ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tātad piektā jūnija pievakarē nākamie žangadas pa­sažieri sapulcējās klajumiņā uz apmēram simt pēdu aug­stas krastmalas kraujas un ar pilnīgi pamatotu satrau­kumu gaidīja liktenīgo bridi.

Starp gaidītājiem bija Jakita ar meitu, Manoels Val- dess, Pasanjas tēvs, Benito, Lina, Fragozo, Sibēla, daži fermas nēģeri un indiāņi.

Fragozo nespēja mierīgi nostāvēt; viņš staigāja šurpu turpu, gan noskrēja lejā krastmalā, gan uzkāpa atpakaļ kraujā; uz mietiņa atzīmējis nepieciešamo līmeni un sa­gaidījis, kad ūdens sasniedz šo augstumu, viņš sauca «urā».

— Mūsu plosts tūlīt peldēs, peldēs! — Fragozo kliedza. — Karavāna, kura mūs vedīs uz Belemu, drīz sakustē­sies! Tā peldēs, kaut arī būtu jāatver visas debesu slūžas, lai Amazone pārplūstu!

Zoāms Garrals kopā ar loci un visu lielo komandu stāvēja uz plosta. Izšķirīgajā mirklī viņš sniegs norādī­jumus. Jāpiebilst, ka žangada bija piesieta ar stiprām tauvām, lai brīdī, kad tā sāks peldēt, to neaizrautu straume.

Bez ciemata iedzīvotājiem, kas bija ieradušies nolū­koties interesantajā skatā, krastmalā pulcējās ap divsimt ikitosas apkaimes indiāņu. Saviļņotais pūlis skatījās, gandrīz elpu aizturējis.

Pēcpudienā ap pieciem ūdens, par veselu pēdu pār­sniedzis iepriekšējās dienas līmeni, jau pilnīgi nosedza krastu.

Pēkšņi milzīgā koka konstrukcija viscaur nodrebēja, bet, lai tā atrautos no zemes un aizpeldētu, ūdenim bija jāpaceļas vēl dažas collas augstāk.

Nākamās stundas laikā grūdieni kļuva aizvien spēcī­gāki. Beidzot žangada sāka peldēt — un straume to rāva prom uz upes vidu; taču tauva milzeni stingri saturēja, un žangada mierīgi piestāja krastā, kur Pasanjas tēvs to svētīja, kā būtu svētījis jūrā aizejošu kuģi, kura tur­pmākais liktenis būs dieva rokā.

Nākamajā rītā, sestajā jūnijā, Zoāms Garrals un viņa piederīgie atvadījās no pārvaldnieka un fazendā palie­košajiem strādniekiem — indiāņiem un nēģeriem. Sešos 110 rīta žangada uzņēma savus pasažierus — pareizāk sakot, iemītniekus — un katrs apmetās savā kajītē, proti, savās nākamajās mājās.

Aizbraukšanas brīdis bija klāt. Araužo ieņēma loča posteni priekšgalā, komanda, bruņojusies ar garajiem ķekšiem, — savas vietas.

Zoāms Garrals kopā ar Benito un Manoelu uzmanīja manevrus, līdz plosts atstāja krastu.

Pēc loča pavēles tika pārcirstas tauvas; ķekši, atgrūz- dami žangadu, atdūrās pret krastu, un straume plostu nekavējoties aizrāva; tas peldēja gar kreiso krastu, pa labi atstājot Ikitosas un Pariantas salas.

Ceļojums bija sācies. Kur tam būs gals? Paras pro­vincē, Belemā, astoņsimt jūdzes no mazā peruāņu cie­mata, ja nekas neliks mainīt paredzēto maršrutu. Un kā tas beigsies? Tas pagaidām bija noslēpums.

Laiks bija lielisks. Saules svelmi mazināja viegls pam- pero — vasaras vējš, kas jūnijā un jūlijā, šķērsojot neaptverami plašo Sakramento līdzenumu, pūš no-»Xordil- jeriem, kuri atrodas simt jūdžu attālumā no Ikitosas ciemata. Ja žangadai būtu masti un buras, tā acumirklī sajustu vēja spēku un tās ātrums pieaugtu; bet, tā kā vajadzēja ņemt vērā upes līčus un spējos pagriezienus, liels ātrums bija bīstams. Šā iemesla dēļ no priekšrocī­bām, ko dotu tamlīdzīgs dzinējs, bija jāatsakās.

Tik līdzenu baseinu, kāds ir Amazonei, var nosaukt par bezgalīgu klajumu, jo upes gultnes slīpums gandrīz nav manāms. Aplēses liecina, ka posmā starp lielās upes izteku un Tabatingu pie Brazīlijas robežas ūdens līme­nis pēc katras jūdzes pazeminās tikai par vienu deci­metru. Tik vāji izteikta slīpuma nav nevienai citai upei.

