ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Jā, — Fragozo atbildēja, — kopā ar sievu, dēlu, meitu un meitas jaunkundzes līgavaini.

— Tātad viņam ir meita?

— Jā, ļoti skaista.

— Un viņa precēsies? . . .

— Jā, ar lielisku jaunekli, Belemas garnizona ārstu.

— Jauki! — Torress pasmīnēja. — Tad jau to gandrīz varētu nosaukt par kāzu ceļojumu.

— Reizē par kāzu, izpriecu un tirdzniecisku ceļo­jumu, — Fragozo paskaidroja. — Jakitas kundze ar meitu nekad nav bijušas Brazīlijā, bet Žoāms Garrals pirmoreiz, kopš apmeties uz dzīvi vecā Magaljansa fermā, pārkāps pār šās zemes robežu.

— Jādomā, ka viņus pavada arī kalpotāji? — Torress atkal vaicāja.

— Protams, — Fragozo atbildēja. — Vecā Sibēla, kas jau piecdesmit gadus nokalpojusi fermā, un daiļā mulate Linas jaunkundze, kas drīzāk ir savas jaunās kundzes draudzene nekā kalpone. Ak, cik jauks radījums! Cik viņai laba sirds un kādas acis! Un par visu Linai ir pašai savs spriedums — piemēram, par liānām . . .

Pieskāries savam parastajam jājamzirdziņam, Fragozo vēl ilgi nerimtos ar sajūsmu stāstīt par Linu, ja vien Tor­ress nebūtu piecēlies.

— Ko esmu jums parādā? — viņš frizierim vaicāja.

— Neko, — Fragozo atteica. — Starp tautiešiem, kas satikušies pierobežā, par to nevar būt ne runas.

— Un tomēr, — Torress iebilda, — es gribētu …

— Lai paliek, lai paliek, norēķināsimies vēlāk uz žan­gadas.

— Nezinu, — Torress turpināja, — vai man pietiks drosmes lūgt Žoāmam Garralam . ..

— Nepārdomājiet! — Fragozo uzsauca. — Ja vēlaties, es ar viņu parunāšu, un viņš labprāt palīdzēs jums ša­jos apstākļos.

Tobrīd, pēc pusdienām ieradušies pilsētā palūkoties, kā veicas Fragozo, lodžijas durvīs parādījās Manoels un Benito.

Pagriezies ar seju pret viņiem, Torress pēkšņi ie­saucās:

—- Ko redzu! Divi jaunekļi, kurus pazīstu, pareizāk sa­kot, atceros!

— Jūs esat pazīstami? — Fragozo pārsteigts vaicāja.

— Bez šaubām! Pirms mēneša Ikitosas mežā viņi mani izglāba no visai nepatīkama stāvokļa.

— Bet tie taču ir Benito Garrals un Manoels Valdess!

— Zinu! Puiši man nosauca savus vārdus, taču es ne­cerēju viņus šeit sastapt.

Tad Torress tuvojās abiem jaunekļiem, kuri raudzījās viņā kā svešiniekā.

— Vai jūs mani neatceraties, kungi? — Torress vai­cāja.

— Pag, — Benito sacīja, — ja atmiņa neviļ, jus esat Torresa kungs, kuram Ikitosas mežā iznāca sadursme ar guaribu?

— Tieši tā, mani kungi! — Torress atbildēja. — Sešās nedēļās, ejot uz leju gar Amazoni, esmu reizē ar jums nonācis pie robežas.

— Priecājos jūs redzēt, — Benito teica. — Bet vai neesat aizmirsis ielūgumu apciemot mūs mana tēva fa- zendā?

— Aizmirsis neesmu, — Torress atbildēja.

— Pieņemdams uzaicinājumu, jūs būtu pareizi rīkojies. Jums vajadzēja nogaidīt, atpūsties pēc garā ceļojuma un braukt kopā ar mums. Bet tagad esat daudz laika vel­tīgi izšķiedis tik grūtā ceļā.

— Taisnība gan, — Torress piekrita.

— Mūsu tautietis nevēlas palikt pierobežā, — ierunā­jās Fragozo. — Viņš grib doties tālāk uz Manausu.

— Tādā gadījumā, — Benito piezīmēja, — apciemojiet mūs uz žangadas, mēs jūs sirsnīgi uzņemsim, un esmu pārliecināts, ka mans tēvs uzskatīs par savu pienākumu ierādīt jums vietu uz tās.

— Labprāt jūs apciemošu, — Torress atteica. — Un atļaujiet jau iepriekš pateikties.

Manoels sarunā nepiedalījās. Viņš ļāva izpalīdzīgajam Benito cēli piedāvāt savus pakalpojumus, bet pats uzma­nīgi vēroja Torresu, kura seja viņam lāgā nepatika. Šā vīra acīs pilnīgi trūka atklātības, šaudīgais skatiens it kā bijās kavēties pie sarunu biedra; taču Manoels savas domas paturēja pie sevis, nevēlēdamies kaitēt tautietim, kam nepieciešama palīdzība.

