ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Žoāms un Jakita bija pārāk aizņemti, lai jauniešiem piebiedrotos. Pirmkārt, vēl nebija gatavs žangadas plāns, bet ar tās būvi nedrīkstēja kavēties. Otrkārt, Jakita un

Laiva piestaja pie dabiskas lapenes zem augstām papardēm.

Sibēla velti nezaudēja ne stundu, kaut gan viņām talkā nāca ari visas fazendas sievietes.

Min ja ar prieku pieņēma uzaicinājumu. Un tā pēc brokastīm, ap vienpadsmitiem, abi jaunekļi un meitenes devās uz zemesragu, kur satek kopā divu upju straumes. Jauniešu pavadonis bija viens no fermas nēģeriem. Viņi sakāpa ubā, kuru mēdza lietot fazendas ļaudis, un, iz­braukuši starp Ikitosas un Pariantas salām, sasniedza Amazones labo krastu.

Laiva piestāja pie dabiskas lapenes zem lieliskām trīs­desmit pēdu augstām kokveida papardēm; it kā oreols tās vainagoja sīku, samtaini zaļu zaru kronis, apvīts smalkām lapu mežģīnēm.

— Un tagad, Manoel, — Minja teica, — uzskatu par savu pienākumu iepazīstināt jūs ar šo mežu, jo Amazo­nes augštece jums sveša. Toties mums šeit ir mājas, tā­pēc ļaujiet man rīkoties kā namamātei.

— Dārgā Minja, — jauneklis atbildēja, — namamāte jūs būsiet arī pie mums Belemā, tieši tāpat kā Ikitosas fazendā, un kā šeit, tā tur …

— Paklausieties, jūs abi! — Benito viņus pārtrauca. — Ceru, ka nenācāt šurp, lai apmainītos maigiem vār­diem .. . Lūdzu, vai tiešām jūs nevarat kaut uz neilgu laiku aizmirst, ka esat saderinātie! .. .

— Pat ne uz stundu, ne uz minūti! — Manoels iebilda,

— Bet ja to pavēlētu Minja?

— Viņa to nedarīs.

— Kas zina? — iesmējās Lina.

— Linai taisnība! — sacīja Minja, sniegdama Mano- elam roku. — Pacentīsimies aizmirst! . . . Darīsim to! Mans brālis tā pavēl! . .. Starp mums visam beigas! Pa­staigas laikā mēs vairs neesam saderinātie. Es vairs ne­esmu Benito māsa. Jūs abi vairs neesat draugi.

— Ko vēl ne! — iesaucās Benito.

— Lieliski! Mēs cits citu nepazīstam! — sasizdama plaukstas, piebalsoja Lina.

— Mēs esam sveši un tiekamies pirmo reizi, — Minja turpināja, — sasveicināsimies, iepazīsimies .. .

— Jaunkundz … — zemu klanīdamies Minjas priekšā, iesāka Manoels.

— Ar ko man tas gods, cienītais? — Minja vislielā­kajā nopietnībā vaicāja.

Ar Manoelu VaIdesu, kurš ļoti priecātos, ja jūsu braļa kungam labpatiktos stādīt viņu priekšā …

— Pie velna šīs sasodītās ceremonijas! — Benito iesau­cās. — Beidziet tik muļķīgi ākstīties! … Tad labāk palieciet saderinātie, mani draugi! Palieciet, cik ilgi vien to vēlaties! Kaut visu mūžu!

— Visu mūžu?.! — Minja iesaucās, un tas skanēja tik neviltoti, ka Lina iesmējās vēl skaļāk.

Par šo neviļus pasprukušo jautājumu Manoels līgavai pateicās ar maigu skatienu.

— Ejot cilvēks mazāk pļāpā. Tātad — uz priekšu! — lai glābtu māsu no neveiklā stāvokļa, Benito uzsauca.

Bet Minja nesteidzās.

— Acumirkli, brālīt! — viņa teica. — Vai redzi, es biju gatava tevi paklausīt. Tu vēlējies, lai mēs ar Ma­noelu aizmirstam, kas esam, un nesabojājam tavu pa­staigu. Bet, lai netiktu sabojāta ari manējā, es savukārt gaidu kādu upuri no tevis. Kā gribi, Benito, bet solies aizmirst.. .

— Ko tad?

— To, ka esi mednieks, mīļo brālīt!

— Kā? Tu gribi aizliegt man …

— Aizliedzu šaut uz šiem burvīgajiem putniņiem — papagaiļiem, kasikiem, suruku, kuri tik līksmi laidelējas koku zaros. Tieši tāpat tu nedrīksti medīt sīkos zvērus, pēc kuriem mums pašreiz nav nekādas vajadzības. Cita lieta, protams, ja pārāk tuvu pielavītos kāds jaguārs vai onka, — tad šauj tik vaļā!

— Bet… — Benito lūkoja iebilst.

— Ja neklausīsi, ņemšu pie rokas Manoelu, mēs pa­zudīsim mežā, un tu būsi spiests rnūs meklēt.

— Klau, tev gan laikam ļoti gribētos, lai atsakos pa­klausīt?. — pievērsies draugam, Benito vaicāja.

