ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Piekrastē skanēja putnu pēdējās vakara dziesmas: no niedrājā iekārtajām ligzdām atplūda bentīvisu balsis, daudzi citi spārnotās ģints pārstāvji lūkoja atdarināt niambu irbes dziesmu, ko veido četras harmoniskas skaņas; kamīči žēli vilka savu meldiju; zivju dzeņa klie­dziens kā signāls atbildēja ciltsbrāļu pēdējiem saucie­niem; skaļi taurēja kanindē, un, satupušies žaketibu zaros, ķērca sarkanie araras nolaistiem spārniem, kuru spilgtās krāsas izdzēsa nakts.

Žangadas komanda, nepamezdama savas vietas, ļāvās atpūtai. Vienīgi locis joprojām stāvēja postenī, un bie­zajā tumsā tikko jaušami iezīmējās viņa slaidais stāvs. Sargi ar gariem ķekšiem pār plecu atgādināja sastingušu tatāru jātnieku pulku. Brazīlijas karogs žangadas priekš­galā nekustīgi karājās mastā, un vējš vairs nejaudāja to uzplandīt gaisā.

Pulksten astoņos mazās kapelas tornī noskanēja pirmie trīs zvani, aicinot uz vakara dievkalpojumu. Pēc tam šie trīs zvana sitieni ar pārtraukumiem atkārtojās vēl divas reizes, bet dievkalpojuma beigas vēstīja daudz biežāka zvanīšana.

Pēc svelmainās jūlija dienas Garralu ģimene bija iz­nākusi lievenī ieelpot svaigu gaisu. Tā viņi mēdza darīt ik vakaru; Zoāms Garrals, kā vienmēr, klusēja, noklau­sīdamies jauniešos, kuri jautri tērzēja, līdz bija laiks doties pie miera.

— Cik skaista šī upe! Mūsu lieliskā Amazone! — Minja nebeidza jūsmot par vareno straumi.

— Tev taisnība, tā ir nesalīdzināma, — sacīja Mano­els. — Arī es augstu vērtēju tās skaistumu. Pašreiz mēs atgādinām Oreljanu un Lakondamīnu, kas pagājušajā gadsimtā šeit brauca tāpat kā mēs, un nav brīnums, ka viņi atstājuši tik lieliskus ceļojuma aprakstus.

— Tikai mazliet neticamus! — Benito piebilda.

— Brālīt, — Minja stingri viņu pārtrauca, — lūdzu, nepel mūsu Amazoni!

— Vai tad es ko sliktu? Gribēju vienīgi atgādināt, ka ar Amazoni saistās daudz teiku. ,

— Protams, turklāt starp tām netrūkst ļoti skaistu, -— piezīmēja Minja.

— Teikas? — Manoels vaicāja. — Jāatzīstas, ka Parā tās nav dzirdētas, vismaz man nekas nav zināms.

— Ko tad īsti jums māca Belemas skolās? — Minja smiedamās iesaucās.

— Nupat tik sāku noprast, ka neko, — Manoels at­bildēja.

— Vai tiešām, mans kungs? — Minja komiskā nopiet­nībā jautāja. — Jūs nepazīstat senās teikas? Par to, pie­mēram, ka Amazoni laiku pa laikam apciemo milzu čūska Minjakao, kas ir tik liela, ka ūdens upē ceļas vai jkrīt atkarībā no tā, vai čūska ienirst vai iznirst.

— Bet vai esat kādreiz redzējusi šo fenomenālo Min­jakao? — Manoels jautāja.

— Diemžēl ne, — atbildēja Lina.

— Ļoti žēl, nudien! — Fragozo uzskatīja par vaja­dzīgu piemetināt.

— Un Mae d'Agva! — Minja turpināja. — Šī skaistā, bet bīstamā sieviete ar skatienu apbur un ievilina upē nepiesardzīgus ceļotājus, kuri iedomājas viņai uzmest acis.

— Mae d'Agva patiešām eksistē! — Lina naivi iesau­cās. — Stāsta, ka tā klejojot upes krastos, bet, ja kāds tai tuvojas, acumirklī nozūd kā nāra.

— Vai zini ko, Lina, — Benito teica, — ja tu šo nāru pamani, nekavējoties paaicini mani!

— Lai tā jūs noķer un ierauj dzelmē? Nemūžam, Be­nito kungs!

— Lina tiešām tam tic! — iesaucās Minja.

— Daudzi tic arī Manao stumbram, — vienmēr gatavs Linu aizstāvēt, piezīmēja Fragozo.

— Manao stumbram? — brīnījās Manoels. — Kas tas tāds?

