ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Jūs taču zināt, Torres, ka mana meita precēs Ma- noelu Valdesu.

— Manoelam Valdesam jūs atteiksiet.

— Bet ja Minja tam nepiekritīs?

— Es viņu pazīstu, jūs viņai visu. izstāstīsiet, un viņa būs ar mieru, — Torress nekaunīgi atbildēja.

— Visu?

— Visu, ja tas būs nepieciešams. Kad vajadzēs izvēlē­ties starp pašas jūtām, ģimenes godu un tēva dzīvību, viņa daudz nepārdomās.

— Kāds jūs esat nelietis, Torres! — joprojām nezaudē­dams aukstasinību, Žoāms Garrals mierīgi noteica.

— Nelietis un slepkava kā radīti viens otram, lai saprastos.

Pēc šiem vārdiem Žoāms Garrals piecēlies tuvojās dēkainim un, raudzīdamies viņam tieši acīs, teica:

— Torres, jūsu vēlēšanās iekļūt Žoāma Dakostas ģimenē liecina par to, ka jūs labi zināt: Žoāms Dakosta noziegumā, par kuru tika sodīts, nav vainīgs.

— Tieši tā!

— Un vēl, — Žoāms Garrals turpināja, — tas nozīmē, ka jums ir viņa nevainības pierādījums, kuru gatavoja­ties atklāt, kad būsiet apprecējis viņa meitu.

— Runāsim bez aplinkiem, Žoām Garral, — Torress klusākā balsī teica, — un, kad būsiet mani uzklausījis, redzēsim, vai arī tad vēl iedrošināsieties liegt man savas meitas roku.

— Es klausos, Torres!

— Nu, protams, — pusvārdā apraudamies, it kā ne­gribot veldams vārdus pār lūpām, dēkainis teica, — pro­tams, jūs neesat vainīgs! Es to zinu, jo pazīstu īsto no­ziedznieku un varu pat pierādīt, ka esat bez vainas.

— Un kur slēpjas nelietis, kas izdarīja noziegumu?

— Viņš miris.

— Miris! — izdzirdējis šos vārdus, kas it kā laupīja viņam katru cerību attaisnoties, Žoāms Garrals nobāiis iesaucās.

— Jā, miris, — Torress atkārtoja. — Bet šis cilvēks, ar kuru iepazinos daudzus gadus pēc nozieguma, nemaz neapjauzdams, ka viņš ir vainīgais, šis cilvēks pats ar savu roku sīki aprakstījis dimantu zādzību. īsi pirms nā­ves viņu sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš zināja, kur slēpjas Žoāms Dakosta un ar kādu vārdu nepatiesi apvainotais uzsācis jaunu dzīvi. Viņš zināja, ka Dakosta ir bagāts, dzīvo laimīgas ģimenes lokā, bet zināja arī to, ka notiesātais nevar justies īsti apmierināts. Un tad viņš nolēma atgriezt Dakostam zaudētās tiesības uz laimi un godu .. . Bet šo cilvēku pārsteidza nāve … Man, savam biedram, viņš lūdza izdarīt to, ko pats vairs nespēja. At­devis man notiesātā nevainības pierādījumus un palūdzis nogādāt tos Dakostam, viņš nomira.

— Šā cilvēka vārds? — neviļus paaugstinādams balsi, Žoāms Garrals nesavaldīgi iesaucās.

— Kad būsim saradojušies, jūs to uzzināsiet.

— Un kur atrodas viņa raksts?

Žoāms Garrals bija gatavs klupt Torresam virsū, pār­meklēt viņa kabatas un ar varu atņemt sava godīguma pierādījumu.

— Raksts glabājas drošā vietā, — Torress atbildēja, — un jūs to saņemsiet tikai tad, ja jūsu meita kļūs mana sieva. Vai arī tagad man vēl atteiksiet?

— Jā, — Žoāms Garrals atbildēja, — bet par šo do­kumentu dodu jums pusi savas mantas.

Piesargieties!

— Pusi mantas?! — Torress iesaucās. — Piekrītu tikai ar vienu noteikumu, ka Minja to man atnesīs līdzi pūrā.

— Un tā jūs izpildāt mirēja pēdējo lūgumu grēku no­žēlas brīdī, lūgumu labot nodarīto ļaunumu?

— Jā, tieši tā.

— Vēlreiz atkārtoju, Torres, jūs esat briesmīgs nelietis!

— Kaut arī!

— Taču es neesmu noziedznieks, un mēs nekad nesa- pratīsimies.

— Jūs man atsakāt?

— Atsaku!

— Tad esat pagalam, Žoām Garral. Jūsu tiesas lietā viss jūs apsūdz. Jums piespriests nāves sods, bet, kā pats zināt, par tamlīdzīgiem noziegumiem valdība sodu ne­mīkstina. Ja kāds jūs nodos, nekavējoties tiksiet apcie­tināts . .. Tiklīdz apcietinās, tā sodīs . .. Un nodošu es!

