ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Jaunekļi lielā sajūsmā sprieda par savu vareno upi: viņi abi taču bija Amazones bērni. Turklāt lieliski ūdens ceļi cauri Bolīvijai, Peru, Ekvadorai, Jaunajai Granādai, Venecuēlai un četrām Gvajānām — angļu, franču, holan­diešu un brazīliešu — bija arī visas pietekas, gandrīz tik­pat varenas kā Amazone pati.

Kā zināms, laiku tāles slēpj daudzu tautu un cilšu iz­celsmi. Līdzīga neskaidrība ir ar pasaules lielākajām upēm. To īstais pirmavots nav vēl atklāts. Ar šo upju dzim­tenes nosaukumu lepojas daudzas valstis. Vairākas kāro arī pēc Amazones. Par tās godpilnajām dzimtenes tiesībām ilgu laiku savā starpā strīdējās Peru, Ekvadora un Ko- lumbija.

Taču šodien, šķiet, neviens nešaubās, ka Amazones sā­kums atrodas Peru, Varako apgabala Tarmas rajonā, kur tā iztek no Laurikoča ezera, aptuveni starp vienpadsmito un divpadsmito paralēli.

Ja kāds iedrošinātos apgalvot, ka Amazone sākas Bolī­vijas Titikakas kalnos, tam vajadzētu pierādīt, ka Ama­zone īstenībā ir Ukajali, kas izveidojusies no divām upēm — Paro un Apurimakas; taču šāds uzskats jau at­spēkots.

Iztecējusi no Laurikoča ezera, jaunā Amazone plūst simt sešdesmit jūdzes ziemeļaustrumu virzienā un tikai pēc tam, savienojusies ar lielās Pantes ūdeņiem, nogriežas tieši uz austrumiem. Kolumbijas un Peru teritorijā līdz pat Brazīlijas robežai Amazoni dēvē par Maranjonu vai, pa­reizāk sakot, par Maranjao, jo pirmajā gadījumā portugāļu nosaukums mazliet franciskots. Posmu no Brazīlijas robe­žas līdz Manausai, kur Amazonē ieplūst varenā Rionegro, sauc par Solimaju vai Solimoinsu, indiāņu solimao cilts vārdā. Piekrastes provincēs vēl sastopamas šās cilts atlie­kas. Un, beidzot, posmā no Manausas līdz jūrai tā jau ir Amazone vai Amazoņu upe, kā to nosaukuši spāņi, droš­sirdīgā Oreljanas [8] pēcteči; šā dēkaiņa aizraujošie, taču apšaubāmie nostāsti liecina, ka pie Njamundas — vienas no lielākajām Amazones pietekām reiz dzīvojusi karei­vīga sieviešu cilts.

Jau pašā Amazones augšgalā var nojaust, ka tālāk upe izvērtīsies milzu straumē. No iztekas līdz gultnes sašau­rinājumam starp divām gleznainām, robotām kalnu grē­dām upes ceļā nav nekādu šķēršļu, ne krāču. Tikai upei nogriežoties uz austrumiem un laužoties cauri Andu kalnu atzarei, tās mierīgo plūdumu pārtrauc krāces. Šeit sasto­pami daži ūdenskritumi, kuru dēļ upe nav viscaur kuģo­jama. Un tomēr, kā pareizi norādījis Humbolts [9] , Amazo­nes lielākā daļa ir brīvs ūdens ceļš.

Jau pie iztekas Amazonei netrūkst pieteku, kurām ūdeņus bagātīgi piegādā neskaitāms daudzums sīku upīšu un strautu. Viena no kreisās puses pietekām, kas nāk no ziemeļaustrumiem, ir Činčipe. Labajā pusē no dienvidaus­trumiem Amazonē ietek Čačapuija. Pie Lagūnas misijas no kreisās puses lielajā upē ieplūst Marona un Pastuka, bet no labās — Gvaljaga. No kreisās šurp traucas arī Čam- bira un Tigre, no labās, divi tūkstoši astoņi simti jūdžu attālumā no Atlantijas, Amazonei pievienojas Valjaga; tā kuģojama vairāk nekā divsimt jūdžu posmā un aizved pašā Peru centrā. Un, beidzot, labajā pusē, Omagvas Svētā Jēkaba misijas tuvumā, kur beidzas Augšamazones ba­seins, cauri Sakramento pampām viļņus veļ skaistā, ma­jestātiskā Ukajali, šī milzu artērija, kuras neskaitāmo pie­teku pirmsākums meklējams Arikas ziemeļaustrumos Ču- kuito ezerā.

Tādas ir Amazones galvenās pietekas augšpus Ikitosas. Lejastecē šīs upes kļūst tik ūdeņu pārpilnas, ka Eiropas upju gultnēs tām, bez šaubām, būtu par šauru. Ar šo pie­teku grīvām Garralu ģimene iepazīsies ceļojumā pa Ama­zoni.

