ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Lūk, cik daudz brīnumu! - Minja sajūsmā atkār­toja.

— Tu taču esi savās majas, mās, kā pati teici, — Be­nito aizrādīja, — kāpēc tad lielies ar savām bagātībām?

— Smejies vien, brālīt! — Minja atbildēja, — Man ir tiesības lielīt visu šo skaistumu, vai ne, Manoel? Ko radījusi daba, tas pieder visiem.

— Lai Benito smejas, cik tīk, — Manoels sacīja. — Viņš nevēlas atzīties, ka sirdī pats ir dzejnieks un, līdzīgi mums, priecājas par dabas krāšņumu. Bet, kad viņa rokās nonāk šautene, — ardievu, poēzija!

— Lūdzu, brālīt, esi tagad dzejnieks! — māsa teica.

— Vai tad es tāds neesmu? — Benito attrauca. — Ak, šī burvīgā daba! Un tā joprojām, tā joprojām .. .

Jāatzīst, ka brālim Minjas aizliegums bija pārāk liels upuris. Mežā medījuma netrūka, un Benito ne vienu reizi vien nožēloja, ka nedrīkst cilāt šauteni.

Un patiesi, kur biezoknis kļuva retāks un atklājās diezgan plašas noras, bieži vien redzēja pastaigājamies lielus četras piecas pēdas augstus nandu strausus. Tiem sekoja meža tītari seriēmas, daudz gardāki nekā lielie strausi, kurus tie pavadīja.

— Vai re, kas man jāzaudē sasodītā solījuma dēļ! —

Kur biezoknis kļuva retāks, redzēja pastaigajamies nandu strausus

pēc māsas mājiena nolaizdams neviļus no pleca norauto šauteni, Benito iesaucās.

— Seriēmas jāsaudzē, — Manoels piezīmēja, — šie putni ir vareni čūsku iznldētāji.

— Tieši tāpat jāsaudzē čūskas, jo tās apēd kaitīgos kukaiņus, bet kukaiņus savukārt — tāpēc, ka tie pārtiek no vēl kaitīgākajām lapu utīm. Tātad jāsaudzē visi!

Bet drīz vien jaunajam medniekam bija jāiztur vēl smagāka pārbaude. Mežā dzīvnieki gadījās aizvien bie­žāk. Starp kokiem pavīdēja veikli brieži un graciozas stirnas, labi tēmēta lode tās katrā ziņā apturētu skrē­jienā. Šur tur iznira gaišbrūnie meža tītari, Dienvidame­rikas meža cūkas — pekari, kurus augstu vērtē medī­juma cienītāji, aguti, kas Dienvidamerikā aizstāj zaķus un trušus, vai bezzobju dzimtai piederošie bruņneši zvī- ņainām mozaīkveida bruņām.

Nē, nudien, Benito parādīja īsti varonīgu savaldību, kad viņa priekšā pavīdēja kāds tapirs; šis biezādainais dzīvnieks, ziloņa «jaunākais brālis», kurš tagad reti sa­stopams Amazones augšteces vai tās pieteku mežos un kura gaļa ir daudz gardāka par vērša gaļu, vilina med­niekus, it īpaši gardēžus, jo tā treknais skausts ir īsti karalisks kumoss.

Jā gan, jauneklim rokas niezēt niezēja izmēģināt šau­teni; taču, būdams uzticīgs zvērestam, viņš to vairs ne­cilāja.

Un tomēr Benito māsu brīdināja, ka šāviens ies vaļā negribot, ja tuvumā gadīsies kāds tamandoa assa, liels, interesants skudru lācis, kuram trāpīt, pēc mednieku do­mām, spēj tikai meistarisks šāvējs.

Par laimi, skudru lācis ceļā negadījās, tāpat kā pan­teras, leopardi, jaguāri, gepardi un kaguāri, kurus Dien­vidamerikā sauca par onkām un kuriem bīstami tuvoties.

— Galu galā, — uz brītiņu apstājies, Benito teica, — var jau arī tā — pastaigāties bez mērķa …

— Bez mērķa?! — Minja iesaucās. — Mūsu mērķis taču ir pēdējo reizi visu apskatīt, apbrīnot, pārstaigāt šos mežus, kurus Parā vairs neredzēsim, vārdu sakot, atvadīties.

— Es kaut ko izgudroju! — pēkšņi ierunājās Lina.

— Katrā ziņā kaut ko aušīgu! — purinādams galvu, iesmējās Benito.

— Kas tur ko smiet, brālīt, — Minja piezīmēja,

— ja Lina mūsu pastaigai cenšas rast mērķi, bez kura tev šeit garlaicīgi!

— Turklāt, Benito kungs, esmu pārliecināta, ka mana izdoma jūs iepriecinās, — jaunā mulate sacīja.

— Nu, ko tu izdomāji? — Minja vaicāja.

— Vai redzat šo liānu?

