ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Nogāztos kokus uzreiz neielaida upē. Žoāms Garrals mēdza rīkoties citādi. Tāpēc visa šī koku kaudze, simet­riski sakārtota, stāvēja krastmalā ar slīpu noeju uz ze­mesragu, kur Amazonei pievienojās Naneija. Tieši šajā vietā vajadzēja sākt žangadas būvi; te Amazone pati īs­tajā brīdī plostu ieraus straumē un aiznesīs uz iecerēto mērķi.

Bet tagad dažus vārdus par šā lielā, savā ziņā vien­reizējā baseina ģeogrāfisko stāvokli, turklāt arī par kādu neparastu dabas īpatnību, kuras apliecinātāji ir pie­krastes iedzīvotāji.

Iespējams, ka vēl garākas par Brazīlijas artēriju ir divas citas lielas upes — Nīla un Misūri-Misisipi; Nīla plūst no dienvidiem uz ziemeļiem cauri Āfrikas konti­nentam, Misūri-Misisipi — no ziemeļiem uz dienvidiem cauri Ziemeļamerikai; tādējādi tās šķērso dažādus ģeo­grāfiskos platumus un līdz ar to arī dažādas klimatiskās joslas.

Turpretī Amazone no viena noteikta punkta uz Ekva- doras un Peru robežas, kur tā pagriežas tieši uz austru­miem, nemitīgi tek starp ceturto un otro dienvidu para­lēli. Tāpēc visā Amazones baseina milzīgajā teritorijā klimatiskie apstākļi ir vienādi.

Rezultātā šeit ir divi noteikti gadalaiki, jo lietus pe­riodi seko ik pēc sešiem mēnešiem. Brazīlijas ziemeļos lietavas sākas septembrī. Dienvidos — martā. Tāpēc Amazones labās un kreisās puses pietekās ūdens neceļas vienlaicīgi, bet ar pusgada starpību. Lūk, kādēļ palu ūdeņi Amazonē augstāko līmeni sasniedz jūnijā un līdz oktobrim pakāpeniski krītas.

Zoāms Garrals nolēma to izmantot, lai ielaistu ūdenī žangadu, kad tā ērti būs uzbūvēta krastmalā. Amazones līmeņa vidējais augstums nemēdz celties augstāk par četrdesmit pēdārn un nekrīt zemāk par trīsdesmit. Šī starpība uzdevumu atviegloja.

Plosta būvi uzsāka nekavējoties. Plašajā krastmalā kokus izšķiroja pēc lieluma, ievērojot arī peldspēju. Pa­tiesībā starp smagajiem cietās koksnes baļķiem netrūka tādu, kuru īpatsvars bija gandrīz tikpat liels kā ūdenim.

Pirmo baļķu kārtu nedrīkstēja likt kopā pārāk blīvi. Bija jāatstāj nelielas atstarpes, pēc tam, lai nodrošinātu plosta izturību, jāsastiprina baļķi ar šķērssijām. Sijas sasaistīja ar pjasāvas tauvām, kuras stipruma ziņā atgā­dina kaņepāju virves. Šīs tauvas tiek darinātas no Ama­zones krastos bieži sastopamas īpašas palmas šķiedrām, kas šajā zemē tiek plaši izmantotas. Pjasāva negrimst, neuzsūc ūdeni, tās izgatavošana neizmaksā dārgi, tāpēc to uzskata par vērtīgu eskporta preci, kas jau ieviesu­sies Vecās Pasaules tirdzniecībā.

Divkāršo baļķu un siju kārtu pārklāja dēļi un plankas, veidojot grīdu, kas pacēlās trīsdesmit collas virs ūdens līmeņa. Šim nolūkam tika izmantoti koki par milzu summu, bet kas tur ko brīnīties — plosta garums taču bija tūkstoš pēdu, platums — sešdesmit, tātad žangadas platība būs sešdesmit tūkstoši kvadrātpēdu. Un pilnīgi

Plosta būvi uzsāka nekavējoties.

pamatoti varēja sacīt, ka pa Amazoni uz leju dosies ve­sels mežs.

Būvdarbi ritēja Žoāma Garrala modrajā uzraudzībā. Tiklīdz tie bija galā, dienas kārtībā nāca jautājums, kāds būs pārējais iekārtojums uz plosta, un to apspriest lūdza visus, pat ņipro Fragozo.

Pāris vārdos gribu paskaidrot Fragozo stāvokli fa- zendā.

Uzņemts viesmīlīgajā Garralu ģimenē, Fragozo jutās tik laimīgs kā vēl nekad. 2oāms Garrals aicināja viņu ceļojumā uz Paru, bet tieši uz turieni bija gribējis do­ties Fragozo, kad liāna viņu, kā pats izteicās, «satvēra aiz rīkles un pienagloja». Ar pateicību pieņēmis Garrala priekšlikumu, Fragozo turpmāk centās būt noderīgs, kur vien iespējams. Starp citu, viņš bija ļoti prātīgs, kā mēdz sacīt, meistars uz visu, un, pie kā vien ķērās, to darīja labi. Dzīvesprieka pilns, tāpat kā Lina, Fragozo allaž dziedāja, jokoja, bija bezgala atjautīgs, un fazendā viņu drīz vien iemīļoja.