Jāpiemin, ka šai vienreizēji skaistajai upei, kas apūdeņo viskrāšņāko zemi pasaulē un gandrīz bez novirzēm tek dažus grādus zem ekvatora, piemīt zināma īpatnība, kādas trūkst Nīlai, Misisipi un Livingstonai, kura senāk saucās

Kongo Zaīra Lualaba. Proti, pretēji nekompetentu ceļotāju apgalvojumiem tajā Dienvidamerikas daļā, kurai cauri tek Amazone, ir visveselīgākais klimats. Upe te šķērso nevis zemu ieleju kalnu iežogojumā, bet plašu līdzenumu, kas stiepjas jūdzes trīssimt piecdesmit no ziemeļiem uz dienvidiem un tikai vietumis klāta nelieliem pakalniem, kuri gaisa straumēm neliedz brīvu plūdumu.

Profesors Agasīzs pamatoti iebilst pret uzskatu, ka zemē, kurai nākotnē nenoliedzami jākļūst par vienu no dzīvākajiem tirdzniecības centriem, būtu veselībai kaitīgs klimats. Pēc viņa domām, «šeit vienmēr strāvo maigas vēsmas, kas veicina iztvaikošanu, tāpēc temperatūra krī­tas un zeme nesasilst vienmērīgi. Šā pastāvīgā atvēsinošā vēja dēļ klimats Amazones baseinā ir patīkams, var teikt, pat viens no visjaukākajiem.»

Arī Brazīlijas bijušais misionārs abats Dirāns konsta­tējis, ka temperatūra šajā baseinā nekad nav zemāka par divdesmit pieciem grādiem un ne augstāka par trīsdesmit "trim, tātad gada vidējā temperatūra mēdz būt divdesmit astoņi divdesmit deviņi grādi, bet svārstības nepārsniedz astoņus grādus.

Pēc šādiem atzinumiem varam droši apgalvot, ka Ama­zones baseinā nav tā svelmainā karstuma, kas līdzīgās pa­ralēlēs valda Āzijas un Alrikas apgabalos.

Plašais līdzenums, pa kuru aizvijas upes gultne, viscaur pieejams jūras vējiem, kuri nāk no Atlantijas okeāna.

Tāpēc Amazones provinces katrā ziņā drīkst uzskatit par visveselīgākā klimata zemi, kas turklāt pieder pie skaistākajām pasaulē.

Tikai neiedomājieties, ka Amazones hidrogrāfiskā sis­tēma vēl pārāk maz izpētīta!

Jau sešpadsmitajā gadsimtā Oreljana, Francisko Pi- zarro [10] leitnants, devās uz leju pa Rionegro, 1541. gadā sasniedza Amazoni un, bez pavadoņa apceļojis tās pie­krastes apgabalus, pēc astoņu mēnešu ilga brauciena pa šo upi, ko brīnumaini attēlojis savos stāstos, nonāca tās grīvā.

1636.—1637. gadā portugālis Pedro Tekseira ar četr­desmit septiņu pirogu flotili, ceļodams pa Amazoni uz augšu, sasniedza Napo.

1743. gadā Lakondamīns\ izmērījis meridiāna loku līdz ekvatoram, pameta savus ceļa biedrus — Bugēru [11] un go- dēnu de Odonē, lai dotos ar kuģi pa Činčipi līdz tās iete­kai Maranjonā, un 31. jūlijā sasniedza Napo grīvu; tieši tad, kad kļuva novērojams pirmais Jupitera pavadonis, kas ļāva Lakondamīnam, šim «astoņpadsmitā gadsimta Humboltam», precīzi noteikt savas atrašanās vietas koor­dinātes; pēc tam viņš izpētīja ciematus abos Amazones krastos un sestajā septembrī nonāca pie Paras cietokšņa. Garajam ceļojumam bija izcili panākumi: kartē tika atzī­mēta Amazones izcelšanās vieta un gandrīz pilnīgi pierā­dīts, ka Amazone ir savienota ar Orinoko.

Piecdesmit piecus gadus vēlāk Humbolts un Bonplāns [12] turpināja Lakondamīna vērtīgos pētījumus, papildinot Ma- ranjonas karti līdz Napo upei.

Kopš tā laika vairs nemitējās ceļojumi gan pa Amazoni, gan pa tās nozīmīgākajām pietekām.

Listermovs 1827. gadā, Simts 1834.—1835. gadā, lranču «Bulonnietes» komandieris 1844. gadā, brazīlietis Valdess 1840. gadā, francūzis Pols Markuā no 1818. gada līdz 1860. gadam, fantasts un gleznotājs Biārs 1859. gadā, pro­fesors Agasīzs no 1865. gada līdz 1866. gadam, brazīliešu inženieris Francis Kellers Lincengers 1867. gadā un, bei­dzot, doktors Servo 1879. gadā — tie visi ceļoja pa Ama­zoni, pētīdami tās baseinu un noteikdami ievērojamāko pieteku kuģojamību.

Taču pats svarīgākais fakts, kas dara godu Brazīlijas valdībai, ir tāds:

1857. gada 31. jūlijā pēc garām diskusijām starp Fran­ciju un Brazīliju Gvajānas robežu dēļ Amazone tika pa­sludināta- par brīvi kuģojamu visām valstīm, bet, lai prakse saskanētu ar teoriju, Brazīlija noslēdza līgumus ar kaimiņvalstīm, dodot tām tiesības izmantot it visus Ama­zones baseina ūdens ceļus.