— Kungi, — Torress teica, — ja nav iebildumu, esmu gatavs sekot jums uz ostu tūlīt pat.

— Nāciet līdzi! — aicināja Benito.

Pēc ceturtdaļstundas Torress jau atradās uz žangadas. Benito viņu iepazīstināja ar tēvu, paskaidroja, kā viņi ar svešo tikušies, un lūdza neliegt Torresam kopa ceļot uz Manausu.

— Labprāt jums pakalpošu, — Garrals svešajam teica.

— Pateicos, — Torress sacīja un grasījās sniegt roku, taču neviļus atrāva to atpakaļ.

— Rīt agri dodamies ceļā, — Žoāms Garrals piebilda, •— jūs varat jau tagad iekārtoties uz plosta.

— Ak, tas ies ātri, — Torress atbildēja. — Es pats jau atrodos šeit, un vairāk man nav ko ņemt līdzi.

— Tad jūtieties kā mājās, — sacīja Žoāms Garrals.

Tovakar pat Torress apmetās istabiņā blakus bārd­dzinim.

Bet Fragozo, atgriezies uz plosta tikai astoņos vakarā, sīki attēloja daiļajai mulatei savus panākumus, ar zi­nāmu lepnumu atkārtodams, ka slavenais Fragozo Augš- amazones baseinā tagad vēl vairāk tiks cildināts.

Divdesmit septītajā jūnijā tika atraisītas tauvas un žan- gada no jauna aizpeldēja pa straumi.

Uz plosta nu bija par vienu braucēju vairāk. No ku­rienes īstenībā nācis šis Torress? Neviens to nezināja. Kurp viņš devās? Uz Manausu, kā pats apgalvoja. Starp citu, viņš ļoti rūpīgi slēpa savu pagātni, kā arī tikai pirms pāris mēnešiem pamesto nodarbošanos, tāpēc neviens

nespēja iedomāties, ka uz žangadas patvērumu atradis bi­jušais mežu uzraugs. Bet pakalpīgais Zoāms Garrals ar uzbāzīgiem jautājumiem nevēlējās sabojāt attiecības.

Pieņemdams svešo uz plosta, fazendas saimnieks bija sekojis cilvēcības principiem. Plašajos, neapdzīvotajos Amazones apgabalos it īpaši tolaik, kad tvaikoņi vēl ne­vagoja lielās upes līmeni, ļoti grūti bija atrast ātru un drošu braukšanas līdzekli. Upju satiksme nebija regulāra, un ceļotājiem visbiežāk vajadzēja kājām lauzties cauri mežu biezoknim. Tā bija ceļojis un joprojām ceļotu arī Torress, ja negadītos šī necerētā izdevība tikt uz žan­gadas.

Kad Benito Torresu bija iepazīstinājis ar tēvu un izstāstījis, kādos apstākļos viņi reiz tikušies, Torress uz žangadas varēja justies kā pilntiesīgs pasažieris īstā jū­ras kuģī, pēc patikas brīvi piedalīties kopējā sadzīvē vai arī sava nesabiedriskā rakstura dēļ turēties savrup.

Vismaz pirmajās dienās bija manāms, ka Torress ne­vēlas tuvināties Garralu ģimenei. Viņš likās ļoti noslēgts, atbildēja, ja kāds ko jautāja, taču pats nevienu neiz- taujāja.

Torress sarunājās tikai ar Fragozo. Varbūt tādēļ, ka tieši šis jautrais ceļa biedrs bija ieteicis viņam ceļot ar žangadu? Dažreiz viņš izvaicāja Fragozo par Garralu dzī­ves apstākļiem īkitosā, par saimnieka meitas un Manoela Valdesa attiecībām, bet prašņāja ļoti piesardzīgi. Visbie­žāk viņš mēdza pastaigāties žangadas priekšgalā vai arī sēdēt savā istabā.

Torress ēda pie viena galda ar Garralu ģimeni, bet sa­runās gandrīz nepiedalījās un, beidzis maltīti, nekavējo­ties aizgāja.

Augu rītu žangada peldēja gar gleznainu salu grupu plašajā Zavari estuārā. Šī lielā Amazones pieteka plūst uz dienvidrietumiem, un visā tās ceļā no iztekas līdz grī­vai nav nevienas salas, ne arī krāces. Ap trīstūkstoš pēdu platā grīva sākas dažas jūdzes virs vietas, kur se­nāk atradās 2avari pilsēta; tās piederība ilgu laiku bija spāņu un portugāļu strīdusābols.

Līdz trīsdesmitā jūnija rītam ceļojums turpinājās bez ievērojamiem notikumiem. Lāgiem žangada sastapa gar krastu peldošu kopā saistītu laivu karavānu, ko vadīja viens pats iezemietis. Drīz vien aizmugurē palika Ararias sala, Kalderona arhipelāgs, Kapiatu sala un daudzas