Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Vai zināt, kungi, ko man teica karalis vēl vakar vakarā? Vai zināt to?

— Nē, — pēc mirkļa atbildēja abi musketieri. — Nē, kapteiņa kungs, mēs nezinām.

— Bet es ceru, ka jūs pagodināsiet mūs un to pateiksiet, — piebilda Aramiss bijīgā balsī un graciozi paklanīdamies.

— Viņš man teica, ka turpmāk savus musketierus izvēlēšoties no kardināla kunga gvardu vidus!

— No kardināla kunga gvardu vidus? Kāpēc tad tā? — Por­toss strauji iejautājās.

— Viņš redz, ka viņam savs skāņais vīns jāuzlabo, piejaucot labu vīnu.

Abi musketieri nosarka līdz ausu galiem. D'Artanjans nezināja, kur dēties, un labprāt būtu atradies simt pēdu zem zemes.

— Jā, jā, — de Trevila kungs iekaisdams turpināja, — un viņa majestātei ir taisnība, jo, goda vārds, musketieru kungi galmā sevi nostādījuši bēdīgā lomā. Kardināla kungs vakarvakarā, ar karali spēlēdams šahu, stāstīja līdzjūtīgā tonī, kas man nemaz nepatika, ka aizvakar sasodītie musketieri, šie velna zeļļi, — šos vārdus viņš ironiski uzsvēra, un tas man patika vēl mazāk, — šie galvu cirtēji, — viņš piebilda, skatīdamies uz mani ar plēsīga kaķa acīm, — esot aizkavējušies pēc aizliegtās stundas kādā kro­dziņā Ferū ielā, un viņa gvardu patruļa — te man likās, ka viņš iesmiesies man sejā, — esot bijusi spiesta aizturēt miera traucētā­jus. Piķis un zēvele! Jums tas ir zināms! Aizturēt musketierus! Arī jūs tur esat bijuši klāt, nemaz neliedzieties, jūs esat pazīti, un kardināls nosauca jūsu vārdus. Tā ir mana vaina, jā, tikai mana vaina, jo es pats izvēlos savus ļaudis. Kāda velna pēc jūs, Aramis, izlūdzāties no manis musketieru kamzoli, kad jums tik labi piedienētu sutana? Un jūs, Portos! Vai šī skaistā, ar zeltu šūdinātā zobensiksna jums aplikta tikai tādēļ, lai pie tās piekārtu salmu zobenu? Un Atoss? Es neredzu Atosu. Kur viņš ir?

— Kapteiņa kungs, viņš ir slims, ļoti slims, — Aramiss bē­dīgi atbildēja.

— Slims, ļoti slims, jūs sakāt? Kas viņam kaiš?

— Pastāv aizdomas, ka viņam ir bakas, — atbildēja Portoss, savukārt gribēdams iebilst kādu vārdu sarunā, — un tas būtu ļoti bēdīgi, jo šī slimība izmaitātu viņam seju.

— Bakas? Kādus niekus jūs, Portos, man te atkal stāstāt? Viņa gados saslimt ar bakām? Nē jel! … Bet viņš, bez šaubām, ir ievainots, varbūt pat nogalināts. Ak, ja es to būtu zinājis!… Sasodīts! Musketieru kungi! Es to necietīšu, ka mani ļaudis ap­meklē šaubīgus krogus, uzsāk ķildas uz ielas un uz katra krust­ceļa cilā zobenus. Es nevēlos, ka musketieri kļūst par izsmieklu kardināla kunga gvardiem, kas ir krietni, mierīgi un izveicīgi ļau­tiņi un nekad nenonāks tādā stāvoklī, ka viņus varētu aizturēt, turklāt viņi neļautos sevi aizturēt, par to es esmu pārliecināts. Drīzāk viņi uz vietas mirtu nekā atkāptos kaut soli. Glābties, laisties lapās, bēgt — tā ir karaļa musketieru cienīga rīcība!

Portoss un Aramiss aiz niknuma trīcēja. Viņi būtu labprāt nožņauguši de Trevila kungu, ja sirds dzijumos nejustu, ka tas tā runā tikai aiz mīlestības pret viņiem. Viņi mīņājās, kodīja lū­pas līdz asinīm un ar visu spēku spieda savu zobenu rokturus.

Uzgaidāmajā istabā visi bija dzirdējuši saucam Atosu, Por- tosu un Aramisu un no de Trevila kunga balss nopratuši, ka viņš ir milzīgi noskaities. Desmit ziņkārīgas galvas bija pieplakušas pie durvīm un bālēja aiz niknuma, jo pie durvju spraugas pie­spiestās ausis nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika teikts kabinetā, un lūpas atkārtoja citu pēc cita kapteiņa apvainojumus, kuri attiecās uz visiem klātesošajiem. Vienā mirklī visa māja no kabineta durvīm līdz pašiem vārtiem, pārvērtās par verdošu katlu.

— Kauns, karaļa musketieri pieļauj, ka viņus aiztur kardināla gvardisti, — de Trevila kungs, kas bija tikpat stipri pārskaities kā viņa karavīri, turpināja, skaldīdams vārdus un ieurbdams tos kā dunča dūrienus savu klausītāju sirdīs. — Kāds negods! Seši viņa eminences gvardisti aiztur sešus viņa majestātes musketie­rus! Pie joda! Esmu izšķīries, ko darīt. Taisnā ceļā došos uz Luvru, atteikšos no musketieru kapteiņa pienākumiem un lūgšu iecelt mani par kardināla gvardistu leitnantu. Ja mani noraidīs — deviņi pērkoni! — tad kļūšu par abatu.

