ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Medīt piekrastes mežos Benito, protams, nevarēja, jo plosts nemitīgi brauca uz priekšu, taču medījumu aiz­stāja bagātīgi zivju lomi.

Patiesi, viņi nozvejoja daudz dažādu lielisku zivju: gardās pako, surubi, gamitanas un pat vairākas lielas ra­jas, tā sauktās duridari ar sārtiem vēderiem, melnām, indīgiem dzeloņiem klātām mugurām; ķērās arī milzum daudz sīko samu dzimtas kandiru — daži no tiem ir gluži mikroskopiski un blīvi pielīp pie šo zivju barā nokļuvuša nepiesardzīga peldētāja stilbiem.

Amazones ūdeņos netrūka arī cit i dzīvu radību, kuras nereti stundām ilgi sekoja žangadai.

Starp tām bija milzīgās desmit un divpadsmit pēdu ga­rās piraruku, bruņojušās platām zvīņām ar koši sarka­nām maliņām, taču šo zivju gaļu cienī tikai iezemieši, tāpēc ceļotāji tās necentās noķert, tāpat kā graciozos delfīnus, kuri ielenca žangadu, draiski sizdami astes pret plosta baļķiem, iznirdami te priekšā, te aizmugurē un

Viņi nozvejoja daudz dažadu lielisku zivju,

atdzīvinādami ūdeni košām strūklām un šļakatām, kurās, zaigodami visās varavīksnes krāsās, lūza saules stari.

Sešpadsmitajā jūnijā, laimīgi izvairījusies no dažiem sēkļiem, žangada, manevrēdama no viena krasta uz otru, nonāca pie lielās Sanpaulo salas, bet nākamajā vakarā piestāja kreisajā krastā pie Moromorosas ciemata. Div­desmit četras stundas vēlāk, pabraukuši garām Atakoari un Kočas grīvām, pēc tam arī kanālam, kas Amazoni sa­vieno ar Kaveljo-Kočas ezeru, — viņi sasniedza Kočas misijas ostu.

Tā bija marahuāņu zeme; šiem indiāņiem bija gari, plīvojoši mati, muti vēdekļveidīgi ieskāva sprīžus sešus gari palmu dzelkšņi, kas viņiem piešķīra kaķa izskatu; kā novērojis Pols Marsuā, šīs cilts pārstāvji grib līdzi­nāties tīģerim, kura drosmi, spēku un viltību apbrīno vairāk par visu. Kopā ar vīriem te redzēja arī dažas sievietes, kas smēķēja cigārus, turot aizdegto galu zobos.

Toreizējais Kočas misijas vadītājs, kāds franciskāņu mūks, vēlējās satikt Pasanjas tēvu.

Žoāms Garrals ļoti laipni uzņēma viesi un lūdza pa­likt uz pusdienām.

Todien žangadas ēdienu karte indiāņu virtuvenei darīja godu.

Tradicionālais buljons ar aromātiskām garšvielu sak­nītēm; plācenis, kas Brazīlijā mēdz aizstāt maizi, paga­tavots no gaļas mērcē un tomātu biezenī iejauktiem ma­niokas miltiem; rīsiem pildīts putns pikantā etiķa un piparu mērcē; piparoti sakņu salāti; auksts kanēļa pī­rāgs — tāda maltīte varēja iekārdināt nabaga mūku, kas radis pārtikt no draudzes trūcīgā ēdiena. Visi neatlai­dīgi lūdza viņu palikt. Jakita ar meitu centās cik spē­damas viesi aizturēt. Taču franciskāņu mūkam vēl bija jāaprauga kāds slimnieks Kočā. Tāpēc, pateicies viesmī­līgajai ģimenei, viņš aizgāja, paņemdams līdzi dāvanas, ar kurām cerēja iepriecināt ticībai jaunpiegrieztos.

Daudz raižu locim Araužo sagādāja divas nākamās dienas. Upes gultne pamazām paplašinājās; ceļā gadījās aizvien vairāk salu, bet šo šķēršļu dēļ straumes ātrums nemitīgi auga. Braucot starp Kaveljo-Kočas, Tarpotes un Kakao salām, vajadzēja krietni uzmanīties un bieži ap­stāties, lai atbrīvotu žangadu, kas nereti uzskrēja uz sēkļa. Tādos gadījumos gāja talkā visi ceļotāji; beidzot pēc diezgan smaga, nemierīga brauciena divdesmitā jū­nija vakarā tālumā parādījās Loreto.

Reiz Loreto bija pēdējā peruāņu pilsēta Brazīlijas pie­robežā, upes kreisajā krastā. Tagad šai vietā palicis tikai neliels ciemats ar diviem desmitiem māju paugu­rainā piekrastē, kur nogāzes veido gan dzeltena, gan brūna mālzeme.

