Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Jaunekli, Dievs lai jūs no tā pasargā! — Trevils iesaucās.

— Tieši pretēji: ja redzat viņu nākam pretī pa ielu, pārejiet otrā pusē! Neuzdurieties šai klintij — viņš jūs sadrupinās kā stiklu.

— Vienalga, tas mani neaizkavēs, — d'Artanjans teica, — un ja tikai es viņu satikšu …

— Vismaz pagaidām ieteicu jums viņu nemeklēt, — sacīja Trevils.

Pēkšņi viņš aprāvās, jo viņā modās kādas aizdomas. Dziļais ienaids, kādu jaunais ceļinieks tik augstprātīgi izpauda pret šo cilvēku, kas diezgan neticamā veidā it kā nolaupījis viņa tēva rak­stīto vēstuli… Vai aiz šī ienaida neslēpjas kāda nodevība? Vai jaunekli nav uzsūtījis viņa eminence? Vai viņš nav šurp ieradies ar nolūku izlikt kādas lamatas? Varbūt jauneklis tikai uzdodas par d'Artanjanu un īstenībā ir kardināla rokaspuisis, ko mēģina iedabūt viņa, de Trevila, namā, lai iemantotu viņa uzticību un vēlāk viņu pazudinātu, kā tas darīts jau tūkstoš reižu! Viņš vēl vērīgāk ieskatījās jauneklī. Spraigā seja, kurā atspoguļojās viltus un mākslota pazemība, visai maz nomierināja de Trevilu.

«Es gan zinu, ka viņš ir gaskonietis,» de Trevils pārdomāja, «bet viņš var savas spējas likt lietā tikpat labi kardināla, kā manā labā. Pārbaudīsim viņu …»

— Mans draugs, — viņš lēni ierunājās, — es gribu sava vecā drauga dēlam, — jo es turu par patiesu jūsu stāstījumu par pa­zudušo vēstuli, — lai izpirktu sākotnēji vēso uzņemšanu, kuru jūs pareizi uztvērāt, es gribu jums atklāt mūsu politikas noslē­pumus. Karalis un kardināls ir labākie draugi. Viņu šķietamās nesaskaņas kalpo tikai lētticīgu cilvēku maldināšanai. Es nevē­los, ka mans tautietis, glīts kavalieris un jauks zēns, kas radīts panākumiem, ļautos apmuļķoties no šīs spēles un kā nejēga iekristu lamatās, kā tas noticis jau ar daudziem. Lieciet vērā, ka es esmu padevīgs abiem šiem visvarenajiem valdniekiem un katras ma­nas rīcības mērķis ir tikai kalpot karalim un kardināla kungam, vienam no izcilākajiem ģēnijiem, kādus Francija radījusi. Tagad, jaunekli, vadieties no tā, ko jums sacīju, un, ja jums aiz ģimenes vai draudzības saitēm, vai pat gluži instinktīvi ir pret kardinālu naidīgas jūtas, kādas nereti redzam mostamies dažā labā muiž­niekā, tad sakiet man ardievas un mūsu ceļi šķirsies. Es jums pa­līdzēšu dažādi, bet tuvāk saistīt pie sevis nevarēšu. Ceru, ka ar savu vaļsirdību vismaz būšu iemantojis jūsos draugu, jo līdz šim jūs esat vienīgais jauneklis, ar kuru tik vaļsirdīgi runāju.

«Ja šo lapsēnu man uzsūtījis kardināls,» de Trevils nodomāja, «tad, zinādams, cik ļoti es viņu neieredzu, viņš bez šaubām būs pastāstījis savam spiegam, ka labākais ceļš kā man pielabināties ir sastāstīt par viņu diezin kādas nekrietnības. Viltīgais kūmiņš droši vien, neraugoties uz maniem apgalvojumiem, sāks man tūlīt klāstīt, ka neieredz ne acu galā viņa eminenci…»

Bet notika gluži citādi, nekā Trevils bija sagaidījis. D'Artan­jans itin vienkārši atbildēja:

— Mans kungs, esmu ieradies Parīzē tieši ar tādiem pašiem nodomiem. Tēvs man pieteica, lai es ne no viena cita nekā ne- paciešu, izņemot karali, kardināla kungu un jūs, kurus viņš uz­skata par trim izcilākajiem cilvēkiem visā Francijā.

