ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

No baznicam jaatzīme tikai divas: neliela Marijas pa­sludināšanas baznīciņa un Brīnumdarītājas Dievmātes ka­pela, kas uzcelta gandrīz pilnīgi klajā uzkalniņā un pa­ceļas pāri Manausai.

Siimaumeira ir milzu koks ar baltu mizu un mezglainiem zariem.

Pilsētai, kuru dibinājuši spāņi, tas šķiet par maz. Abām minētajām baznīcām varētu pieskaitīt arī karmelitu klos­teri, kaut gan, pēc 1850. gada ugunsgrēka no tā pāri pa­likušas vienīgi drupas.

Manausas iedzīvotāju skaits nemēdz pārsniegt minēto skaitli; bez amatpersonām, ierēdņiem un zaldātiem tajā mīt arī portugāļu tirgoņi un dažādu Rionegro apkaimes cilšu indiāņi.

Pilsētas satiksme koncentrējas trijās diezgan līkumai­nās ielās. Tām doti īpatni, šai zemei raksturīgi nosau­kumi: Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara ielas. Cauri visai pilsētai rietumu virzienā aizvijas simtgadīgu apel- sīnkoku aleja, kuru arhitekti, vecās pilsētas vietā ceļot jauno, godbijīgi saudzējuši.

Ap trim galvenajām ielām sazarojas vesels tīkls sīku, nebruģētu ieliņu, ko šķērso četri kanāli ar koka til­tiņiem. Dažviet kanāli aizlokās pāri plašiem laukumiem, kur kuplo nezāles un zied košas puķes; šie laukumi atgā­dina dabiskus skvērus varenu koku — visbiežāk sumau- meiru pavēnī. Sumaumeira ir milzu koks ar baltu mizu un mezglainiem zariem, kurus vainago plata kupolveida lapotne.

Vairāki simti privāto māju ir visai primitīvi nami, dažus no tiem klāj dakstiņu,- citus — palmu lapu jumti ar nelieliem tornīšiem, māju priekšpusē ir piebūves vei­kaliem, kuri lielākoties pieder portugāļu tirgotājiem.

Bet kādi ļaudis no šīm valsts iestādēm un personis­kajiem namiem iznāk Manausas ielās savās atpūtas stun­dās? Lepni kungi melnos uzvalkos, zīda cilindros, lakkurpēs, gaišos cimdos, kaklasaites mezglā iespraustām briljanta adatām; sievietes greznos, bezgaumīgos tērpos, rišainos svārkos, modernās cepurēs; te netrūkst arī eiro­peiski ģērbtu indiāņu, kuri pamazām zaudē Amazones baseina vidusdaļā joprojām saglabājušās vietējā kolorīta paliekas.

Tāda ir Manausa, ar kuru bija nepieciešams vispārīgos vilcienos iepazīstināt lasītāju mūsu stāsta turpmāko noti­kumu izpratnes labā. Šajā pilsētā tieši pusceļā tika tra­ģiski pārtraukts žangadas brauciens; te visā drīzumā bija lemts risināties noslēpumainās traģēdijas negaidītajiem sarežģījumiem.

Tiklīdz nozuda piroga, aizvezdama Žoāmu Garralu, pa­reizāk sakot, Žoāmu Dakostu — laiks saukt viņu īstajā vārdā —, Benito pievērsās Manoelam.

— Kas tev zināms? — viņš vaicāja.

— Tavs tēvs nav vainīgs! Jā, viņš nav vainīgs! — Ma­noels atbildēja. — Pirms divdesmit trim gadiem viņš so­dīts par noziegumu, kuru nav izdarījis.

— Viņš tev visu izstāstīja, Manoel?

— Visu, Benito! — jauneklis sacīja. — Šis krietnais cilvēks negribēja savu pagātni slēpt nākamajam znotam.

— Bet vai tēvam ir kāda iespēja pierādīt, ka viņš nav vainīgs?

— Labākais pierādījums, Benito, ir viņa divdesmit trīs gadus ilgā godīgā dzīve, kas pelna cieņu, tāpat kā nule spertais solis — Žoāms Dakosta pats devās uz tiesu, lai pateiktu: «Še es esmu! Vairs nevēlos dzīvot divkosīgu dzīvi. Negribu slapstīties ar svešu vārdu! Jūs notiesājāt nevainīgu cilvēku! Tagad reabilitējiet to!»

— Bet tu… Kad tēvs ar tevi runāja… Vai tu ne mirkli nešaubījies par viņa vārdu patiesīgumu? —- iesau­cās Benito.

— Ne mirkli, mans brāli! — Manoels atbildēja.

Abi jaunekļi cieši, sirsnīgi paspieda viens otram roku.

Pēc tam Benito pievērsās mācītājam.

— Pasanjas tēv, — viņš teica, — pavadiet māti un māsu uz istabu! Lūdzu, nepametiet viņas šodien! Ne­viens no mums nešaubās par tēva godīgumu, neviens … Jūs pats it labi to zināt. Rīt mēs ar māti dosimies pie po­licijas priekšnieka. Gan viņš mums neliegs tikties ar apcietināto. Nē! Tas būtu pārāk nežēlīgi! Mēs sastapsim tēvu un apspriedīsimies, ko darīt, lai panāktu reabili­tāciju.

