ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tā Minjai ar Linu nācās rūpēties par mājas iekšējo izdaiļošanu, bet Manoels un Fragozo paši pieteicās vi­ņām palīgos. Ņemdami talkā nedaudz iztēles un māksli­nieciskās gaumes, viņi savu uzdevumu veica teicami.

Vispirms istabās novietoja fazendas skaistākās mēbe­les. Bija nolemts tās vēlāk no Belemas ar kādu Amazo­nes satiksmes līdzekli sūtīt atpakaļ. Galdi, bambusa at­zveltņi, niedru pinuma dīvāni, griezta koka etažeres — visas šīs vieglās, rotaļīgās, tropisko zemju dzīvokļiem piemērotās mēbeles tika gaumīgi sakārtotas peldošajā mājā. No pirmā acu uzmetiena bija jaušams, ka vīriešu darbu te vadījusi sievietes roka. Tikai neiztēlojieties, ka dzīvokļa sienas .tika atstātas kailas! Nē, tās sedza krāšņas no koka mizas darinātas drapērijas, tā saucamās «tutu- ris», kas krita platās krokās, it kā būtu no dārga, mīksta auduma — brokāta vai zīda, kā pieņemts tapsēt moder­nos dzīvokļus. Grīdas bija klātas raibām jaguāru vai pūkainām pērtiķu ādām, kurās grima kājas. Pie logiem karājās viegli aizkari no iesārta zīda. Bet ar moskītu tīkliem aizklātajās gultās matrači un spilveni, tāpat kā dīvānu ruļļi, bija piebāzti svaigām, mīkstām Amazones augštecē augošā bombaksa šķiedrām.

Uz etažerēm un plauktiņiem rindojās no Riodežaneiro vai Belemas atvestas greznumlietiņas, it īpaši dārgas Minjai, tāpēc ka tās bi^ja dāvinājis Manoels.

Kas vēl vairāk spēj iepriecēt, ja ne šādi drauga dā­vāti jauki nieciņi, kuri pauž tik daudz bez vārdiem!

Dažās dienās istabas bija kārtībā, un katrs tajās justos tikpat mājīgi kā fazendā. Labāku mājokli vairs nevarētu vēlēties pat krāšņu koku pavēnī, jautri čalojoša strauta malā. Peldot uz leju pa lielo upi, šis namiņš papildinās krastu gleznaino ainavu.

Vēl jāpiebilst, ka mājas ārpuse bija tikpat pievilcīga kā iekšpuse.

Patiesi, izdaiļodami savu mītni, jaunieši centās cits citu pārspēt kā iztēlē, tā gaumē.

Māju viscaur — no pamatiem līdz arabeskām jumta galā — apvija zaļumi. Zem zaļumu masas noslēptajās kastēs ar labu, auglīgu zemi bija sastādīts īsts orhideju, bromēliju un dažādu staipekņaugu biezoknis pilnos zie­dos. Greznākas tropu rotas nav pat mūžamežā augošas mimozas vai gumijkoka stumbram. Cik daudz tur nerātni savijušos stiebru, sarkanu tīteņu, zeltainu vīnogulāju ar daudzkrāsainiem ķekariem! Visi šie savā starpā savij u- šies augi ieskāva sienas, jumta balstus, durvis un karnī­zes. Zaļumi bija atnesti no fazendas meža. Šos parazīt- augus saturēja kopā milzīga liāna: tā vairākkārt apvija māju, ķerdamās pie katra stūra un izciļņa, un, saza­rojusies divās daļās, stiepa uz visām pusēm kuplas, fantastiskas stīgas, kuras galīgi noslēpa ēku, kas šķita iegrimusi milzīgā ziedošā krūmā.

Liānas ziedošais gals sniedzās tieši līdz jaunās mula­tes logam, un nebija grūti uzminēt šā smalkā uzmanī­bas pierādījuma autoru. Iespaids bija tāds, it kā slaida roka caur spraugu žalūzijās sniegtu meitenei allaž svai­gus ziedus.

Vārdu sakot, viss izskatījās jauki. Jakita ar meitu un Lina bija apmierinātas.

— Ja vēlaties, varam uz žangadas iedēstīt arī kokus, — Benito teica.

— Ko tu saki? Kokus? — Minja brīnījās.

— Un kāpēc ne? — Manoels vaicāja. — Ja tos kopā ar labu zemi pārnestu uz mūsu izturīgā plosta, esmu pār­liecināts, ka tie lieliski ieaugtu, jo vairāk tāpēc, ka no klimata maiņas nebūs jābīstas -— Amazone taču nemi­tīgi plūst pa vienu un to pašu paralēli.

— Turklāt, — Benito atsāka, — Amazone pati ik die­nas atrauj no krastiem mazas zaļas saliņas. Vai tās ne­peld uz leju ar visiem saviem kokiem, birzīm, krūmiem, akmeņiem un zāli, lai pēc astoņsimt jūdzēm pazustu At­lantijas okeānā? Kāpēc arī mūsu žangada nevarētu pār­vērsties tādā peldošā dārzā?

