ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Ēdiet dūšīgāk, Pasanjas tēv, — pēdīgi vispārējās sarunās iejaucās arī Benito, — nenonieciniet saderināša­nās mielastu! Lai vienā reizē salaulātu visus šos jaunie­šus, jums vajadzēs daudz spēka!

— Ak, mīļais bērns! — Pasanjas tēvs atbildēja. — Sa­meklē arī tu daiļu, godīgu meiteni, kas būtu ar mieru kļūt tev par sievu, un tad varēsi pārliecināties, ka man pietiks spēka pie reizes salaulāt arī jūs.

— Lieliska atbilde! — iesaucās Manoels. — Uzdzer­sim par Benito kāzām!

— Belemā mēs viņam atradīsim skaistu jaunu lī­gavu! — Minja teica. — Un viņam būs jāseko citu pie­mēram!

— Par Benito kunga precībām! — uzsauca Fragozo, kurš nebūt neiebilstu, ja reizē ar viņu precētos visa pa­saule.

— Viņiem taisnība, dēls, — piebalsoja Jakita. — Ari es paceļu glāzi par tavām kāzām un novēlu tev būt tik­pat laimīgam kā Minja un Manoels, kādi esam bijuši mēs ar tavu tēvu!

— Cerēsim, ka tādi jūs paliksiet vienmēr! — piezīmēja Torress un, nesaskandinājis ar citiem, izdzēra savu vīnu. •— Katrs pats savas laimes kalējs!

Grūti izskaidrot, kādēļ, taču dēkaiņa novēlējums visus smagi nomāca.

To noģizdams, Manoels lūkoja kliedēt nepatīkamo no­skaņu:

— Klausieties, Pasanjas tev, ja esam sākuši par to ru­nāt, — vai uz žangadas neatrastos vēl kāds, ko appreci­nāt?

— Nedomāju vis, — Pasanjas tēvs atbildēja. — Varbūt vienīgi Torress.. . Jūs, šķiet, neesat precējies?

— Vienmēr esmu bijis vecpuisis.

Benito un Manoelam likās, ka Torress, sakot šos vār­dus, ar skatienu meklē Minjas acis.

— Un kas jums liedz precēties? — Pasanjas tēvs taujāja tālāk. — Belemā jums jādabū sieva, kas atbilstu jūsu vecumam, tad varēsiet apmesties šajā pilsētā. Vai tas ne­būtu prātīgāk nekā klaidonība, no kuras līdz šim jums bijis maz labuma?

— Taisnība gan, — Torress neiebilda. — Un es no tā nemaz neatteiktos. Turklāt labs piemērs mēdz būt lipīgs. Redzot mūsu saderinātos, arī man rodas vēlēšanās precē­ties. Taču Belemā neviena nepazīstu, un iekārtoties tur man būs ļoti grūti, ja vien talkā nenāks kādi īpaši ap­stākļi.

— No kurienes jūs galu galā esat? — arvien vēl kaudamies ar aizdomām, ka viņi jau redzējušies, vaicāja Fragozo.

— No Minasas-Zeraisas.

— Un kur esat dzimis?

— Dimantu apgabala galvaspilsētā Tižuko.

Katru, kas šai brīdī paskatītos Žoāmā Garralā, pār­steigtu caururbjošais skatiens, ar kādu viņš nolūkojās Torresā.

Turpinādams sarunu, Fragozo spēji ievaicājās:

— Tā? Jūs esat dzimis Tižuko? Pašā Dimantu apgabala centrā?

— Jā, — Torress atbildēja. — Vai šī province ir arī jūsu dzimtene?

•— Nē, esmu dzimis Atlantijas piekrastē, Brazīlijas zie­meļos, — Fragozo atbildēja.

— Bet vai jūs pazīstat šo dimantu zemi, Manoela kungs? — Torress vaicāja.

Jauneklis tikai noliedzoši papurināja galvu.

— Un jūs, Benito kungs? — Torress pievērsās jauna­jam Garralam, kā redzams, vēlēdamies iesaistīt sarunā arī viņu. — Vai ziņkārības dēļ neesat kādreiz bijis di­mantu raktuvju apgabalā?

— Nekad, — Benito strupi atbildēja.

— Kā man gribētos redzēt šo zemi! — iesaucās Fra­gozo, neviļus atbalstīdams Torresa viltīgo spēli. — Do­māju, ka vismaz vienu vērtīgu dārgakmeni es tur at­rastu !

— Un ko jūs ar to iesāktu, Fragozo? — vaicāja Lina.

— Pārdotu.

— Un tagad būtu bagāts?

— Ļoti bagāts.

•— Un, ticis pie bagātības pirms trim mēnešiem, jūs taču nekad nebūtu iedomājies . .. par liānu, vai nav tiesa?

— Bet neiedomājies, — Fragozo iesaucās, — nekad ne­būtu saticis burvīgu meiteni, kas… Nē, nudien, dievs labi dara ko darīdams.

