ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Viņš būtu varējis iebraukt Agvati-Paranā — īpatnējā dabiskā kanālā, kurš atzarojas no upes mazliet augšpus Tunantinsas grīvas, un atgriezties Amazonē divdesmit jūdzes zemāk caur Žapuras grīvu. Bet, ja platākajā vietā kanāls sasniedz simt piecdesmit pēdu, tad šaurākajā ne­pārsniedz sešdesmit, tātad žangadai tur būtu grūti iz­braukt.

Vārdu sakot, trīspadsmitajā jūlijā sasnieguši Kapuro salu un pabraukuši garām Žutaī, kas plūst no dienvid­rietumiem un pievienojas Amazonei ar tūkstoš piecsimt pēdu platu grīvu, apbrīnojuši jaukos, gaišpelēkos pērti­ķus cinobrsarkaniem purniem, šos nesātīgos palmu riek­stu cienītājus, kuru vārdā nosaukta upe, ceļotāji astoņpa­dsmitajā jūlijā nonāca pie nelielas pilsētiņas Fonteboas [20] .

Te žangada noenkurojās uz divpadsmit stundām, lai ekipāža atpūstos.

Fonteboa, tāpat kā vairums misionāru ciematu Amazo­nes baseinā, ilgo gadu gaitā ne reizi vien mainījusi vietu kopā ar saviem klejojošajiem iedzīvotājiem. Taču jācer, ka nu reiz tā būs izbeiguši šo klaidonību un turpmāk paliks uz vietas. Tas nāks tikai par labu, jo ar savām lapu jumtiem klātajām trīsdesmit mājelēm un Meksikas Mel­nās Jaunavas baznīcu tā izskatās ļoti pievilcīga. Pilsētiņā mīt ap tūkstoš iedzīvotāju, un tos apgādā indiāņi no abiem Amazones krastiem, audzēdami apkaimes leknajās pļavās lielus ganāmpulkus. Taču ar to viņu nodarbošanās neierobežojas: šie ļaudis ir arī drosmīgi mednieki vai, pa­reizāk sakot, bezbailīgi lamantīnu ķērāji.

Jau tovakar pat jauniešiem izdevās piedalīties ļoti in­teresantās medībās.

Tumšajos Kaijaratu ūdeņos, kas ietek Fonteboā, bija manīti divi vaļveidīgi dzīvnieki. Virs ūdens kustējās seši brūngani punkti. Tie bija abu lamantīnu smailie purni un četras spuras.

Nepieredzējis zvejnieks šos kustīgos punktus sākumā noturētu par straumē peldošiem sprunguļiem, bet vie­tējie iedzīvotāji nemēdza kļūdīties. Un tiešām — drī­zumā skaļi svilpieni liecināja, ka lamantīni sparīgi iz­pūš no plaušām elpošanai nederīgo gaisu.

No krasta atrāvušās divas ubas ar trim zvejniekiem katrā tuvojās lamantīniem, kuri žigli bēga. Tumšie punkti

vispirms iezīmēja garu sliedi upē, pēc tam visi reizē nozuda.

Zvejnieki joprojām uzmanīgi virzījās uz priekšu. Viens no viņiem, bruņojies ar primitīvu harpūnu — nūju, kam galā iedzīta gara nagla, stāvēja ubas priekšgalā, abi pārējie bez trokšņa airēja. Viņi gaidīja, kad nepiecieša­mība ieelpot svaigu gaisu izdzīs lamantīnus virspusē. Augstākais, pēc minūtēm desmit dzīvnieki noteikti atkal iznirs samērā nelielā attālumā.

Minētais laiks vēl nebija pilnīgi pagājis, kad netālu patiesi parādījās brūnganie punkti un divas ar gaisu sa­jauktas ūdens strūklas, svilpdamas uzšāvās gaisā.

Ubas piebrauca tuvāk; divas harpūnas aizlidoja reizē; viena no tām netrāpīja mērķī, otra iedūrās lamantīna astes skriemelī.

Ar to pietika, lai dzīvnieku paralizētu, jo, tiklīdz to ievaino, tas zaudē aizstāvēšanās spējas. Lamantīnu auklā lēnām atvilka līdz ubai, pēc tam līdz krastam ciemata piekājē.

Dzīvnieks nebija liels, ne vairāk kā trīs pēdas garš. Šie nabaga radījumi tiek nesaudzīgi vajāti, tāpēc Ama­zones un tās pieteku ūdeņos to skaits aizvien samazinās un nepagūst pieaugt. Šie kādreizējie milzeņi tagad vairs nepārsniedz septiņas pēdas. Vai tos var salīdzināt ar div­padsmit un piecpadsmit pēdu garajiem lamantīniem., kuri vēl bagātīgi mīt Āfrikas upēs un ezeros?