— Kāpēc gan ne! — Manoels attrauca.

— Nekā nebūs! — Benito iesaucās. — Es neatsakos! Tev par spīti paklausu! Ejam!

Un nēģera pavadībā visi četri ienira biezoknī zem lie­lajiem kokiem, kuru kuplās lapotnes liedza saules sta­riem sasniegt zemi.

Nav skaistākas vietas par šo Amazones piekrasti. Cleznainā nekārtībā tur aug daudz dažādu koku, un vie­nas kvadrātjūdzes platībā var saskaitīt ap simts dažādu pasugu, bet katrs no šiem augiem ir īsts dabas brīnums.

Starp citu, jebkurš mežinieks uzreiz ievērotu, ka maikas cirtējs šeit nekad vēl nav bijis. Pat vairākus gadsimtus pēc izciršanas šāds meža ievainojums būtu viegli atklā­jams. Kaut arī vietā izaugtu citi simtgadīgi koki, meža izskats zaudētu savu pirmatnīgumu, it īpaši tāpēc, ka mainītos liānu un citu parazītaugu sugas. Šī pazīme ir ļoti raksturīga, un vietējie iedzīvotāji to spēj nemaldīgi noteikt.

Tātad jautrais jauniešu pulciņš tērgājot un smejoties devās pa garo zāli cauri krūmājiem un brikšņiem. Priekšgalā gāja nēģeris un, kad dzelkšņainie krūmi k|uva pārāk necaurejami, ar mačeti attīrīja ceļu, iztrau­cēdams putnu miriādes.

Ne velti Minja aizstāvēja mazos spārnotās cilts pār­stāvjus, kuri lidinājās augsto koku lapotnēs. Te bija re­dzami visskaistākie tropu putni. Zaļie papagaiļi un klai­gājošie araras atgādināja augļus meža milzeņu zaros. Kā atrauti ziedi, kurus vējš trenc no zara zarā, šķita visda­žādāko sugu kolibri — zilbārdīši, topāzi un elfas garām, šķeltām astēm; apvienojušies vienā apdullinošā korī, ne­mitīgi svilpa un klakšķināja gan strazdi oranžām spal­vām un brūnu apmali, gan baltie meža cīruļi un kraukļ- melnie, cekulainie kasiki. Tukāns ar garo knābi izrobīja zeltainos guīro. Brazīlijas za|ā dzilna klanīja savu pur- pursarkaniem punktiem izraibināto galviņu. .Skats bija- brīnumains.

Taču skaļā kņada it kā pamira, tiklīdz virs koku galotnēm kā sarūsējis vēja rādītājs nodžerkstēja gaiši rūsganā par «kaķa dvēseli» dēvētā vanaga ķērciens. Izple­tis astes garās, baltās spalvas, vanags lepni planēja, acu­mirklī bailīgi nozuzdams, kad debesīs iznira visas spār­notās ģints biedēklis — harpija, milzu ērglis ar sniegbaltu galvu.

Minja rādīja Manoelam šos dabas brīnumus, kuri savā primitīvajā skaistumā daudz civilizētākajās austrumu provincēs nebija atrodami. Taču Manoels vairāk skatī­jās meitenē nekā klausījās. Turklāt brīžam neskaitāmo putnu griezīgās klaigas apslāpēja Minjas balsi. Vienīgi Linas spalgie smiekli varēja sacensties ar jebkuru kladzi­nāšanu, čivināšanu, ūjināšanu, svilpieniem un dūdošanu.

Stundas laikā viņi nebija nogājuši vairāk par jūdzi. Viņiem attālinoties no piekrastes, koku izskats mainījās. Tagad dzīvnieku pasauli varēja vērot nevis lejā uz

zemes, bet sešdesmit līdz astoņdesmit pēdu augstumā, kur starp zariem cits citu trenkāja pērtiķu bari. Šur tur pa­mežu apgaismoja cauri lapotnēm izspraucies saules staru kūlis.. īstenībā tropu mežos saules gaisma augiem nav visai nepieciešama. Kā lielo, tā mazo koku un pā- lējo augu attīstībai pietiek ar gaisu, bet nepieciešamo siltumu tie saņem nevis no apkārtējās atmosfēras, bet tieši no zemes, kurā tas uzkrājas it kā milzu kalori- ferā.

Lielā meža pakājē otru miniatūru pamežu veido para- zītaugi — bromēlijas, vīteņaugi, orhidejas, kaktusi. Cik daudz tur neparastu kukaiņu, tik ļoti līdzīgu ziediem, ka gribas tos noplūkt! Nestori ziliem, it kā lāsmojoša muarē auduma spārniem; zeltaini mirgojošie zaļsvītrainie tau­reņi leilas, desmit sprīžus garie sprīžmeši, kuru spārni atgādina lapas; bites maribundas — it kā dzīvi dārgak­meņi zeltītā apkalumā; veseli leģioni spārnotu vaboļu un jāņtārpiņu ar bronzas bruņām un zaļiem segspār- niem, to acis izstaro dzeltenīgu gaismu, bet tumsā tie mirgo kā daudzkrāsainas uguntiņas.