Un Lina norādīja uz kādu sipo liānu, kas apvija lielu kautrīgo mimozu, kuras jutīgās lapiņas, vieglās kā spal­viņas, saritinās pie mazākā troksnīša.

— Un tad? — vaicāja Benito.

— Mans priekšlikums — sekosim šai liānai līdz tās galam! … — Lina turpināja.

— Tā tik ir ideja! Nudien, tas būs īsts mērķis! — Be­nito iesaucās. — Sekosim liānai, pārvarot visus šķēr­šļus — biezokņus, brikšņus, klintis, strautus, palu ūde­ņus! Nekas lai mūs neaptur! Par spīti visam, dosimies tikai uz priekšu! .. .

— Nudien, brālīt, tev taisnība, — Minja smiedamās teica. — Lina patiešām ir aušīga!

— Lai nu paliek! — brālis atbildēja. — Tu dēvē Linu par aušu, lai neteiktu, ka, viņu atbalstīdams, auša ir Benito.

— Labi, ja tac jūs uzjautrina, būsim aušīgi! — Minja atteica. — Sekosim liānai!

— Vai jūs nebīstaties … — Manoels uzsāka.

— Atkal jau iebildumi! — Benito viņu apsauca.

— Ak, Manoel, ja liānas galā tevi gaidītu Minja, tu vis tā nerunātu, bet mudīgi dotos uz priekšu!

— Es klusēju, — Manoels atbildēja. — Vairs ne­iebilstu un paklausu! Sekosim liānai!

Un līksmi kā bērni skolas brīvdienās viņi steidzās tā­lāk.

Tāda ložņājoša liāna, ja tai cītīgi sekotu, tikpat kā Ariadnes diega pavediens [13] var aizvest ļoti tālu, ar to starpību, ka Mīnoja mantinieces kamoliņš palīdzēja iz­kļūt no labirinta, turpretī liāna tajā ievilinātu vēl dziļāk.

Šī liāna piederēja pie tā saucamajām sarkanajām žapikangām, kuras dažkārt stiepjas jūdzēm tālu. Bet

ļaunākajā gadījumā neviens taču jauniešiem neliegtu gā­jienu acumirklī izbeigt.

Nepārtraukti stiepdamās no koka uz koku, liāna vijās ap stumbriem, gan izrotādama zarus ar savām stīgām, gan pārlēkdama no dracēnas uz palisandra koku vai no milzu bartolēcijas uz vīna palmu bakabu, kuras zarus Agasīzs [14] trāpīgi salīdzinājis ar gariem, zaļraibiem koraļ­ļiem. Pēc tam liāna aizlocījās starp dīvaini saliektiem, simtgadīgām olīvēm līdzīgiem tucuma gumijkokiem, ku­riem Brazīlijā ir vismaz četrdesmit pasugu; tie pieder pie eiforbijām, un no tiem iegūst kaučuku; tālāk liāna apvija skaisto gvaltesa palmu gludos, slaikos un gracio­zos stāvus, Amazones pieteku krastos savvaļā augošos kakao kokus un dažādas ziedošas vai bālganu ogu če­muriem rotātas melastomas.

Bet cik daudzreiz jautrajai sabiedrībai bija jāapstājas un cik bieži skanēja vilšanās izsaucieni, kad ceļveža pa­vediens pēkšņi šķita zaudēts! Vajadzēja no jauna to sa­meklēt, atbrīvojot no parazītaugu kamola.

— Rau, kur tā ir! — sauca Lina. — Es atradu!

— Maldies, — attrauca Minja. — Tā ir pavisam cita liāna.

— Nē taču, Linai taisnība! — iebilda Benito.

— Nav vis! Lina pārskatījusies, — Manoels, protams, nepiekrita.

Sākās nopietni, visai pamatoti strīdi, kuros neviena puse negribēja padoties.

Tad nēģeris uzkāpa vienā kokā, Benito — otrā un, rāpjoties pa liānas apvītajiem zariem, lūkoja tieši no­teikt tās virzienu. Bez šaubām, ļoti grūti bija kaut ko atšķirt šajā mudžeklī, kur liāna līčločiem aizlavījās starp asiem dzelkšņiem bruņotām bromēlijām, plaukstas lie­luma orhideju sārtajiem ziediem ar mēļām auglenīcām un starp onsīdijām, vēl vairāk samudžinātām nekā ka­ķēna ķepās nokļuvis dzijas kamoliņš.

Bet, kad liāna atkal nolaidās lejup, bezgala grūti bija to atrast visā šajā pasifloras biezoknī starp liellapaina­jām helikonijām, kaliandru rožainajiem cekuliem, ripsā- lēm, kuras tinās ap liānu kā izolācijas lenta, starp lielo, balto ipomeju mezgliem, zem treknajiem vaniļas stieb­

riem, aiz meža vīnogulājiem un visdažādākajiem stai­pekņiem.