Taču aizkavēt šo dzīvnieku iznīcināšanu ir gandrīz ne­iespējami. Lamantīnu gaļa ir sevišķi garda, pat pārāka par cūkgaļu, turklāt ļoti vērtīgs produkts ir eļļa, ko dod trīs collu biezā tauku kārta. Žāvētā veidā gaļa saglabājas ilgi un ir veselīgs ēdiens. Turklāt lamantīni noķerami samērā viegli, tāpēc nav brīnums, ka drīz šī dzīvnieku suga pilnīgi iznīks.

Senāk pieaudzis lamantīns «deva» divus podus eļļas pa simt astoņdesmit mārciņām katrā, bet tagad no tā iegūst ne vairāk kā četras spāņu arobas, tātad pavisam divsimt mārciņu.

Deviņpadsmitajā jūlijā, saulei lecot, žangada atstāja Fontebou un peldēja tālāk starp vientulīgiem upes kras­tiem gar krāšņām salām kakao biržu pavēnī. Debesīs ar­vien vairāk sabiezēja smagi, elektrības piesātināti mā­koņi, vēstot jaunus negaisus.

Pēc brīža labajā krastā parādījās no dienvidaustru-

Divas harpūnas aizlidoja reizē.

miem plūstošā Zurua. Braucot uz augšu pa dzidrajiem ūdeņiem, kuri satek upē no neskaitāmiem avotiem, va­rētu itin viegli, bez nepārspējamiem šķēršļiem sasniegt Peru.

— Vai tieši šajā zemē, — Manoels ieminējās, — nav meklējami Oreljanas apbrīnoto kareivīgo amazoņu pēc­teči? Taču jāatzīst, ka tagadējās Zuruas piekrastes sie­vietes priekšteču paraugam neseko, viņas nedzīvo atse­višķās ciltīs. Tās gluži vienkārši ir savu vīru sievas, kas viņus pavada cīņās un tiek cildinātas par drošsirdību.

Žangada peldēja tālāk pa straumi; te Amazone izvēr­tās īstā labirintā. Paralēli tai tecēja Zapura, viena no Amazones lielākajām pietekām, kuras grīva atrodas as­toņdesmit kilometrus zemāk.

Starp abām upēm veidojās kanāli, pietekas, lagūnas, īslaicīgi ezeriņi — šis juceklīgais ūdens ceļu labirints ļoti sarežģīja apgabala hidrogrāfiju.

Locim Araužo ceļveža kartes nebija, viņš visdrošāk uzticējās savai pieredzei un, apbrīnojami veikli manevrē­jot, ne reizi nemaldījās un nenovērsās no lielās upes gultnes.

Vārdu sakot, divdesmit piektā jūlija pēcpusdienā, sava veiklā loča vadībā pabraukuši garām Paranitaperas cie­matam, žangada apstājās pie ieejas Egas vai Tefes ezerā, kurā neuzskatīja par vajadzīgu iegriezties, — lai turpi­nātu ceļu pa Amazoni, tikpat nāktos braukt atpakaļ.

Taču Egas pilsēta ir diezgan ievērojama. To bija vērts apskatīt. Tāpēc tika nolemts, ka žangada šeit noenkuro­sies līdz divdesmit septītajam jūlijam un rīt, divdesmit sestajā, Garralu ģimene pirogā brauks uz Egu.

Pa to laiku uzcītīgā žangadas ekipāža varēs kārtīgi atpūsties.

Nakts pagāja diezgan stāva krasta tuvumā, kur nekas netraucēja žangadas mieru. Pie apvāršņa šur tur uzlies­moja zibeņi, bet negaiss pagāja garām.

Divdesmit sestajā jūlijā astoņos no rīta Jakita, Minja, Lina un abi jaunekļi gatavojās doties krastā.

Zoāms Garrals līdz šim vēl ne reizi nebija vēlējies at­stāt žangadu, bet tagad, paklausīdams sievas un meitas dedzīgajiem lūgumiem, pameta savu parasto nogurdinošo darbu un devās līdzi pastaigā.

Torress nekāroja redzēt Egu — par lielu prieku Ma- noelam, kurš, sajuzdams pret šo vīru riebumu, gaidīja izdevību, lai viņam to apliecinātu.

Bet Fragozo šī pilsēta interesēja vairāk nekā Taba- tinga, kas salīdzinājumā ar šo bija tikai nožēlojams miests.

Turpretī Ega ar pusotra tūkstoša iedzīvotājiem ir ap­kaimes centrs, kur mīt visas ievērojamās administratīvās personas: militārais komandants, policijas priekšnieks, miertiesnesis, muitas priekšnieks, skolotājs un garnizons dažādu pakāpju virsnieku vadībā.

Ja pilsētā dzīvo tik daudz augstu amatpersonu ar sie­vām un bērniem, tad jādomā, ka bārddziņu un frizieru tur netrūkst. Tāpēc Fragozo necerēja šeit gūt kādu labumu.

Labi zinādams, ka Egā neizdosies nopelnīt, simpātis­kais jauneklis tomēr labprāt gribēja piedalīties pastaigā, jo jauno saimnieci taču pavadīja Lina; bet pēdējā brīdī pirms došanās ceļā, paklausīdams Linas lūgumam, Fra­gozo nolēma palikt uz žangadas.