Pie šiem vārdiem apslāpētā murmināšana aiz sienas izvērtās vētrā: visur dzirdēja vairs tikai lāstus un zaimus. Gaisu tricināja izsaucieni: «Piķis un zēvele!», «Velns un elle!», «Sasodīts!». D'Artanjans ar acīm meklēja, kur varētu paslēpties, un juta ār­kārtīgi lielu vēlēšanos palīst zem galda.

— Labi, kapteiņa kungs, — iesaucās Portoss, galīgi zaudējis pašsavaldīšanos. — Mēs tiešām bijām seši pret sešiem, bet mums uzklupa nodevīgi, un, pirms mēs vēl paguvām izvilkt zobenus no maksts, divi mūsējie jau bija nodurti un Atoss tik smagi ievai­nots, ka vairs nespēja cīnīties. Jūs pazīstat Atosu, kapteiņa kungs: divas reizes viņš mēģināja piecelties, bet abas reizes atkrita at­pakaļ zemē. Un tomēr mēs nepadevāmies, nē! Mūs aizveda ar varu. Pa ceļam mēs izglābāmies. Atosu viņi uzskatīja par mirušu un mierīgi atstāja kaujas laukā, domādami, ka nav vērts viņu staipīt līdzi. Tā tas bija, kapteiņa kungs. Pie joda, ne katrā kaujā var uzvarēt! Lielais Pompejs zaudēja kauju pie Farsalas, un ka­ralis Fransuā I, kurš, kā esmu dzirdējis, arī bijis ko vērts, zaudējis pie Pavijas.

— Un man ir tas gods jums paziņot, ka vienu no uzbrucējiem es nodūru ar viņa paša zobenu, — sacīja Aramiss, — jo manējais salūza pie pirmā izklupiena. Nodūru vai nogalināju, kā jums labāk patīk.

— To es nezināju, — de Trevila kungs sacīja mazliet lēnīgāk. — Kā redzu, kardināla kungs ir pārspīlējis.

— Bet, kapteiņa kungs, esiet žēlīgs, — turpināja Aramiss, kas, redzēdams, ka de Trevila kungs sāk nomierināties, uzdrošinājās izteikt kādu lūgumu, — esiet žēlīgs un neizpaudiet, ka Atoss ir ievainots. Viņš būtu izmisis, ja tas nonāktu līdz karaļa ausīm, un, tā kā ievainojums ir ļoti smags, — cauri plecam asmens iedūrās krūtīs —, tad var gadīties …

Šai pašā mirklī portjeras mala pacēlās, zem bārkstīm parādī­jās cildena un daiļa, bet ārkārtīgi bāla seja.

— Atos! — iesaucās abi musketieri.

— Atos! — atkārtoja arī de Trevila kungs.

— Jūs pēc manis prasījāt, kapteiņa kungs, — Atoss sacīja de Trevila kungam vārgā, bet pilnīgi mierīgā balsī, — biedri man teica, ka jūs esot mani saucis, un es steidzos ierasties. Esmu jūsu rīcībā, kapteiņa kungs!

Ar šiem vārdiem musketieris, nevainojami apģērbies un kā vienmēr apjozies, stingriem soļiem ienāca kabinetā. Līdz sirds dziļumiem aizkustināts par šo vīrišķības pierādījumu, de Trevila kungs metās viņam pretī.

— Es nupat dzīros aizrādīt šiem kungiem, — de Trevils sa­cīja, — ka es aizliedzu maniem musketieriem bez vajadzības ris­kēt ar dzīvību, jo varonīgi vīri karalim ir dārgi, un karalis zina, ka viņa musketieri ir varonīgākie vīri pasaulē. Sniedziet man roku, Atos.

Nenogaidījis, kamēr ienācējs atbild uz viņa draudzības aplie­cinājumu, de Trevils satvēra Atosa labo roku un spēcīgi to sa­spieda, nepamanīdams, ka Atoss par spīti lielajai pašsavaldībai un sāpēm sarāvās un kļuva vēl bālāks, kaut gan varēja domāt, ka tas ir neiespējami.

Durvis bija palikušas pusviru, jo visi zināja par Atosa ievai­nojumu, kaut arī tas tika turēts slepenībā, un tāpēc viņa ieraša­nās katru bija ārkārtīgi pārsteigusi. Pēdējie kapteiņa vārdi tika uzņemti' ar gandarījuma pilniem izsaucieniem, un durvju aizkara spraugās parādījās divas trīs sajūsmas aizrautas galvas. De Tre­vila kungs, bez šaubām, būtu itin skarbi aprājis par šādu eti­ķetes pārkāpumu, bet te viņš pēkšņi juta, ka Atosa roka kramp­jaini sažņaudzas — paskatījies uz musketieri, viņš redzēja, ka tas tūlīt zaudēs samaņu. Tai pašā mirklī Atoss, kas bija sasprin­dzinājis visus spēkus, lai uzveiktu sāpes, to pārvarēts, beidzot saļima uz parketa kā nopļauts.