ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Žoām, — Jakita atsāka, — tāda izdevība mūsu dzīvē nekad vairs neatkārtosies. Minja apprecēsies, pametīs mūs un aizbrauks tālu prom. Tas būs pirmais sarūgtinā­jums, ko meitene mums sagādās, un, līdzko iztēlojos tuvo šķiršanās brīdi, man sažņaudzas sirds. Es priecātos, ja va­rētu Minju pavadīt līdz Belemai. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu iepazīt viņas nākamo vīramāti, sievieti, kam uzticēsim savu meitu un kas Minjai aizstās mani? Turklāt arī Minja pati nevēlas darīt pāri Valdesa kundzei, nosvinot kāzas bez viņas. Ja tava māte būtu dzīva, kad mēs precējāmies, dārgo Žoām, arī tu taču gribētu viņu redzēt savās kāzās.

Dzirdot šos vārdus, Žoāms atkal neviļus sarāvās.

— Mīļais draugs, — Jakita turpināja, — kopā ar Minju

un mūsu abiem dēliem — Benito un Manoelu, kopā ar tevi — ak, cik labprāt es apskatītu dzimto Brazīliju, brau­cot pa skaisto Amazoni līdz provincei jūras piekrastē! Šķiet, ka tur šķiršanās no meitas man nebūtu tik sāpīga. Atgriezusies varētu iztēloties Minju svešajās mājās, kur viņu gaida otra māte. Nevajadzētu iedomāties meiteni kādā nezināmā tālē. Viņas dzīve man tad liktos tuvāka.

Žoāms cieši paraudzījās sievā un, joprojām neteikdams ne vārda, ilgi viņā nolūkojās.

Kas viņā norisa? Kāpēc viņš vilcinājās piekrist tik pa­matotai prasībai, kāpēc kavējās teikt jāvārdu, kas, šķiet, ļoti iepriecinātu tuviniekus? Saimnieciskās rūpes vairs ne­varēja būt pietiekami svarīgs aizbildinājums. Dažas Žoāma Garrala prombūtnes nedēļas fazendai nekaitētu. Patiesi, tā nekādus zaudējumus neciestu, ja saimnieku šai laikā aizstātu pārvaldnieks. Un tomēr Žoāms Garrals ar­vien vēl vilcinājās.

Saņēmusi vīra roku, Jakita vēl sirsnīgāk to paspieda.

— Mīļo Žoām, — viņa teica, — mans lūgums nav tikai untumi. Nē! Es ilgi pārdomāju priekšlikumu, kuru nupat dzirdēji, un, ja tu tam piekritīsi, tas būs manu kvēlāko ilgu piepildījums. Bērniem mūsu saruna nav noslēpums, arī viņi pievienojas manam lūgumam. Minja, Benito un Manoels lūdz, lai mēs abi dodamies viņiem līdzi. Piebil­dīšu, ka mums visiem labāk patiktu kāzas svinēt Belemā, nevis Ikitosā. Tas nāks par labu mūsu meitai, ievedīs viņu sabiedrībā, nodrošinās viņas stāvokli; atbraukusi kopā ar vecākiem, viņa nejutīsies tik vientuļa svešajā pilsētā, kur turpmāk pavadīs savas dzīves lielāko daļu.

Žoāms Garrals, atbalstījis elkoņus uz galda, aizklāja ro­kām seju, it kā sakopojot domas pirms atbildes. Acīm re­dzot, viņu māca šaubas, kuras viņš centās pārvarēt, zināms nemiers, ko sieva pareizi noģida, taču nespēja izskaidrot. Žoāma seja pauda slepenu iekšēju cīņu. Jakita aizkusti­nāta gandrīz nožēloja, ka uzsākusi sarunu. Katrā ziņā viņa samierināsies ar visu, ko izlems vīrs. Ja brauciens viņam liksies pārāk smags, Jakita apspiedīs savas ilgas, viņa ne­kad vairs nerunās par aizbraukšanu no fazendas, nevaicās vīram par neizprotamā noraidījuma cēloni.

Pagāja dažas minūtes. Žoāms Garrals neatskatījies aiz­gāja līdz durvīm. Šķita, ka viņš pēdējo reizi atvadās no šejienes krāšņās dabas, no tā pasaules stūrīša, kur bija nodzīvojis divdesmit savas dzīves laimīgākos gadus.

Tad viņš lēnām pienāca klāt sievai. Viņa sejā bija ra­dusies jauna izteiksme — tā izskatās cilvēks, kurš pēc ilgām šaubām pieņem svarīgu lēmumu.

— Tev taisnība, — viņš apņēmīgi teica.— Šis ceļo­jums nepieciešams. Kad vēlies braukt?

— Ak, Žoām! Mīļo Žoām! — Jakita, priekā starodama, iesaucās. — Es tev pateicos! … Mūsu bērnu vārdā pa­teicos!

Un, kamēr vīrs sievu apskāva, viņai acīs sariesās asaras.