Atliek secināt, ka Amazones straumes ātrums sasniedz ne vairāk kā divas jūdzes divdesmit četrās stundās, bet reizēm, sausuma periodos, vēl mazāk. Taču palu laikā tas pieaug līdz trīsdesmit vai pat četrdesmit kilomet­riem diennaktī.

Par laimi, tieši šādos apstākļos žangada devās ceļā; taču, būdama pārāk smaga, tā nespēja sekot straumei un atpalika. Tādi kavēkļi kā upes asie pagriezieni, daudzās apbraucamās salas, sēkļi, no kuriem jāvairās, un katrā ziņā arī tumšās naktīs zaudētas stundas, kad tālāk braukt bīstami, neļāva cerēt, ka diennaktī varēs veikt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.

Turklāt upes virsma šai laikā nebūt nebija pilnīgi brīva. Straume nesa lielus, vēl zaļojošus kokus, atlauz­tus zarus, krastiem atrautas, ar zāli apaugušas mazas sa­liņas, kas veidoja veselu flotili un bija nopietns šķērslis plosta ātrai kustībai.

Drīz žangada pabrauca garām Naneijas grīvai; tā pa­lika kreisajā krastā aiz saulē apsvilušām rūsganām graudzālēm klāta zemesraga, kas šķita kā ļoti spilgts priekšplāns ainavai ar tālē izgaistošiem zaļiem mežiem.

Žangada nekavējās pielāgoties straumes ātrumam un peldēja starp daudzām gleznainām salām, kuru no Iki­tosas līdz Pukalpai bija vismaz kāds ducis.

Araužo, neaizmirsdams ik pa brītiņam likt pie lūpām savu pudeli, lai «apskaidrotu acis un prātu», veikli ma­nevrēja šajā arhipelāgā. Pēc viņa komandas katrā plosta pusē, vienmērīgi nolaizdamies ūdenī, reizē cilājās piecdesmit ķekšu. Bija interesanti tos vērot.

Jakita, Unai un Sibēlai palīdzot, tikmēr sakārtoja māju, bet indiāniete virtuvene gatavoja brokastis. Minja ar lejkannu rokā pastaigājās uz plosta kopā ar abiem

tangada pielāgojās straumes ātrumam.

jaunekļiem un mācītāju un lāgiem apstājās, lai aplais­tītu mājas priekšā iedēstītos augus.

— Sakiet, Pasanjas tēv, — Benito ievaicājās, — vai varat iedomāties vēl jaukāku ceļojuma veidu?

— Nē, dārgais bērns, — mācītājs atbildēja, — jāat­zīstas, ka šeit mēs visi jūtamies kā mājās.

— Un ceļojam ar visām ērtībām, — piebilda Manoels,

— Tā varētu braukt simtiem jūdžu.

— Jūs nenožēlosiet, ka devāties mums līdzi, — Minja sacīja. — Vai jums nešķiet, ka esam izcēlušies kādā salā, kas, atrāvusies no upes gultnes, kopā ar pļavām un ko­kiem mierīgi slīd pa straumi? Tikai.. .

— Tikai? … — Pasanjas tēvs atkārtoja.

— Šo salu esam izveidojuši mēs paši, tā pieder mums, un man tā patīk labāk par citām Amazones salām. Es taču drīkstu ar to lepoties!

— Protams, meit, — Pasanjas tēvs piekrita. — Tava lepošanās ir attaisnojama. Starp citu, neiedrošinos tevi rāt Manoela klātbūtnē.

— Bet kāpēc gan ne, gluži otrādi — lūdzu, dariet to! — meitene jautri iesaucās. — Manoelam jāmācās mani rāt, kad būšu to pelnījusi. Viņš ir pārāk iecietīgs, kaut gan manai nenozīmīgajai personai ir pietiekami daudz trūkumu.

— Tādā gadījumā, dārgā Minja, — Manoels sacīja,

— izmantojot jūsu atļauju, atgādināšu . ..

— Ko tad?

— Jūs fazendas bibliotēkā cītīgi lasījāt grāmatas, so­līdamās pastāstīt visu, ko uzzināsiet par Amazones augš­teci. Parā mēs jūsu zemi pazīstam maz, taču pašlaik žan­gada jau pabraukuši garām vairākām salām, un jūs pat neiedomājāties tās nosaukt.

— Vai to kāds spētu! — iesaucās Minja.

— Nudien! Vai tas maz iespējams! — Benito piebal­soja. ■— Kas lai atceras simtiem nosaukumu tupi cilts dialektā! Tie nav iegaumējami! Amerikāņi rīkojušies praktiskāk, Misisipi salas viņi gluži vienkārši sanumu­rējuši …

— Tāpat kā savu pilsētu ielas, — Manoels piezīmēja. •— Atklāti sakot, man šī numerācijas sistēma sevišķi ne­patīk. Sala Nr. 64 vai Nr. 65 izklausītos tikpat kā Sestā šķērsiela Trešajā avēnijā; mūsu iztēlei šādi nosaukumi lieko neizsaka. Vai jūs tam nepiekrītat, Minja?