ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Mūsdienas tiešu satiksmi ar Liverpūli uztur ērti

tvaikonīši, izmantojot Amazoni no grīvas līdz Manausai, bet daži iet pat līdz Ikitosai; beidzot vēl citi pa Tapažosu, Madeiru, Rionegro un Purusu ielaužas pašā Peru un Bo­līvijas centrā.

Nav grūti iedomāties, cik plaša drīzumā izvērtīsies tirdz­niecība šajā milzīgajā, bagātajā baseinā, kuram līdzīga nav visā pasaulē.

Taču vilinošajai nākotnes perspektīvai ir vēl otra puse. Parasti par šādu progresu maksā iezemieši.

Patiesi, Amazones augštecē ne mazums indiāņu cilšu — tai skaitā kurisikuru un sorimao ciltis — jau iznīkušas. Ja Putumajo vēl sastopami juri cilts pārstāvji, tad javas šo apvidu pilnīgi pametuši un pārcēlušies pie attālākām pietekām, bet nedaudzie maoro aizgājuši no dzimtajiem krastiem un nelielās grupiņās klejo Žapuras mežos.

Tuantēnas upes piekraste ir tikpat kā neapdzīvota, vie­nīgi Žuruas grīvā vēl atrodamas dažas klejojošu indiāņu 1 ģimenes. Tefe ir gandrīz pilnīgi pamesta, un lielās umah- vas cilts atliekas vēl saglabājušās tikai pie Zapuras izte­kas. Koari pavisam izmiruši. Purusas krastos palikusi sau­jiņa muras cilts indiāņu. No senajām manao ciltīm sagla­bājušās nedaudzas nomadu ģimenes. Rionegro krastos dzīvo vienīgi metisi, portugāļu un indiāņu pēcteči, taču senāk šeit varēja saskaitīt divdesmit četras dažādas tautības.

Tāds ir dzīves progresa likums. Beigu beigās indiāņi iz­nīks. Anglosakšu kundzības laikā izmira austrālieši un tas- mānieši. Tālo rietumu iekarotāji iznīcināja Ziemeļameri­kas indiāņus. Varbūt reiz pienāks diena, kad franču kolo­nizatori iznīdēs arābus.

Taču mums laiks atkal pievērsties 1852. gadam. Dažādie mūsdienu sakaru līdzekļi toreiz vēl neeksistēja, un, ja ņem vērā šo apstākli, Žoāma Garrala ceļojumam bija nepiecie­šami vismaz četri mēneši.

Tieši tāpēc, noraudzīdamies lēnām plūstošajos ūdeņos pie savām kājām, Benito domīgi sacīja draugam:

— Manoel, ceļā laiks mums paies ātri, jo mēs taču bū­sim kopā līdz pašai Belemai.

— Jā, protams, Benito, — Manoels atteica, — un tomēr tas vilksies bezgala gausi, jo Minja kļūs mana sieva tikai ceļojuma beigās.

Žoāma Garrala ģimene bija apmierināta un priecīga. Visi ar sajūsmu gatavojās lieliskajam ceļojumam pa Ama­zoni. Šajā vairāku mēnešu braucienā devās ne vien fa­zendas saimnieks ar ģimeni, bet, kā tālāk redzēsim, arī daļa strādnieku.

Redzot sev apkārt tik daudz laimīgu seju, Žoāms Gar­rals aizmirsa visas raizes, kuras traucēja viņam dzīvot. Kopš Žoāms bija noteikti apņēmies braukt, viņš pilnīgi pārvērtās un, gatavodamies ceļam, atguva savu seno rosmi. Mājinieki ar patiesu prieku vēroja viņa enerģisko rīcību. Garīgā pacilātība izraisīja fiziskā spēka pieplū­dumu, un fazendas saimnieks kļuva tāds pats kā jaunības gados — mundrs un spara pilns. Viņā atkal pamodās cil­vēks, kas radis dzīvot svaigā gaisā, mežu, lauku un plūs­tošo ūdeņu spirgtajā elpā.

Līdz braucienam atlikušajās dažās nedēļās bija jāpaveic ļoti daudz.

Kā jau minēts, tolaik Amazones ūdeņus vēl nešķērsoja tvaikoņi, taču kuģīpašnieku sabiedrības jau plānoja laist tos pa lielo upi un tās galvenajām pietekām. Pagaidām par upju satiksmi gādāja privātīpašnieki, taču viņu laivas ap­kalpoja vienīgi piekrastes ciematus.

Pie šāda veida satiksmes līdzekļiem piederēja no iz­dobta, izdedzināta koka stumbra pagatavotās ubas — pi- rogas ar smailu, vieglu priekšgalu un ieapaļu, smagāku pakaļgalu, kuras varēja uzņemt divpadsmit airētājus līdz ar trim četrām tonnām kravas; igaritē — platas bar- kas no vienkārši kopā salaistiem dēļiem, ar lapu no­jumi vidusdaļā un brīvu vietu airētājiem priekšgalā, un žangada — nenoteikta veida plosts ar salmu būdu — peldoša indiāņu ģimenes mājiņa, ko uz priekšu dzen trīs- stūraina bura.