— Linas jaunkundz, vai nevēlaties šeit redzēt veselu mežu? — uzskatīdams, ka pasaulē nav nekā neiespē­jama, Fragozo vaicāja.

— Protams, vēlos! — iesaucās Lina. — Veselu mežu ar putniem un pērtiķiem!

— Ar čūskām un jaguāriem, — Benito piebilda.

— Ar indiāņiem un klejojošām ciltīm! — teica Ma­noels.

Pēc meža! — Fragozo attrauca.

— Un pat ar cilvēkēdājiem!

—- Uz kurieni jūs, Fragozo? — iesaucās Minja, ierau­dzījusi, ka jautrais bārddzinis grasās nolēkt no plosta.

— Pēc meža! — Fragozo attrauca.

— Nevajag, draugs, — Minja pasmaidīja. — Manoels man uzdāvinājis veselu ziedu klēpi, mums pietiks ar to! Patiesi, — norādīdama uz zaļumos grimstošo māju, viņa piebilda, — mūsu mājokli viņš noslēpis īstā kāzu pušķī!

Kamēr cēla dzīvojamo māju, Zoāms Garrals gādāja arī par saimniecības ēkām — virtuvi un noliktavām visda­žādāko pārtikas produktu glabāšanai.

Starp produktiem svarīgāko vietu ieņēma sešas pēdas augsto maniokas krūmu saknes, no kurām iegūst tropu joslas iedzīvotāju galveno uzturlīdzekli — manioku. Šīs saknes atgādina melnus, iegarenus redīsus un, tāpat kā kartupeļi, pieskaitāmas pie bumbuļaugiem. Āfrikas ap­gabalos augošās maniokas saknes nav indīgas, turpretī Dienvidamerikā tās satur ļoti kaitīgu sulu, kas iepriekš jāizspiež; tikai pēc tam saknes drīkst malt miltos vai tapioka putraimos un lietot dažādos veidos pēc ieze­miešu parauga.

Uz žangadas bija vesela noliktava šā vērtīgā uztu­ram paredzētā produkta.

Lai būtu gaļas krājumi, bez aitām, kas atradās īpaši uzceltā kūtī žangadas priekšgalā, ņēma līdzi arī lielu daudzumu iezemiešu gaumē žāvēta ļoti labas kvalitātes šķiņķa, tā saucamo presunto; turklāt ceļotāji paļāvās uz savu jaunekļu un dažu indiāņu izveicību, jo Amazones piekrastēs un salās medījuma netrūkst, bet šie vīri jau nu garām neaizšaus.

Arī upe solīja bagātu uzturu: tik lielas garneles, ka tās droši var nosaukt par vēžiem; Amazones labākās zivis tambagu, kuras garšas ziņā nereti salīdzina ar lasi; sar- kanzvīņainās piraruku stores lielumā — sālītā veidā tās pērkamas visā Brazīlijā; kandiru, kuru gaļa ir garda, taču zveja bīstama; trīsdesmit collu garās piraijas jeb velna zivis platām, sarkanām svītrām; lielus un mazus bruņurupučus, kuri te mīt tūkstošiem un ir viens no galvenajiem iedzīvotāju uzturlīdzekļiem; visām šīm upes bagātībām vajadzēja viest dažādību kā saimnieku, tā kalpu galdā.

Tāpēc ceļotājiem katru dienu pie pirmās izdevības būs jānodarbojas ar medībām vai zveju.

Bija sagādāts arī krietns daudzums pašu labāko vietējo dzērienu: netrūka gan patīkamā skābenā kaisuma, ko Amazones augštecē, tāpat kā lejastecē, gatavo no sal­dās maniokas vārītām saknēm, gan brazīliešu nacionālā degvīna beižu, peruāniešu čikas, Ukajali masato, ko da­rina no vārītiem, saspiestiem un saraudzētiem banāniem, nebija aizmirsta arī no paullinia-sorhilis mandelēm gata­votā gvaranas pasta, kas krāsas ziņā pilnīgi atgādina šo­kolādi, bet, saberzta smalkā pulverī un pievienota ūde­nim, ir lielisks dzēriens.

Bet tas vēl nebija viss. Šajos apgabalos no asaji palmu sulas iegūst tumši violetu vīnu, kuru brazīlieši augstu vērtē jaukā aromāta dēļ. Tāpēc uz plosta bija ve­sels krājums šā dzēriena frasku \ kas līdz Parai, bez šau­bām, tiks iztukšotas.

Starp citu, nelielais vīna pagrabiņš savam galvenajam pārzinim Benito darīja godu. Daži simti Heresas, Setu- balas un Porto vīna pudeļu tur atsauca atmiņā pirmajiem Dienvidamerikas iekarotājiem dārgos vārdus. Jaunais vīna pagraba pārzinis bija parūpējies arī par pirmšķi­rīgu tafiju milzīgos appītos balonos; šim niedru cukura degvīnam ir mazliet asāka garša nekā nacionālajam beihu.