— Manoela kungs, — pa pusei jokojot, atbildēja Fra­gozo, — stāsta, ka esot vai, pareizāk sakot, reiz bijis tāds noslēpumains turumas stumbrs, kas ik gadus zināmā laikā peldējis uz leju pa Rionegro, dažas dienas uzkavē­jies Manausā, tad devies tālāk uz Paras provinci, iegriez­damies visās ostās, kur iezemieši to, pielūgdami kā elku, izrotājuši karodziņiem. Aizpeldējis līdz Belemai, stumbrs apstājies, griezies atpakaļ un peldējis augšup pa Ama­zoni, pēc tam pa Rionegro, līdz atkal nonācis mežā, no kurienes tik noslēpumainā skārtā bija ieradies. Reiz kāds šo stumbru lūkojis izvilkt krastā, taču saniknotā upe pārplūdusi, un nodomu vajadzējis atmest. Citā reizē kāds kuģa kapteinis notvēris stumbru ar ķeksi un mē­ģinājis vilkt līdzi tauvā. Bet arī tad upe sabangojusies, pārrāvusi tauvu un stumbrs brīnumainā veidā nozudis.

— Bet kur tas pēc tam palicis? — jaunā mulate ievai­cājās.

— Rādās, ka savā pēdējā ceļojumā, Linas jaunkundz, stumbrs apmaldījies, — Fragozo paskaidroja, — un ne­nogriezies augšup pa Rionegro, bet aizpeldējis tālāk pa Amazoni. Kopš tā laika tas vairs nav manīts.

— Kaut nu šis stumbrs gadītos mums ceļā! — Lina iesaucās.

— Ja tas notiks, — Benito sacīja, — mēs uz tā uzsē­dināsim tevi, Lina; stumbrs tevi aiznesīs uz savu noslē­pumaino mežu, kur tu pārvērtīsies teiksmainā najādā.

— Kāpēc gan ne? — pārgalvīgā meitene attrauca.

— Jā, teiku netrūkst, — noteica Manoels, — un jāat­zīst, ka jūsu upe to pelnījusi. Taču ar Amazoni saistās arī patiesi nostāsti, kuri atsver teikas. Viens no tiem man zināms, un, ja nebītos jūs garlaikot, jo stāsts ir visai skumjš, es jums to pastāstītu.

— Ak, lūdzu, dariet to, Manoela kungs! — Lina iesau­cās. — Man ļoti patīk stāsti, kuros klausoties jāraud!

— Vai tu proti arī raudāt, Lina? — pavaicāja Benito.

— Protams, Benito kungs, tikai es raudu smejoties!

— Nu tad klāj vaļā, Manoel!

— Stāsts būs par kādu francūzieti, kuras nelaimīgais liktenis astoņpadsmitajā gadsimtā šo piekrasti padarījis slavenu.

— Mēs klausāmies, — teica Minja.

— Tātad sāku, — Manoels sacīja. — 1741. gadā divi franču zinātnieki — Bugērs un Lakondamīns devās eks­pedīcijā, lai izmērītu meridiāna loku zem ekvatora; vi­ņiem talkā tika sūtīts ievērojams astronoms Godēns de Odonē.

Astronoms devās uz Jauno Pasauli, viņam sekoja sieva, bērni, sievastēvs un svainis.

Ceļotāji sveiki un veseli nonāca Kito [16] . Tur de Odonē kundzi cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes; pāris mēnešos viņa zaudēja vairākus bērnus.

1759. gada nogalē Godēns de Odonē beidza savu darbu un viņam vajadzēja pārcelties no Kito uz Kaijenu. Ieradies šajā pilsētā, astronoms gatavojās izsaukt pie sevis ģimeni; taču sākās karš, un viņš bija spiests lūgt portugāļu valdībai ieceļošanas atļauju sievai un pārē­jiem piederīgajiem.

Ticat vai neticat, bet pagāja vairāki gadi, iekāms šī atļauja tika piešķirta.

1765. gadā Godēns de Odonē, sašutis par tādu aizka­vēšanos, nolēma pats doties pa Amazoni uz Kito un at­vest savu ģimeni; taču, pēkšņi saslimis, viņš nodomu nespēja izpildīt. Beidzot viņa pūles vainagojās panāku­miem — de Odonē kundze uzzināja, ka Portugāles ka­ralis devis nepieciešamo atļauju un licis sagatavot kuģi, ar kuru viņa varēs doties uz leju pa upi pie sava vīra. Vienlaikus bija pavēlēts, lai Augšamazones misijās de Odonē kundzi ar ģimeni sagaida konvojs.

Kā tālāk redzēsiet, zinātnieka sieva bija neparasti dros­mīga, tāpēc, par spīti briesmām, kas varētu draudēt tik garā ceļojumā cauri visam kontinentam, viņa nekavējo­ties posās ceļā.

— Tas bija uzticīgas sievas pienākums, Manoel, — piezīmēja Jakita, — es viņas vietā rīkotos tieši tāpat.

— Kopā ar bērniem, brāli un franču ārstu de Odonē kundze aizbrauca uz Riobambu Kito dienvidos, — Ma­noels turpināja, — vajadzēja sasniegt Brazīlijas piero­bežu, kur viņus gaidīja kuģis un konvojs.