ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Piekritu, Manoel, taču brālis tā nedomā, — mei­tene atbildēja. — Bet, kaut arī nezinām nosaukumus, mūsu lielās upes salas patiešām šķiet skaistas. Parau- gieties uz tām zem milzīgajām palmu lapotnēm! Salas ciešā lokā ieskauj biezs niedrājs, kuram tikai ar grū­tībām cauri izsprauktos šaura laiviņa. Un augstās man- groves slej virs krasta resnās, ērmoti saliektās saknes, kuras atgādina briesmīga krabja kājas. Jā gan, Amazo­nes salas ir skaistas, bet, lai cik skaistas arī nebūtu, pel­dēt līdzīgi mūsējai tās tomēr nespēj.

— Mazā Minja šodien par daudz aizrāvusies! — Pa­sanjas tēvs ieminējās.

— Ak, Pasanjas tēv, — meitene iesaucās, — esmu ļoti laimīga, redzot, ka visi ap mani ir laimīgi!

Te atskanēja Jakitas balss, aicinot Minju.

Meitene smaidīdama aizskrēja.

— Jums būs patīkama dzīvesbiedre, Manoel, — Pa­sanjas tēvs piezīmēja. — Ar jums kopā, mans draugs, aizlaidīsies šīs mājas lielākais prieks.

— Jā gan, māšele aizbrauks! — Benito piebilda. — Mācītājam taisnība, Minjas šeit ļoti pietrūks. Pārdomā, Manoel, varbūt labāk neprecies. Vēl nav par vēlu. Tad māsa mūs nepametīs.

— Jūs Minju nezaudēsiet, Benito, — Manoels atbil­dēja. — Tici man, es paredzu, ka nākotnē mēs visi bū­sim kopā.

Pirmā diena pagāja lieliski. Brokastis, pusdienas, at­pūta, pastaigas — viss norisa tā, it kā Garralu ģimene joprojām ērti dzīvotu Ikitosas fazendā.

Pirmajās divdesmit četrās stundās žangada laimīgi pa­brauca garām Bakali, Čočio un Pukalpas grīvām Amazo­nes kreisajā krastā, pa labi palika Itinikari, Maniti, Mo- jokas un Tujukas grīvas ar līdzīga nosaukuma salām. Nakti spožā mēnesnīca ļāva braukt tālāk, garais plosts mierīgi slīdēja pa upes gludo virsmu.

Nākamajā dienā, septītajā jūnijā, žangadas aizmugurē palika Pukalpas ciemats, ko dēvē arī par Jaunorānu. Tajā pašā krastā, piecpadsmit kilometrus zemāk, atrodas Vec- orāna, kas tagad pamesta; tās iedzīvotāji — majorunas un orehonas ciltis —- pārcēlušies uz Jaunorānu. Grūti atrast vēl gleznaināku nostūri kā šis ciemats augstā, it kā ar sarkanu zīmuli iezīmētā krastā, ar nepabeigtu baz­nīcas celtni, salmu jumtiem klātām būdām slaiko palmu paēnā un līdz pusei ūdenī pamestām divām trim ubām upmalā.

Visu septītā jūnija dienu žangada peldēja gar upes kreiso krastu un pabrauca garām dažām nelielām, nepa­zīstamām pietekām. Vienu brīdi plosts gandrīz uzdūrās Sinikuro salas izvirzītajam zemesragam, taču locis, pras­mīgi manevrēdams, laimīgi izvairījās no briesmām un atgrieza plostu upes vidū.

Pievakarē aiz viņiem palika kāda lielāka sala, kas no­saukta Napo upes vārdā; šajā vietā Napo pagriežas uz ziemeļaustrumiem un, apūdeņojusi orehones cilts indiāņu zemes, caur aptuveni astoņsimt metru platu grīvu ieplūst Amazonē.

Astotā jūnija rītā žangada atradās iepretī nelielajai Mango saliņai, kura Napo upi pirms ietekas Amazonē sadala divās atzarēs.

Dažus gadus vēlāk franču ceļotājs Pols Marsuā atklāja šīs pietekas ūdens krāsu, pareizi salīdzinādams to ar opālzaļo absintu. Tajā pašā laikā viņš izlaboja dažus La- kondamīna mērījumus. Bet tagad palu ietekmē Napo grīva bija ievērojami paplašinājusies un tās mutuļojošie ūdeņi, strauji plūstot no Kotopaksi austrumu nogāzēm, pievienojās Amazones dzeltenīgajai straumei.

Pie Napo grīvas klejoja daži spēcīga, slaida auguma indiāņi plīvojošām matu krēpēm. Caurdurtajās nāsīs bija sasprausti palmas dzelkšņi un ausu ļipiņās smagi dārga .koka gredzeni. Vīrus pavadīja dažas sievietes. Neviens no šiem cilvēkiem neizrādīja tieksmi tuvoties krastam.

Varētu pieņemt, ka tie ir cilvēkēdāji; to mēdz apgal­vot par daudzām piekrastes ciltīm, taču, ja šis apgalvo­jums atbilstu patiesībai, kanibālisms būtu atstājis zinā­mas pēdas, bet tās nav atrastas vēl šobaltdien.

Pēc dažām stundām pazemajā krastā iznira Beljavistas ciemata skaisto koku lapotnes un salmu jumtiem klātās būdas, virs kurām nelieli banānkoki kā pārpilnas tekošas strūklakas pleta savas platās lapas.

Tad locis, izvēlējies izdevīgāku kursu, kas novērsa sadursmi ar krastmalas kraujām, virzīja žangadu uz labo krastu, kuram līdz šim viņi vēl nebija tuvojušies. Manevrs prasīja zināmas pūles, taču locis, pirms tam ieņēmis vairākus malkus no savas appītās pudeles, laimīgi tika galā ar uzdevumu.

Braucējiem radās iespēja pavērot neskaitāmo lagūnu

Pie Napo grīvas klejoja daži spēcīga, slaida auguma indiāņi.

tumšos ūdeņus, kuri stiepjas visgarām Amazonei, bieži vien pat nesavienojoties ar to. Vienā no tām, nelielajā Orānas lagūnā, ūdens ieplūda caur plašu upes atzari. Lagūnas vidū iezīmējās vairākas interesanti grupētas sa­las, starp kurām divas bija gluži mazītiņas. Pretējā krastā Benito parādīja vietu, kur vīdēja tikko pamanā­mas drupas, palikušas pāri no Vecorānas.

Abās nākamajās dienās žangada, nekur neaizķerda- mās, atkarībā no untumainās straumes peldēja lāgiem gar labo, lāgiem gar kreiso krastu.

Pasažieri jau bija saraduši ar jauno dzīves veidu. Uz­ticējis ekspedīcijas komerciālo pusi dēlam, 2oāms Gar­rals visbiežāk uzturējās savā istabā rakstīdams un prāto­dams. Nevienam, pat Jakitai viņš nestāstīja, ko raksta, taču viņa darbs augtin auga, izvērzdamies par īsti zināt­niskām piezīmēm.

Benito modri sekoja visam, apspriedās ar loci, pārbau­dīja kursa pareizību. Jakita, Minja un Manoels gandrīz vienmēr turējās kopā, pārrunāja nākotnes ieceres vai pastaigājās tāpat kā fazendas parkā. īstenībā viņu dzīve nebija mainījusies. Benito nepalaida garām izdevību pa­medīt. Šeit viņam trūka Ikitosas plēsīgo meža zvēru, taču putni piekrastē lidinājās veseliem bariem, nebīdamies apmesties pat uz žangadas. Ja tie derēja cepetim, Benito tos nošāva, un Minja neiebilda, jo medījums bija nepie­ciešams kopējam galdam; tikai pelēkos un dzeltenos gār­ņus vai sārtos un baltos ibisus, kuru Amazones krastos ir papilnam, Benito māsas dēļ bija spiests nešaut. Tomēr vienu putnu no nirējpīļu dzimtas — kaiararu — jaunais komersants atteicās saudzēt, kaut arī tas nebija ēdams: šim putnam, kurš vienlīdz veikli peld, nirst un lido, ir nepatīkami spalga balss, bet ļoti vērtīgas dūnas, par kurām Amazones baseina tirgos labi maksā.

Pabraukuši garām Omagvas ciematam un Ambiaku grīvai, žangada vienpadsmitā jūnija vakarā beidzot no­nāca Pevasā un noenkurojās krastā.

Tā kā līdz tumsai vēl atlika dažas stundas, Benito kopā ar vienmēr mundro, pakalpīgo Fragozo, izkāpis krastā, devās medīt biezoknī netālu no miestiņa. Pēc veiksmīgā gājiena ceļotāju pārtikas krājumus papildināja viens aguti un kabiē \ turklāt ducis irbju.

Līdz ar saullēktu žangada no jauna devās ceļā un, iebraukusi nelielā arhipelāgā, ko veido Jatio un Kočiki- nas salas, pa labi atstāja Kočikinas ciematu; ceļotāji la­bajā pusē ievēroja arī vairākas sīkas pietekas.

Uz brīdi krastā parādījās daži iezemieši kaili skūtām galvām, tetovētiem vaigiem un pierēm, apaļām metāla plāksnītēm nāsīs un apakšlūpā. Bruņojušies bultām un sarbakaniem \ viņi savus ieročus tomēr neizmantoja un pat nelikās ne zinis par žangadu.

Vairākas dienas ceļojums turpinājās bez starpgadīju­miem. Naktis bija tik gaišas, ka garais plosts ļāvās straumei, nekur nepiestājot. Šķita, ka upes gleznainie krasti kā skatuvei pāri slīdošas dekorācijas paši peldētu tam garām pretējā virzienā. Acis neviļus padevās op­tiskai ilūzijai, it kā žangada stāvētu uz vietas starp di­viem kustīgiem krastiem.