Tajā brīdī aiz durvīm atskanēja jautras balsis.

Mirkli vēlāk, gandrīz reizē ar Minju, kas iznāca no savas istabas, uz sliekšņa parādījās Manoels un Benito.

— Bērni, tēvs piekrīt! — Jakita sauca. — Mēs visi braucam uz Belemu!

Žoāms Garrals sadrūmušu seju klusējot saņēma dēla de­dzīgo pateicību un meitas skūpstus.

— Un kad atļausiet svinēt kāzas, tēt? — Benito vaicāja.

— Kad? — Žoāms atteica. — Kad? … Gan redzēsim … To izlemsim Belemā.

— Kāds prieks! — gluži kā pirmīt, uzzinājusi par Ma­noela bildinājumu, Minja iesaucās. — Beidzot mēs redzē­sim * Amazoni visā tās krāšņumā, visā garumā, braucot cauri Brazīlijas provincēm! Ak, tēt, kā lai tev pateicos!

Un aizrautīgajai meitenei iekvēlojās iztēle, viņa pie­vērsās brālim un Manoelam.

— Iesim uz bibliotēku! — Minja mudināja. — Sameklē­sim dažādas grāmatas un kartes, kurās varētu smelties zi­ņas par šo vareno baseinu. Nedrīkstam taču ceļot kā akli! Es vēlos visu redzēt un visu izzināt par mūsu zemes upju karalieni!

— Tā ir lielākā pasaules upe! [7] — nākamajā dienā Be­nito teica Manoelam Valdesam.

Tobrīd abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā pie fazendas dienvidu robežas, vērodami, kā upe, kuras

Abi jaunekļi sēdēja uz kraujas Amazones krastā.

pirmsākums meklējams augstu Andu kalnos, lēni veļ viļ­ņus uz Atlantijas okeānu, astoņsimt jūdžu no šīs vietas.

— Amazone piegādā jūrai visvairāk ūdens, — Manoels ieminējās.

— Turklāt tādu daudzumu, — Benito piebilda, — ka tas atsāļo jūru milzu platībā un šīs straumes spēks pat jūdzes astoņdesmit no krasta liek dreifēt kuģiem.

— Upes platā gultne šķērso vairāk nekā trīsdesmit pa­ralēles, bet tās baseins stiepjas vismaz divdesmit piecus grādus no dienvidiem uz ziemeļiem.

— Baseins?! — Benito iesaucās. — Vai var nosaukt par baseinu plašo līdzenumu, kur tek Amazone, šo neizmēro­jamo savannu bez neviena paugura vai kalna, kas ierobe­žotu apvārsni?

— Visā upes garumā, — turpināja Manoels, — kā milzu astoņkāja neskaitāmi taustekļi tajā ietek divsimt no zie­meļiem vai dienvidiem plūstošu pieteku, kurām pašām savukārt pievienojas bezgala daudz pieteku; salīdzinā­jumā ar šīm pietekām Eiropas lielās upes šķiet nenozīmīgi strauti.

— Bet piecsimt sešdesmit salu, ja neskaita sīkās nekus­tīgās vai peldošās, — vesels arhipelāgs, kur būtu vieta karaļvalstij!

— Un krastus izrobo tik daudz līču, kanālu, lagūnu, ezeru, cik, kopā ņemot, nav visā Šveicē, Lombardijā, Sko­tijā un Kanādā.

— Tā ir divu republiku robeža, kas majestātiski šķērso Dienvidamerikas lielāko valstiun šķiet, ka patiesi caur šo upi kā caur kanālu visi Klusā okeāna ūdeņi tiektos sa­plūst Atlantijā.

— Un kāda grīva! īsts jūras šaurums ar Maražo salu centrā, šīs salas perimetrs pārsniedz piecsimt jūdzes . ..

— Paisuma laikā pat okeāns velti mērojas spēkiem ar vareno Amazones straumi, kas šajā grandiozajā cīņā rada gigantiskus viļņus, tā saucamo pororoku; salīdzinājumā ar to citu upju paisumi un bēgumi šķiet nenozīmīga viļ­ņošanās, ko sacēlis liegs vējiņš.

— Pa šo garo artēriju, kurai trīs nosaukumu gandrīz vai nepietiek, piectūkstoš kilometru no grīvas uz augšu var peldēt paši lielākie kuģi ar pilnu kravu.

— Amazone ar savām pietekām un pieteku pietekām paver plašus tirdzniecības un satiksmes ceļus cauri visiem Amerikas ziemeļiem no Magdalēnas līdz Ortekāzai, no Ortekāzas līdz Kaketai, no Kaketas līdz Putumajo, no Pu- tumajo līdz Amazonei. Četri tūkstoši jūdžu upju ceļa! Nepieciešami tikai daži kanāli, lai šī kuģošanas sistēma kļūtu pilnīga.

— Vārdu sakot, mūsu priekšā ir pati lielākā un apbrī­nojamākā hidrogrāfiskā sistēma pasaulē.