Taču vislielāko pateicību viņš jutās parādā jaunajai mulatei.

— Jums bija ģeniāla iedoma, Linas jaunkundz, — viņš nemitīgi apgalvoja, — iedoma spēlēt «liānu — ceļ­vedi»! Goda vārds, tā tik ir spēlīte! Kaut gan, protams, ne jau katrreiz liānas galā atrodams nabaga pakāries bārddzinis.

— Tā bija nejaušība, Fragozo kungs, — Lina iesmē­jās, — un, nudien, jūs nevienam neko neesat parādā.

— Kā tā — neko? Esmu parādā jums par savu dzī­vību, ko labprāt pagarinātu par simts gadiem, lai tikai mana pateicība vilktos ilgāk. Saprotiet, kārties nebūt nav manā dabā! Ja es to mēģināju, tad tikai nepiecieša­mības spiests. Pārdomājis savu stāvokli, atzinu, ka labāk pakārties nekā nomirt badā un pusdzīvam krist zvēru nagos. Tātad šī liāna tomēr mūs saistījusi un, sakiet, ko gribat…

Saruna turpinājās jautrā tonī. Fragozo bija no sirds pateicīgs jaunajai mulatei, savai glābējai, bet Lina savu­kārt pret brašo jaunekli, kurš atklātības un godīguma ziņā bija viņai līdzīgs, tāpat kā pret viņa kvēlajiem apliecinājumiem nebūt nelikās vienaldzīga. Benito, Sibēla un citi jau deva zināmus mājienus par abu draudzību.

Bet nu pievērsīsimies atkal žangadai; apspriedē tika nolemts iekārtot plostu pēc iespējas ērtāk un mājīgāk, jo ceļojumam bija jāilgst vairākus mēnešus. Atsevišķa mājiņa bija paredzēta Garralu ģimenei — vecākiem un bērniem, kā ari Manoelam un abām kalponēm — Linai un Sibēlai. Turklāt uz plosta vēl vajadzēja uzņemt četr­desmit indiāņus, Fragozo un loci, kuram būs uzticēta žangadas vadība.

Ar šo lielo ekipāžu plosta apkalpei gandrīz vai nepie­tika. Upe taču plūst pa līkumainu gultni, starp neskai­tāmām salām un saliņām, kas aizšķērsos ceļu. Amazones straume gan nesīs žangadu uz priekšu, bet nenoteiks vir­zienu. Tieši tāpēc būs nepieciešamas simt sešdesmit rokas, kurām, rīkojoties ar gariem ķekšiem, jānotur milzenis plosts upes vidū vienādā attālumā no krastiem.

Vispirms žangadas pakaļgalā tika uzcelta saimnieku māja. Tajā bija piecas istabas un plaša ēdamzāle. Vienā no telpām dzīvos 2oāms ar sievu, otrā — blakus savām saimniecēm — Lina un Sibēla, trešajā — Benito un Ma­noels. Minjai bija paredzēta atsevišķa istabiņa, ne slik­tāka par pārējām.

Galvenā ēka bija celta no blīvi kopā sadzītiem dēļiem, labi impregnētiem ar karstiem sveķiem, lai koks ne- uzsūktu ūdeni. Logi priekšpusē un sānos padarīja māju priecīgu un gaišu. Ieejas durvis veda kopējā istabā. Viegls lievenis uz slaidiem bambuskoka balstiem aizsar­gāja fasādi no tiešiem saules stariem. Māju nokrāsoja gaiši dzeltenā krāsā, kas saules starus nevis uzsūc, bet atstaro, līdz ar to telpās bija nodrošināts patīkams vē­sums.

Bet, kad māja bija gatava un svarīgākais 2oāma Gar­rala plānos īstenots, Minja sacīja:

— Tēt, ar tavu gādību jumts virs galvas mums nu būs, bet ceju, ka neliegsi šo mājokli iekārtot pēc mūsu gau­mes. Ārpuse lai pieder tev, iekšpuse — mums. Mēs ar māti vēlamies, kaut ceļojumā tu justos kā mājās un ne­maz nemanītu, ka esi pametis fazendu.

— Rīkojies, kā atrodi par labāku, Minja, — 2oāms Garrals ar skumju smaidu, kas lāgiem mēdza pavīdēt viņa lūpās, atbildēja.

— Burvīgi!

— Es uzticos tavai gaumei, meitiņ.

— Šī māja mums kaunu nedarīs, tēt! — Minja at­teica. — Tā tam jābūt, jo mēs taču šķērsosim brīnišķu

zemi, mūsu dzimteni, kuru pēc daudziem prombūtnes ga­diem tu atkal redzēsi.

— Jā, protams, Minja! — tēvs atbildēja. — Tas maz­liet atgādina atgriešanos no trimdas… No labprātīgas trimdas … Lūkojiet visu iekārtot skaisti, meit! Es pilnīgi paļaujos uz tevi.