Šie trīs satiksmes līdzekļi veidoja Amazones nelielo flotili, kas pārvadāja visai ierobežotu daudzumu ļaužu un preču.

Bija arī lielākas laivas, tā saucamās trīsmastu vižilin- gas ar sārtām burām un astoņi līdz desmit tonnu ietil­pību; bezvēja laikā tās virza uz priekšu četri gari, smagi airi, ar kuriem ļoti grūti vadīt laivu pret straumi; vēl

Amazones flotile.

lielākas ir ķīniešu džonkām līdzīgās kobertas ar divdes­mit tonnu ietilpību, stūres kabīni pakaļgalā un iekšējo kajīti, ar diviem mastiem un dažāda izmēra kvadrāt­veida burām; pārāk mierīgā laikā vai pretvējā indiāņi ņem palīgā desmit garus airus, ar kuriem airē, stāvē­dami laivas priekšgalā uz klāja.

Bet neviens no šiem dažādajiem transporta līdzekļiem Žoāmam Garralam nederēja. Nolēmis doties pa upi uz leju, viņš braucienu vienlaikus cerēja izmantot, lai no­gādātu Paras provincē lielu preču kravu. Šīm precēm nebija svarīgi, ka ceļojums ieilgs. Un pie tādas ieceres Žoāms Garrals arī palika — pie ieceres, kurai vajadzēja apmierināt visus līdzbraucējus, varbūt vienīgi Manoelu ne. Jauneklim droši vien labāk patiktu ceļot kādā ātr­gaitas kuģī — un ne bez iemesla.

Bet, lai cik primitīvs būtu Žoāma Garrala iedomātais satiksmes līdzeklis, tas ļautu vest līdzi lielu skaitu cil­vēku, kuri brauktu pa upi īpaši ērtos un drošos apstāk­ļos,

Tā patiesībā būtu it kā daļa no Ikitosas fazendas, kas, atšķīrusies no krasta, peldētu pa Amazones straumi ar visu fazendas saimi, tās saimniekiem un kalpotājiem, viņu mājām, būdiņām un teltīm.

Ikitosas fazendai piederēja lieliski meži, kas Dienvid­amerikas vidusdaļā, var teikt, ir neizsīkstoša bagātība.

Žoāms Garrals ļoti prasmīgi vadīja savu mežsaimnie­cību, kurā netrūka dažādu reti sastopamu vērtīgu sugu koku, izmantojamu gan mastu pagatavošanā, gaņ mēbeļ- rūpniecībā un citos galdnieku un namdaru darbos. Tā­pēc koktirdzniecība fazendai ik gadus deva lielus ienā­kumus.

Un vai tad koku pārvadāšanai Amazones ūdens ceļš nebija vēl drošāks un izdevīgāks kā dzelzceļš? Katru gadu nogāzis vairākus simtus sava rezervāta koku un sasējis plostus no rupji aptēstiem baļķiem, biezām plan­kām un slīperu kokiem, Žoāms Garrals izveidoja milzī­gas peldošu koku karavānas, kuras pieredzējuši plost­nieki, upes dziļuma un straumes ātruma labi pazinēji, pludināja uz Paru.

Arī tagad Žoāms Garrals bija nolēmis rīkoties tāpat. Tikai šoreiz, gatavojot plostu karavānu, viņš šā lielā pa­sākuma komerciālo pusi domāja pilnīgi uzticēt Benito. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Pats izdevīgākais laiks

plostu pludināšanai ir jūnija sākums, kad upes līmenis baseina augšgala palu ūdeņu ietekmē ceļas, jo pēc tam līdz oktobrim tas pakāpeniski krītas.

Tātad nekavējoties vajadzēja sākt darbus, it īpaši tā­pēc, ka šogad plostu karavānai bija jābūt neparasti lielai. Šim nolūkam vajadzēja izcirst puskvadrātjūdzes meža, proti, veselu fazendas piekrastes joslu pie Ama­zones un Naneijas satekas, un izveidot milzīgu plostu vai žangadu nelielas salas apjomā.

Un tieši uz šādas žangadas, daudz drošākas par jeb­kuru vietējo upju satiksmes līdzekli, daudz ietilpīgākas nekā simts kopā sasietu igaritē vai vižilingu, Žoāms Garrals bija nolēmis doties ceļā ar visu savu ģimeni, strādniekiem un kravu.

— Lieliska ideja! — uzzinājusi tēva ieceri, Minja, sa­sizdama plaukstas, iesaucās.

— Bez šaubām, — piekrita Jakita, — šādos apstākļos mēs sasniegsim Belemu bez briesmām un noguruma.