Ilgi cieties, Žoāms Garrals vairs neizturēja. Vēl mir­klis, un viņš uzkluptu Torresam . ..

Bet blēža nākamais gājiens spieda savaldīties.

— Piesargieties! — Torress teica. — Jūsu sieva nezina, ka viņas vīrs ir Žoāms Dakosta, arī bērni nezina, ka Žoāms Dakosta ir viņu tēvs, bet jūs viņiem šo noslēpumu atklāsiet.

Žoāms Garrals atkāpās. Viņš savaldījās, un viņa seja pieņēma parasto mierīgo izteiksmi.

— Šī saruna pārāk ieilgst, — iedams uz durvīm, viņš noteica, — tagad es zinu, kas man darāms.

— Piesargieties, Žoām Garral! — Torress vēlreiz pie­draudēja, nespēdams ticēt, ka viņa zemiskais šantāžas paņēmiens izgāzies.

Žoāms Garrals neatbildēja. Atvēris durvis uz lieveni, viņš pamāja Torresam sekot, un viņi devās laukā, kur žangadas centrā bija sapulcējusies Garralu ģimene.

Benito, dziļi satraukts, piecēlās, pēc tam arī Manoels un pārējie. Visi ievēroja Torresa joprojām draudīgās kus­tības un viņa dusmās degošās acis.

Turpretī Žoāms Garrals šķita gluži mierīgs un gandrīz vai smaidīgs.

Abi piegāja pie Jakitas un jauniešiem. Nevienam ne­bija drosmes ierunāties.

Pirmais smago klusumu neskanīgā balsī pārtrauca Tor­ress ar viņam raksturīgo nekaunību.

— Pēdējo reizi, Žoām Garral, — viņš teica, — pēdējo reizi es pieprasu jūsu atbildi!

— Manu atbildi? Te tā būs!

Un Žoāms Garrals pievērsās sievai.

— Jakita, — viņš teica, — īpaši apstākļi liek mainīt lēmumu par Minjas un Manoela kāzām.

— Beidzot! — iesaucās Torress.

Klusēdams Žoāms Garrals uzmeta dēkainim dziļa ni­cinājuma pilnu skatienu.

Bet Manoelam, izdzirdot Žoāma Garrala nodomu, sa­traukumā aizrāvās elpa. Minja, piecēlusies kājās, gluži bāla piesteidzās pie mātes, it kā atbalstu meklēdama. Ja­kita apskāva meitu, grasīdamās aizstāvēt.

— Tēt! — nostādamies starp Žoāmu Garralu un Tor- resu, iesaucās Benito._— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, — Žoāms Garrals skaļi atbildēja, — ka nav vērts gaidīt mūsu ierašanos Belemā, lai Minja un Manoels apprecētos. Jau rīt pat Pasanjas tēvs viņus sa­laulās šepat uz žangadas, ja vien Manoels pēc sarunas ar mani nedomās vilcināties.

— Ko niekus, tēt! — jauneklis iesaucās.

— Pagaidām vēl negodā mani par tēvu, Manoel, — Žoāms Garrals sacīja, un viņa balss skanēja dīvaini skumji.

Torress tobrīd stāvēja sakrustotām rokām, noraudzī- damies visos ar neizsakāmu bezkaunību.

— Tad, redz, kāds ir jūsu pēdējais vārds, — izstiepis roku pret Garralu, viņš teica.

— Nē, tas nav pēdējais,

-— Ko tad vēl teiksiet?

— Nu tad klausieties, Torres! Šeit pavēlu es. Un lūdzu jūs tūlīt pat, vai tas jums patīk vai ne, atstāt plostu!

— Tieši tā un uz karstām pēdām! — piebalsoja Be­nito. — Vai arī es šo vīru pārmetīšu pār bortu!

Torress paraustīja plecus.

— Nedraudiet, — viņš teica. — Draudi šeit lieki! Es pats vēlos nekavējoties nokļūt malā. Bet jūs mani vēl pieminēsiet, Žoām Garral! Mēs drīz atkal redzēsimies!

— Ja tas atkarīgs no manis, — Žoāms Garrals sacīja, — tad iespējams, ka drīzāk, nekā jūs vēlētos. Rīt dodos pie provinces galvenā tiesneša Riveiro, kuram jau esmu ziņojis par savu ierašanos Manausā. Ja jums netrūkst drosmes, atnāciet arī jūs!

■— Pie tiesneša Riveiro? … — manāmi apjucis, Tor­ress nomurmināja.

— Pie tiesneša Riveiro, — Žoāms Garrals atkārtoja.

Pēc tam, ar nevērīgu žestu norādījis Torresam uz

pirogu, viņš pavēlēja četriem airētājiem nekavējoties izsēdināt nelieti salas tuvākajā krastā.