Jakita šķita kā paralizēta; taču vīrišķīgā sieviete, ko pēkšņais trieciens bija samulsinājis, drīz vien attapās. Jakita Dakosta būs tikpat nesalaužama kā Jakita Garrala. Viņa ticēja, ka vīrs nav vainīgs. Viņai prātā nenāca pār­mest Žoāmam, ka viņš ar viltotu uzvārdu precējies. Ja­kita domāja tikai par ilgo, laimīgi pavadīto mūžu kopā ar krietno cilvēku, kurš tagad nevainīgs smok cietumā.

Nudien! Rīt pat viņa būs pie cietuma vārtiem un neat­kāpsies, līdz netiks iekšā.

Pasanjas tēvs Jakitu kopā ar meitu, kas nespēja val­dīt asaras, ieveda mājā.

Abi jaunekļi palika divatā.

— Un tagad, Manoel, — Benito iesāka, — man jāzina viss, ko tev sacīja tēvs.

— Tur nav nekā slēpjama, Benito.

— Kāpēc Torress pie mums ieradās?

— Lai pārdotu 2oāmam Dakostam viņa pagātnes no­slēpumu.

— Acīm redzot, kad sastapām Torresu Ikitosas mežā, viņa nolūks bija nodibināt sakarus ar manu tēvu?

— Protams, — Manoels atbildēja. — Nelietis devās uz fazendu, lai īstenotu sen iecerētu plānu un ar zemiskas šantāžas palīdzību izmānītu tēvam naudu.

— Un, kad pavēstījām, — Benito turpināja, — ka tēvs ar ģimeni gatavojas ceļojumam pāri robežai, viņš neka­vējās mainīt plānu?

— Protams, Benito, tāpēc, ka brazīliešu zemē Zoāms Dakosta viņa nagos nokļūtu ātrāk nekā šajā pusē. Tāpēc mēs Torresu sastapām Tabatingā, kur viņš mūs jau gai­dīja, pareizāk sakot, mums uzglūnēja.

— Ak, kāpēc man vajadzēja aicināt viņu uz žan- gadu! — Benito izmisīgi iesaucās.

— Brāli, — Manoels atsāka, — nepārmet sev neko! Agri vai vēlu nelietis mūs dabūtu rokā. Šis cilvēks nav no tiem, kas laidīs garām krietnu ķērienu. Ja viņam ne­izdotos mūs panākt Tabatingā, gan viņš mūs sameklētu Manausā.

— Jā, Manoel, tev taisnība! Bet nav vērts spriedelēt par pagātni, tagad jāpadomā par nākotni! … Nekavēsim laiku veltās nožēlās! Ir jārīkojas!

Tā runājot, Benito pārvilka roku pār pieri, lūkodams visos sīkumos atcerēties bēdīgo notikumu.

— Paklau, — viņš jautāja, — kā Torress varēja zināt, ka tēvs pirms divdesmit trim gadiem tiesāts par dīvaino Tižuko noziegumu?

— Nav ne jausmas, — Manoels atbildēja, — un rādās, ka to nezina arī tēvs pats.

— Bet Torresam taču bija skaidrs, ar kādu vārdu slēp­jas Zoāms Dakosta?

— Acīm redzot.

Krastā pastaigājās daži pilsētnieki.

•— Un viņš zināja arī, ka tēvs ilgus gadus dzīvojis Peru, Ikitosas ciematā?

— Tieši tā, — Manoels atbildēja. — Tikai nesaprotu, kā viņš to uzzinājis.

— Pēdējais jautājums, — Benito teica. — Ko Torress lika priekšā tēvam īsās sarunas laikā, pirms tēvs viņu padzina?

— Draudēja viņu nodot, paziņot Zoāma Garrala īsto uzvārdu policijai, ja viņš atteiksies samaksāt par klusē­šanu.

— Un kādu maksu nelietis pieprasīja?

— Minjas roku! — dusmās nobālis, Manoels nevilci­nādamies atbildēja.

— Kā viņš iedrošinājās! … — Benito iesaucās.

— Tu dzirdēji tēva atbildi uz šo zemisko prasību, Be­nito.

— Jā, protams, Manoel! … Tēvs atbildēja tā, kā to sašutumā būtu darījis jebkurš godīgs cilvēks. Viņš Tor­resu padzina! Bet nē, ar to nepietiek! Tēvu taču apcieti­nāja Torresa nodevības dēļ, vai nav tiesa?

— Jā, Torress viņu nodevis.

— Tādā gadījumā neģēlis jāsameklē! — draudīgi vici­nādams dūri uz upes kreisā krasta pusi, kur bija nozudis Torress, Benito iesaucās. — Gribu noskaidrot, kā viņš atklājis noslēpumu! … Lai viņš atzīstas, ka uzzinājis to no īstā vainīgā! Viņam būs jārunā… Bet, ja liegsies, tad es gan zināšu, ko darīt!