Loreto misiju dibinājuši jezuītu misionāri 1770. gadā. Tikunas cilts indiāņiem, kas dzīvo šajā apkaimē uz ziemeļiem no upes, ir iesarkana āda, biezi mati, svītrām izraibinātas sejas; kā vīri, tā sievas ģērbjas vienkārši, valkā kokvilnas apsējus ap krūtīm un gūžām. Atakoari krastos tagad viņu nav vairāk kā pāris simtu — viss, kas atlicis no senās ziedošās tautas, kura te reiz dzīvojusi savu vareno valdnieku laikos.

Loreto ciematā apmetušies arī daži peruāņu zaldāti un divi trīs portugāļi — kokvilnas audumu, sālītu zivju un salsapariljas tirgotāji.

Benito izkāpa krastā, lai nopirktu vairākus saiņus sal­sapariljas, pēc kuras Amazones tirgos allaž liels piepra­sījums. Zoāms Garrals, kā parasts, iedziļinājies darbā, kam ziedoja visu savu laiku, neizgāja no mājas. Uz plosta Manoela sabiedrībā kavējās arī Jakita ar meitu. Loreto bija pietiekami izslavēta ar saviem moskītiem, kuri atbaida iebraucējus, kas nevēlas upurēt ne pilītes asiņu draudīgajiem divspārņiem.

Manoels nule bija stāstījis par šiem kukaiņiem, un ne­viens nekāroja ļauties to dzēlieniem.

— Stāsta, — Manoels turpināja, — ka Loreto ciematā sastopamas visas deviņas moskītu sugas, kuras apsēdu­šas Amazones krastus. Es tam ticu un nevēlos to pār­baudīt uz savas ādas. Dārgā Minja, šeit jūs sagaida plaša izvēle: pelēkais moskīts, pūkainais, baltkājis, pundurītis, fanfarists, fleitists, arlekīns un rudais meža gars; taču, atklāti sakot, šī izvēle nebūs atkarīga no jums — mos­kīti paši jūs izvēlēsies sev par upuri, un jūs atgriezīsie- ties mājās gluži nepazīstama. Īstenībā šie negantie ku­kaiņi Brazīlijas robežas sarga daudz modrāk nekā nabaga bālie, izģindušie zaldāti, kuri klīst šeit upmalā.

— Bet, ja dabā visam ir savs uzdevums, — ievaicājās Minja, •— kādēļ vajadzīgi moskīti?

— Lai aplaimotu entomologus, — Manoels atbildēja, — labāku izskaidrojumu diemžēl grūti atrast.

Manoela stāsts par moskītiem bija patiess. Un, kad pārnāca Benito ar pirkumiem, viņa seja un rokas bija klātas sārtiem punktiņiem, nemaz nerunājot par ērcēm, kuras cauri ādas zābaku stulmiem bija iesūkušās kājās.

— Prom, tūlīt pat brauksim prom! — Benito sauca. — Citādi šie sasodītie mūs ielenks tā, ka žangada kļūs pilnīgi neapdzīvojama.

— Un mēs šos kukaiņus ieviesīsim Parā, — piebilda Manoels, — kaut gan tur netrūkst pašiem savu!

Tā žangada, ciematā nepavadījusi nakti, atrāvās no krasta un peldēja tālāk.

Pie Loreto Amazone mazliet nogriežas uz dienvidaus­trumiem un aizvijas starp Aravas, Kujari un Urukutejas salām. Plosts ļāvās tumšajai Kažaru straumei, kas pievie­nojās Amazones gaišajiem ūdeņiem. Šķērsojusi šo kreisā krasta pieteku, žangada divdesmit trešajā jūnijā mierīgi peldēja garām lielajai Zahumas salai.

Saules riets pie skaidrajām debesīm solīja vienu no tām skaistajām tropu naktīm, kādas mērenā klimata joslā nepazīst. Gaisu atsvaidzināja liegs vējiņš. Zvaigžņotajās debesīs drīz vajadzēja uzlēkt mēnesim, uz dažām stun­dām radot mijkrēsli, kas citādi šajās paralēlēs nemēdz būt. Bet pagaidām tumsā neparasti spoži mirgoja zvaig­znes. Milzīgais upes baseina līdzenums šķita kā bezga­līga jūra, bet virs tā divsimttūkstoš miljardu jūdžu aug­stumā vientuļi zaigoja Polārzvaigznes dimants; dienvi­dos — četri Dienvidu Krusta briljanti.

Pusgaismā iznira kreisā krasta un Zahumas salas koku melnie, robotie silueti. Tikai pēc neskaidrajām kontū­rām starp tiem varēja atšķirt kolonnām līdzīgos kopaiju stumbrus ar lietussargiem līdzīgajām lapotnēm, sandisus, no kuriem iegūst biezu, saldu pienu, reibinošu kā vīns, un astoņdesmit pēdu augstās vīna palmas, kuru lapotnes mazākajā vēsmiņā trīcēja. «Amazones meži ir kā skaista poēma!» pamatoti varētu teikt. Patiesi gan! «Un cik lie­liska himna ir tropu naktis!» vajadzētu piebilst.