ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Sākumā ceļojums veicās laimīgi; viņi laivā šķērsoja Amazones pietekas; taču apkārtnē, kur plosījās melnās bakas, grūtības, briesmas un nogurums pieauga ar katru dienu. Daudzie pavadoņi, kuru pakalpojumus ceļotāji izmantoja, pēc pāris dienām mēdza aizbēgt, bet pēdējais, kas viņus nebija pametis, aizgāja bojā Bobonazas upē, glābjot slīkstošo franču ārstu.

Laiva, nereti atsizdamās pret klintīm un peldošiem baļ­ķiem, drīz vien kļuva nelietojama. Braucējiem vajadzēja izkāpt un necaurejama meža malā uzcelt zaru telti. Ārsts kopā ar nēģeri, kas nekad vēl nebija šķīries no savas kundzes, piedāvājās izlūkot ceļu. Abi aizgāja. Viņus velti izgaidījās vairākas dienas. Viņi vairs neatgriezās.

Sāka izsīkt arī pārtikas krājumi. Likteņa varā pa­mestie ceļinieki lūkoja braukt uz leju pa upi ar plostu, taču cieta neveiksmi. Nācās atgriezties krastā un kā­jām šķērsot gandrīz necaurejamos džungļus.

Nabaga cilvēkiem tāds gājiens vairs nebija pa spēkam. Par spīti vīrišķīgās francūzietes pūlēm glābt viņu dzī­vību viņi mira cits pēc cita. Dažu dienu laikā bērni, ra­dinieki un kalpi — visi bija pagalam.

— Ak, nelaimīgā sieviete! — nočukstēja Lina.

— De Odonē kundze palika viena, — Manoels turpi­nāja. — Līdz okeānam vēl bija tūkstoš jūdžu. Nelaimīgo sievieti, kas pati bija aprakusi savus bērnus, mātes mī­lestības vietā tagad dzina uz priekšu vēlēšanās redzēt vīru.

2oām Garral, mēs tūlīt šķērsosim robežu.

Ejot dienu un nakti, viņa sasniedza Bobonasu. Tur de Odonē kundzi atrada žēlsirdīgi indiāņi un aizveda uz misiju, kur viņu gaidīja konvojs. Mērķis bija sasniegts, kaut gan ceļš uz to bija klāts kapiem.

De Odonē kundze nonāca Loreto, kuru mēs atstājām pirms dažām dienām. No šā peruāņu ciemata viņa devās lejup pa Amazoni, gluži kā mēs pašreiz, un galu galā pēc deviņpadsmit šķiršanās gadiem sastapa savu vīru.

— Nabaga sieviete! — piezīmēja Minja.

— Un galvenais — nabaga māte! — Jakita piebilda.

Tajā brīdī locis Araužo, pienācis klāt, pavēstīja:

— Žoām Garral, mēs tuvojamies Rondai. Tūlīt šķēr­sosim robežu.

— Robežu? — 2oāms atkārtoja.

Un piecēlies viņš devās uz žangadas priekšgalu, kur ilgi vēroja Rondas saliņu, pret kuru sitās viļņi. Tad, it kā atgaiņādams atmiņas, pārvilka roku pār pieri.

— Robeža! — neviļus nokārdams galvu, viņš nočuk­stēja.

Brīdi vēlāk 2oāms Garrals atkal izslējās un viņa seja pauda nelokāmu apņēmību izpildīt pienākumu līdz ga­lam.

Vārds «braza» — kvēlošas ogles — spāņu valodā ieviesies kopš divnadsmitā gadsimta. No tā atvasināts nosaukums brazil, kas apzīmē koku, no kura iegūst sar­kanu krāsu. Šajā vārdā tika nosaukts plašs Dienvidame­rikas apgabals —- Brazīlija, kuru šķērso ekvators un kur šis koks bieži sastopams. Starp citu, brazilkoks ilgu laiku bija svarīga tirdzniecības prece, ko eksportēja uz Normandiju. Kaut gan apgabalos, kur tas aug, to sauc par ibirapitungu, saglabājies arī nosaukums brazil, kas vē­lāk apzīmēja šo tropu saulē sakveldēto, milzīgai kvē­lošai oglei līdzīgo zemi.

Pirmie Brazīliju okupēja portugāļi. Sešpadsmitā gad­simta sākumā portugāļu īpašumiem to pievienoja Alva- ress Kabrals. Kaut vēlāk Brazīlijā daļēji nostiprinājās arī franči un holandieši, tā tomēr palika īsti portugāliska zeme ar visām šai mazajai, varonīgajai tautai raksturī­gajām īpatnībām. Tagad Brazīlija kļuvusi par vienu no lielākajām Dienvidamerikas valstīm — un tās priekš­galā atrodas pats gudrākais un talantīgākais karalis dons Pedro.

— Kādas tiesības tev ir tavā ciltī? — Monteņs reiz vaicājis kādam indiānim, kuru sastapis Havrā.