— Ja dievs jums dod par sievu manu dārgo Linu, —- ieminējās Minja, — tad varat būt par to pārliecināts, Fragozo. Dārgakmens pret dārgakmeni! Šajā maiņā jūs neko neesat zaudējis!

— Gluži otrādi, Minjas jaunkundz, — Fragozo laipni atteica, — esmu ieguvis.

Acīm redzot, negribēdams mainīt tematu, Torress atkal ierunājās:

— Atklāti sakot, Tižuko ļaudis ātri kļūst bagāti un daudzi tāpēc zaudē galvu. Vai esat dzirdējuši par sla­veno Abaētes dimantu, kas tika novērtēts par diviem mil­joniem kontoreisu? Šis vienu unci smagais akmentiņš tika atrasts Brazīlijas raktuvēs. Deviņdesmit jūdzes no Serro do Frio to uzgāja Abaētes upē trīs noziedznieki, jā gan, trīs uz mūža izsūtījumu notiesāti noziedznieki.

— Un viņi uzreiz kļuva bagāti? — Fragozo ievaicājās.

— Nekā nebija! — Torress atbildēja.-— Dimantu viņi nodeva raktuvju galvenajam pārvaldniekam. Kad dārg­akmens bija novērtēts, portugāļu karalis Johanns VI, licis tajā izurbt caurumiņu, valkāja to pakārtu kaklā svi­nīgās ceremonijās. Bet noziedzniekiem viņš dāvāja brī­vību, tas bija viss, ko viņi saņēma, taču izveicīgāks cil­vēks būtu pratis labāk izmantot šo gadījumu.

— Kā, piemēram, jūs? — Benito spēji ievaicājās.

— Jā … es! Kāpēc gan ne? — Torress atbildēja. — Vai

Konvojs vīrišķīgi aizstavējās.

jūs arī nekad neesat bijis Dimantu apgabalā? — viņš ne­gaidot pievērsās Žoāmam Garralam.

— Nekad, — skatīdamies Torresam tieši acīs, Žoāms atbildēja.

— Ļoti žēl, — Torress teica. — Jums vajadzētu kād­reiz turp aizbraukt. Ticiet man, tur ir ļoti interesanti! Dimantu apgabals ķīļveidīgi ielaužas pašā Brazīlijas sirdī un atgādina plašu parku divpadsmit jūdžu apjomā. Bet ar savu dabu, augu valsti, smilšainajiem klajumiem aug­stu kalnu ielokā apgabals stipri atšķiras no kaimiņu ze­mēm. Kā jau teicu, tā ir pasaules bagātākā zeme, jo no 1807. gada līdz 1817. gadam iegūto dimantu daudzums tur bija ap vienpadsmit tūkstoši karātu gadā. Jā, tur cil­vēki ātri varēja tikt pie mantas un ne vien tie, kuri, meklējot dārgakmeņus, rāpās kalnu galotnēs, bet arī kon­trabandisti, kas paslepen tirgojās ar dimantiem. Tagad dimantus atrast vairs nav tik viegli. Lai dabūtu smiltis, kuras tos satur, divi tūkstoši nēģeru, kas strādā valsts raktuvēs, spiesti nosusināt upju gultnes. Senāk viss bija daudz vienkāršāk.

— Tiesa gan, — piekrita Fragozo, — labie laiki pagā­juši.

— Bet iegūt dārgakmeņus nelikumīgā ceļā, tā sakot, nozagt, arī tagad nemaz nav tik neiespējami. Tā 1826. gadā — man bija astoņi gadi — Tižuko norisa briesmīga traģēdija, kas liecina, ka noziedznieki gatavi uz visu, ja vien ir izdevība ar nekaunīgu uzbrukumu sagrābt veselu bagātību. Bet jūs tas droši vien neinteresē? …

— Gluži otrādi, Torres, stāstiet vien, — Žoāms Gar­rals neparasti mierīgi atbildēja.

— Lai notiek, — Torress turpināja. -— Šoreiz runa būs par dimantu zādzību; sauja šo jauko akmentiņu taču maksā miljonu, dažkārt pat divus!

Un Torress, kura seja pauda zemisku alkatību, nevi­ļus sažņaudza dūrē atplesto plaukstu.

— Lūk, kā tas notika, — viņš'teica. — Reizi gadā Ti­žuko savāktos dimantus mēdz sūtīt prom. Iepriekš izsi­jātus vismaz, caur divpadsmit dažādiem sietiem, tos pēc lieluma sadala divās daļās. Pēc tam dimantus iešuj mai­sos un nosūta uz Riodežaneiro. Šī krava vairāku miljonu vērtībā, kā varat iedomāties, tiek labi apsargāta. To pa­vada raktuvju priekšnieka norīkots ierēdnis, četri kavalē- risti un desmit zaldāti no vietējā garnizona. Vispirms viņi

Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu.