ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Neiztika arī bez tabakas — un ne jau parastās, ko lieto Amazones baseina iezemieši. Šī šķirne nāca taisnā ceļā no Viljabeljas da Imperatrise, proti, no apgabala, kur audzē Centrālamerikas iecienītāko tabaku.

Un tā žangadas pakaļgalā tika uzcelta galvenā dzīvo­jamā ēka ar papildu piebūvēm — virtuvi, noliktavām, pagrabiem; tam visam bija jākalpo Garralu ģimenes un strādnieku vajadzībām.

Žangadas centrā atradās indiāņu un nēģeru mītnes. Ta­jās viņi dzīvos līdzīgos apstākļos kā Ikitosas fazendā un strādās loča pastāvīgā vadībā.

Bet, lai uz plosta varētu apmesties visi strādnieki, bija jāuzceļ krietns skaits mājokļu, un tie žangadai piešķīra peldoša ciema izskatu. Jāatzīst, ka žangada šķita vairāk apbūvēta un apdzīvota nekā daudzi ciemati Amazones augštecē.

Indiāņiem Zoāms Garrals lika iekārtot teltis, pareizāk sakot, nojumes bez sienām, kuru lapu jumti balstījās uz tieviem mietiņiem. Vējš brīvi klaiņāja starp vaļējām no­jumēm, šūpodams zem tām pakārtos guļamtīklus. Indi­āņi, starp kuriem bija arī trīs četras ģimenes ar bērniem, te varēja dzīvot ne sliktāk kā uz sauszemes.

Nēģeriem uz žangadas tika iekārtotas viņu parastās būdas ažupas. Atšķirībā no indiāņu teltīm tās bija aiz­klātas no visām pusēm, tikai vienā sienā atstāta sprauga ieejai. Paraduši allaž dzīvot svaigā gaisā pilnīgā brīvībā, indiāņi nespētu sarast ar ieslodzījumu četrās sienās.

Bet plosta priekšgalā bija iekārtotās īstas noliktavas precēm, kuras Zoāms Garrals veda uz Belemu līdz ar savos mežos iegūtajiem kokmateriāliem.

Dārgā krava plašajās noliktavās Benito vadībā bija sa­krauta tik kārtīgi un rūpīgi kā kuģa bunkuros.

Varbūt lasītājs brīnīsies, kāpēc žangadas apkalpē bija tik maz nēģeru un indiāņu: vai nebūtu pareizāk ņemt līdzi vairāk ļaužu, ja pēkšņi plostam iedomātos uzbrukt piekrastes naidīgie indiāņi?

Tas nebija nepieciešams. Amerikā indiāņi vairs nav bīstami; tie laiki, kad vajadzēja nopietni piesargāties no viņu uzbrukumiem, sen pagājuši. Piekrastē dzīvo tikai

Zangadas priekšgalā slejās loča būda.

miermīlīgas ciltis, bet mežonīgākās atkāpjas civilizā­cijas priekšā, kas pamazām izplatās gar upi un tās pie­tekām. Bija jāuzmanās vienīgi no dezertieriem un no Brazīlijas, Anglijas, Holandes vai Francijas pārmācības namiem izbēgušajiem nēģeriem. Bet tādu bēgļu nav daudz; tie klīst atsevišķās grupiņās mežos un savannās, un katrā ziņā šo klaidoņu uzbrukumu žangada spētu at­vairīt.

Starp citu, Amazones krastos netrūkst sargposteņu, pilsētu, ciematu un misiju. Amazone vairs netek cauri pilnīgi neapdzīvotam tuksnesim, tās baseins ar katru dienu vairāk kolonizējas. Tāpēc briesmas braucējiem ne­draudēja. Nekāds uzbrukums nebija sagaidāms.

Beidzot žangadas aprakstu, jāpiemin vēl dažas pavisam cita rakstura būves, kas plostam piešķīra visai gleznainu izskatu.

Žangadas priekšgalā slējās loča būda. Nevis pakaļ­galā, stūrmaņa parastajā vietā, bet tieši priekšgalā. Pa­tiesi, šādos apstākļos bez stūres varēja iztikt. Plosts bija tik milzīgs, ka mainīt kursu nespētu pat garie ķekši simt spēcīgās rokās. Šie ķekši vai kārtis, atspiežot tos pret upes dibenu, dzina žangadu uz priekšu pa straumi un mainīja tās virzienu, ja tas bija vajadzīgs. Tāpat plostu ievadīja ostā vai apturēja krastā, ja kādu iemeslu dēļ bija nolemts apstāties. Trīs vai četras līdzņemtās ubas un pāris pirogu ar visu takelāžu deva iespēju ērti uz­turēt sakarus ar piekrasti. Locim nebija cita uzdevuma kā, vērojot mainīgo straumi, atklāt ūdens vērpetes, no kurām jāvairās, un līčus, kurus varētu izmantot piestāt­nēm, tieši tāpēc viņam pienācās atrasties priekšgalā.

Locis bija peldošā milzeņa fiziskā stāvokļa noteicējs — vai šis apzīmējums nav vietā? — taču par žangadas ga­rīgo vadoni bija lemts kļūt Ikitosas misijas mācītājam Pasanjas tēvam.

Tik reliģioza ģimene kā Garrali, protams, ar prieku aicināja līdzi veco cienījamo mācītāju.

Septiņdesmit gadus vecais Pasanjas tēvs bija krietns cilvēks, pārliecināts evaņģēlija sludinātājs, labsirdīgs un cēls; salīdzinājumā ar citiem reliģijas pārstāvjiem šajā apkaimē, kuri ne vienmēr ir īsti tikumības paraugi, viņš šķita priekšzīmīgākais misionārs, kas pasaules mežonī­gākajos apgabalos daudz veicis kultūras labā.

Pasanjas tēvs dzīvoja Ikitosā jau piecdesmit gadu un

bija misijas galvenais vadītājs. Viņš pelnīja ļaužu cieņu. Arī Garralu ģimene viņu ļoti mīlēja. Pasanjas tēvs bija laulājis Magaljansa meitu ar jauno pārvaldnieku, kurš fazendā atrada pajumti. Kad piedzima abu bērni, Pa­sanjas tēvs tos kristīja, mācīja un tagad cerēja svētīt arī Minjas laulību.

Vecums liedza mācītājam pildīt savus pienākumus. Bija laiks doties atpūtā. Nesen viņu Ikitosā nomainīja jaunāks misionārs, un Pasanjas tēvs nolēma atgriezties Paras provincē, lai sava mūža beigas pavadītu kādā ve­ciem dieva kalpiem paredzētā klosteri.

Uz laimīgāku gadījumu kā brauciens pa Amazoni kopā ar Garralu ģimeni, kas mācītājam bija kļuvusi tuva, ne­bija ko cerēt. Tāpēc, • saņēmis uzaicinājumu piedalīties ceļojumā, Pasanjas tēvs bez iebildumiem to pieņēma, priecādamies, ka Belemā jauno pāri — Minju un Mano­elu — pats varēs salaulāt.

Brauciena laikā mācītājs, bez šaubām, pusdienoja pie viena galda ar Garralu ģimeni. Žoāms Garrals uzcēla viņam uz plosta atsevišķu mājiņu, un Jakita ar meitu pielika visas pūles, lai to pēc iespējas ērtāk iekārtotu. Katrā ziņā vecais cienījamais vīrs savā vienkāršajā Iki­tosas baznīcas būdiņā nekad nebija dzīvojis tik labi.

Tomēr Pasanjas tēvam ar šo vienistabas dzīvokli ne­pietika. Bija nepieciešama arī kapela.

Baznīciņai ar nelielu zvanu tornīti izraudzījās vietu pašā žangadas vidū.

Bez šaubām, kapela bija tik šaura, ka visi plosta pa­sažieri nevarēja tajā saiet, taču to lepni izrotāja, un, ja 2oāms Garrals uz savas peldošās karavānas jutās kā mā­jās, tad Pasanjas tēvam vēl jo mazāk vajadzēja skumt pēc nožēlojamās Ikitosas baznīciņas.

Tāds izskatījās apbrīnojamais satiksmes līdzeklis, ku­ram bija lemts doties uz leju pa Amazoni. Žangada stā­vēja krastā un gaidīja, kad upe pati to pacels un aiz­nesīs. Kā aplēses un novērojumi rādīja, tam vajadzēja notikt visai drīz.

Piektajā jūnijā žangada bija braukšanas gatavībā.

Iepriekšējā vakarā ieradās locis, gadus piecdesmit vecs vīrs, kas lieliski prata savu amatu, taču mīlēja maz­liet iedzert. Lai vai kā, Žoāms Garrals viņu cienīja un bieži sūtīja uz Belemu ar plostiem, un nekad to neno­žēloja.

Jāpiebilst, ka Araužo — tā sauca loci — it īpaši ap­ķērīgs kļuva pēc dažām glāzītēm stipras tafijas — cu­kurniedru degvīna, kas viņam «apskaidroja acis». Tāpēc viņš nekad nedevās ceļā bez pudeles un neaizmirsa to likt pie lūpām.

Kopš vairākām dienām ūdens upē bija ievērojami cē­lies. Līmenis ik mirkli kāpa augstāk un divās dienās sasniedza maksimumu; upe pārplūdināja krastmalu žan­gadas priekšā, bet aizraut plostu tai vēl nebija pa spēkam.

Kaut gan visi zināja, ka ūdens nemitīgi ceļas, ka mal­dīšanās par sasniedzamā līmeņa augstumu nav iespē­jama, tomēr izšķirīgo brīdi aizbraucēji gaidīja ar zi­nāmu satraukumu.

Un patiesi, ja ūdens Amazonē nepaceltos pietiekami augstu un neizkustinātu žangadu, viss milzu darbs būtu veltīgs. Turklāt palu ūdens mēdz ļoti ātri kristies, un tas nozīmētu, ka uz piemērotiem apstākļiem būs jāgaida vairākus mēnešus.