— Pirmajam doties karā, — indiānis vienkārši atbil­dējis.

Karš, kā zināms, ilgu laiku bija visdrošākais un ātrā­kais kultūras izplatītājs. Tāpēc arī brazīlieši sekoja šā indiāņa paraugam: karojot, aizsargājot savus iekaroju­mus un paplašinot tos, viņi soļoja kultūras nesēju pir­majās rindās.

1824. gadā, sešpadsmit gadus pēc Luzo-Brazīlijas impē­rijas nodibināšanas, dons Huāns, kuru franču armija bija padzinuši no Portugāles, pasludināja Brazīlijas ne­atkarību.

Atlika izšķirt robežu jautājumu starp jauno impēriju un tās kaimiņvalsti Peru.

Tas nebija viegli.

Brazīlija tiecās izplesties līdz Napo upei rietumos, bet zemes līdz Egas ezeram, astoņus grādus tālāk rietumos, savukārt pieprasīja Peru.

Tajā laikā Brazīlijai radās nepieciešamība aizkavēt Amazones indiāņu nolaupīšanu, ko savā labā veica spāņu misijas. Lai šāda veida tirdzniecību novērstu, tika no­lemts nocietināt Rondas salu, kas atrodas mazliet aug­stāk par Tabatingu, un novietot tur robežsargu garni­zonu.

Tas bija labākais jautājuma atrisinājums, un kopš tā laika caur šo salu iet abu valstu robeža. Tās augšpusē upe, kā jau minēju, tiek saukta par Maranjonu un pie­der peruāņiem.

Lejaspusē tā dēvētā Amazoņu upe ir brazīliešu īpa­šums.

Divdesmit piektā jūnija vakarā žangada piestāja Ama­zones kreisajā krastā pie pirmās brazīliešu pilsētas Ta- batingas līdzīga nosaukuma upes grīvā.

Žoāms Garrals gribēja palikt te pusotras dienas, lai ekipāža mazliet atvilktu elpu. Nolēma aizbraukt divdes­mit septītā jūnija rītā.

Šoreiz Jakita ar meitu izteica vēlēšanos apskatīt

Tabatinga.

pilsētu, kur no moskītiem bija jābīstas varbūt pat mazāk nekā Ikitosā.

Tabatingas četrsimt iedzīvotāji tolaik bija gandrīz vie­nīgi indiāņi, ieskaitot nomadus, kuri gan biežāk klejoja Amazones un tās pieteku krastos nekā dzīvoja uz vietas.

Kopš vairākiem gadiem patruļas postenis no Rondas salas bija pārcelts uz Tabatingu. Tātad to var dēvēt par garnizona pilsētu. Taču šajā garnizonā bija tikai, deviņi zaldāti, gandrīz visi indiāņi, un seržants, kas skaitījās arī cietokšņa komandants.

Aizsargvalni nelielā forta priekšā veido augstais krasts, uz kuru ved klintī iecirstas ne visai drošas kāp­nes. Komandanta mājoklis — divas viena otrai tieši iepretī novietotas būdas, bet simt soļu tālāk iegarenā barakā liela koka pakājē mīt zaldāti.

Šī būdu grupa krastmalā atgādinātu jebkuru citu Ama­zones ciematu vai miestu, ja no pārējiem to neatšķirtu brazīliešu karogs augstā mastā virs mūžīgi tukšās sarg- būdas un ja tur nerēgotos četri bronzas akmeņmetēji lielgabali, gatavi apšaudīt katru satiksmes līdzekli, kas, neievērojot noteikumus, tuvotos krastam.

Pats ciemats atrodas ielejā otrpus cietokšņa. Ceļš, īste­nībā gumijkokiem un mirtēm aizēnota grava, aizved turp nedaudz minūtēs. Visapkārt centrālajam laukumam uz cietās, sasprēgājušās mālzemes slejas ducis palmu lapām apjumtu būdu.

Visumā te nav nekā sevišķi interesanta, taču Tabatin­gas apkārtne ir skaista, it īpaši pie Zavari grīvas, kas ir pietiekami plata, lai ietvertu Aramasas salu arhipelāgu. Šajā vietā aug lieliski koki, starp tiem daudz palmu, no kuru lokanajām šķiedrām pin guļamos un zvejas tīklus vietējās tirdzniecības vajadzībām. Šis ir viens no skais­tākajiem nostūriem Amazones augštecē.

Jāpiebilst, ka Tabatingai tuvākajā nākotnē lemts kļūt par diezgan lielu, nozīmīgu ostu, un tad šeit droši vien sāksies straujš uzplaukums. Te piestās Brazīlijas tvaikoņi, braucot pa Amazoni uz augšu, un peruāņu kuģīši ceļā uz lejasteci. Tabatingā notiks kravas apmaiņa un pārsē- dīsies pasažieri. Kādam angļu vai amerikāņu, ciematam ar to pilnīgi pietiktu, lai dažos gados izvērstos par dzīvu tirdzniecības centru.