ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Taču, kad liānas pavedienu izdevās atrast, cik dedzīgi un ar kādiem prieka saucieniem jaunieši atsāka uz brīdi pārtraukto gājienu!

Tā viņi jau bija nosoļojuši vismaz stundu, taču nekas vēl neliecināja par iecerētā mērķa tuvošanos. Brīžam viņi spēcīgi raustīja liānu, bet tā nepadevās, tikai gaisā uz visām pusēm uzspurdza simtiem putnu un pērtiķi bē­got lēca no zara uz zaru, it kā rādīdami ceļu.

Bet ja biezoknis pēkšņi aizšķērsoja ceļu? Tādā gadī­jumā mačete izcirta šauru eju — un viss pulciņš devās tālāk. Un, kad priekšā izslējās augsta, zaļiem augiem klāta klints, pa kuru kā čūska aizlocījās liāna, ceļotāji uzrāpās klintī un šo šķērsli pārvarēja.

Pēc brīža viņi nonāca plašā meža klajumā. Tur svaigā gaisā, kas kokiem tikpat nepieciešams kā saule, auga vientuļš banānkoks, viens no ievērojamākajiem silt­zemju kokiem, galvenais tropu iemītnieku barotājs, kurš, Humbolta vārdiem runājot, «kalpo cilvēcei kopš tās bēr­nības». Vīdamās augšup pa banānkoka zariem, garās liānas stīgas sasniedza tā galotni, tad nolaidās atkal le­jup un, šķērsojušas klajumu, atgriezās meža biezoknī.

— Vai beidzot nemetīsim mieru? — ieminējās Ma­noels.

— Nē, nekādā ziņā! — Benito iesaucās. — Iekāms ne­būs sasniegts liānas gals — neapstāsimies!

— Un tomēr mums taču drīz jādodas atpakaļ, — pie­zīmēja Minja.

— Ak nē, dārgā kundze, vēl ne! — lūdzās Lina.

— Uz priekšu! Uz priekšu! — Benito neatlaidās.

Un pārgalvnieki atkal ienira mežā, kas kļuva retāks un ļāva pielikt soli.

Turklāt liāna pagriezās uz ziemeļiem, it kā tiekdamās uz upi. Tātad sekot tai varēja bez bēdām, jo, tikuši pie labā krasta, viņi ērti pārcelsies upei pāri.

Pēc ceturtdaļstundas, sasnieguši kādu gravu pie sīkas upītes — Amazones pietekas, gājēji apstājās. Pār šo st rautu veda no liānām un koku zariem savi j ies tiltiņš, bet ceļvede liāna, sadalījusies divās stīgās, kā tilta mar­gas stiepās uz pretējo krastu.

Benito pirmais spēra kāju uz līganās zaru laipas.

Manoels grasījās aizturēt Minju.

Jaunā mulate droši devās pa Benito pēdām.

— Palieciet, Minja, neejiet, — viņš teica. — Ja Be­nito vēlas, lai staigā tālāk viens pats, mēs viņu šeit pa­gaidīsim.

— Nē, nē! Iesim tik tālāk! Nāciet, mīļā kundze! — sauca Lina. — Nebīstieties! Liāna jau kļūst tievāka. Drīz mēs sasniegsim tās galu!

Un nevilcinādamās jaunā mulate droši devās pa Be­nito pēdām.

— Kā īsti bērni! — Minja noteica. —- Iesim, mīļo Ma- noel! Sekosim viņiem!

Un, pārgājuši pār laipu, kas viegli šūpojās zem kājām, viņi no jauna nozuda mežā zem augsto koku kupoliem.

Sekodami bezgalīgi garajai liānai upes virzienā, viņi vēl nebija gājuši ne desmit minūtes, kad pēkšņi apstā­jās — un šoreiz ne bez iemesla.

— Vai liānas gals beidzot klāt? — Minja iejautājās.

— Nē, — Benito atbildēja, — bet mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Vai redzat?

Benito norādīja uz liānu, kas, nozudusi augsta gumij- koka zaros, stipri raustījās, it kā to kāds spēcīgi puri­nātu.

— Kas to rausta? — vaicāja Manoels.

— Iespējams, kāds zvērs, mums jātuvojas ļoti piesar­dzīgi.

Un t uzvilcis šautenes gaili, Benito, pagājies soļus des­mit uz priekšu, deva mājienu nesekot.

Manoels, abas meitenes un nēģeris palika uz vietas.

Pēkšņi Benito iekliedzās un skrēja uz koku. Pārējie metās viņam pakaļ.

Kāds negaidīts un briesmīgs skats!

Cilpā, kas bija sasieta no liānas tievā, auklai līdzīgā gala, krampjaini raustīdamies pēdējā agonijā, koka zarā karājās cilvēks.

Piesteidzies pie nelaimīgā, Benito ar naža cirtienu pār­grieza liānas saiti.

Pašnāvnieks nokrita zemē. Manoels noliecās, lai sniegtu viņam palīdzību un lūkotu viņu atdzīvināt, kamēr nav par vēlu.

— Nabaga cilvēks! — Minja nočukstēja.

— Manoela kungs, Manoela kungs! — iesaucās Lina. — Viņš vēl elpo! Sirds sitas! Viņš jāglābj!

— Tiesa gan! — Manoels noteica. — Šķiet, ka esam ieradušies pašā pēdējā mirklī.

Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē.

Izglābtais bija baltais, gadus trīsdesmit vecs, diezgan slikti ģērbies, visai novārdzis un, acīm redzot, daudz pār­cietis.

Viņam pie kājām zemē gulēja tukša blašķe un palm- koka bilbokets, kam bumbiņas vietā pie aukliņas bija piesieta bruņurupuča galva.

— Pakāries. .. Pakāries … — atkārtoja Lina. — Un tik jauns vēl! Kas viņu tik tālu novedis?

Taču Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē, un, at­vēris acis, šis nelaimīgais izdvesa tik negaidīti skalu no­pūtu, ka Lina bailēs neviļus iekliedzās.

— Kas jūs esat, mans draugs? — Benito svešajam vai­cāja.

— Ka redzat, izbijis pašnāvnieks.

— Bet jūsu vārds? …

— Pag, ļaujiet atminēties… — pielicis roku pie pie­res, svešais teica. —. A! Mani sauc Fragozo, esmu jūsu rīcībā; ja vien būšu spējīgs, varēšu jūs apcirpt, noskūt, sasukāt pēc visiem mana aroda mākslas likumiem. Esmu bārddzinis, pareizāk sakot, visnelaimīgākais Figaro pa­saulē . ..

■— Un kā jums ienāca prātā …

— Ak, ko lai dara, cienītais! —• Fragozo pasmaidījis atbildēja. — Tas notika izmisuma brīdī, ko es droši vien nožēlotu, ja viņpasaulē vispār iespējams kaut ko no­žēlot. Man vēl būtu jānosoļo astoņsimt jūdzes tukšām kabatām. Tas taču nav nekāds joks! Acīm redzot, sa­plaka dūša.

Fragozo seja bija labsirdīga un patīkama. Viņš pama­zām atžirga, un viss liecināja, ka viņš ir jautras dabas cilvēks. Tas bija viens no ceļojošiem bārddziņiem, kurš, nodarbodamies ar savu amatu, klejo Amazones augšte­ces piekrastē no ciemata uz ciematu, apkalpojot kā nē­ģeru, tā indiāņu vīrus un sievas, kas viņu augsti vērtē.

Taču, apmaldījies mežā, divas dienas neko neēdis, na­baga vientuļais «Figaro» izmisuma brīdī bija zaudējis galvu … Pārējo mēs jau zinām,

— Mans draugs, — Benito viņam teica, — jūs nāksiet mums līdzi uz Ikitosas fazendu.

— Bet, protams, ar lielāko prieku! — Fragozo atbil­dēja. — Jūs mani noņēmāt no cilpas, tāpēc tagad esmu jūsu rīcībā. Labāk jau nu nebūtu likušies par mani ne zinis!

— Vai redzat, kundze, cik labi, ka mēs turpinājām gājienu! — Lina pievērsās Min j ai.

— Domāju gan! — meitene piekrita.

— Lai nu kā, bet es to nespētu iedomāties, — Benito teica, — ka mēs liānas galā beidzot atradīsim cilvēku!

— Turklāt nelaimīgu bārddzini, kurš izmisumā gribē­jis pakārties, — Fragozo piebilda.

Kad nabaga zellis bija pilnīgi atžirdzis, jaunieši izstās­tīja, kādā veidā viņu atraduši. Fragozo sirsnīgi pateicās Linai par laimīgo iedomu sekot liānai līdz galam, un pēc tam visi devās atpakaļ uz fazendu, kur svešo cie­miņu uzņēma tik laipni, ka viņš nemaz vairs nevēlējās atkārtot savu bēdīgo mēģinājumu.

Puskvadrātjūdze mežā bija izcirsta. Tagad ķērās pie darba galdnieki, lai no krastmalā guļošajiem daudzus gadsimtus vecajiem kokiem pagatavotu milzu plostu.

Tas tik bija darbiņš, neko teikt! Zoāma Garrala vadībā fazendas strādnieki indiāņi parādīja apbrīnojamu māku. Būvējot ēkas vai laivas, iezemieši vienmēr ir nesalīdzi­nāmi meistari. Ar saviem vienīgajiem darba rīkiem —• cirvi un zāģi — viņi apstrādā tik cietu koksni, ka zā­ģiem nereti izlūst zobi, bet indiāņu prasmīgās, pacietī­gās, ar iedzimtu veiklību apveltītās rokas bez grūtībām un ātri aptēš baļķus, atbrīvo milzīgos stumbrus no za­riem un sazāģē tos dēļos.