Kā redzams, d'Artanjans abiem pirmajiem pievienoja arī de Trevila kungu, uzskatīdams, ka tas neko nevar kaitēt.

— Tātad es dziļi cienu kardināla kungu, — d'Artanjans tur­pināja, — un jūtu bijību pret viņa darbiem. Jo labāk, godājamais kungs, ja jūs esat runājis ar mani, kā teicāt, vaļsirdīgi, jo tad jūs pagodināsiet mani un cienīsiet manī līdzīgus uzskatus. Bet, ja jums būs bijusi pret mani zināma neuzticība, tas būtu gluži dabiski, tad es aptveru, ka pazudinu sevi, runādams patiesību. Tomēr vienalga, jūs vismaz atzinīgi novērtēsiet manu izturēšanos, un jūsu atzinība man ir dārgāka par visu.

De Trevila kungs jutās ārkārtīgi pārsteigts. Tik dziļa izpratne un tik liela vaļsirdība modināja apbrīnu, tomēr neiznīcināja pil­nīgi šaubas. Jo šis jauneklis bija pārāks par citiem, jo vairāk va­jadzētu no viņa piesargāties, ja de Trevils viņā maldītos. Un to­mēr de Trevils spieda d'Artanjanam roku un sacīja:

— Jūs esat godīgs zēns, taču pašreiz nevaru jūsu labā darīt nekā vairāk par to, ko jums jau piedāvāju. Manas mājas durvis jums būs vienmēr atvērtas. Vēlāk, tā kā jūs katrā laikā varēsiet pie manis ierasties un tātad izmantot izdevību, jūs droši vien sasniegsiet to, ko vēlaties.

— Tas nozīmē, cienījamais kungs, ka jūs nogaidīsiet, kamēr pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs, — d'Artanjans sacīja. — Esiet bez bažām, — viņš piebilda ar gaskoņiem raksturīgo fa- miliaritāti, — jums nebūs ilgi jāgaida.

Viņš palocījās, grasīdamies iet projām, it kā turpmākais at­tiektos tikai uz viņu pašu.

— Pagaidiet taču, — de Trevils viņu aizturēja, — es jums so­līju uzrakstīt vēstuli Akadēmijas direktoram. Vai jūs, jaunekli, esat pārāk lepns, lai no manis to pieņemtu?

— Nē, mans kungs, — d'Artanjans atbildēja. — Un es apsolu, ka ar šo neizies tā kā ar tēva vēstuli. So es tik labi uzglabāšu, ka tā, es zvēru, sasniegs adresātu. Tam, kas man mēģinātu to nozagt, labi neklāsies!

De Trevila kungs pavīpsnāja par pašapzinīgajiem vārdiem. Pa­metis savu tautieti vienu loga iedobumā, kur nupat abi bija sa­runājušies, viņš atsēdās pie galda, lai uzrakstītu apsolīto ieteik­šanas vēstuli. Tā kā d'Artanjanam pa to laiku nekā nebija ko darīt, tad viņš sāka bungot pa loga rūti kādu maršu, vērodams musketierus, kas cits pēc cita aizgāja. Viņš tiem sekoja ar ska­tienu līdz ielas pagriezienam, aiz kura tie pazuda.

Uzrakstījis vēstuli, de Trevila kungs to aizzīmogoja, piecēlās un devās pie jaunekļa, lai viņam pasniegtu aploksni, bet tai mir­klī, kad d'Artanjans pastiepa roku, lai to saņemtu, de Trevils pār­steigts ieraudzīja, ka jauneklis sarāvās kā dzelts, aiz dusmām pietvīka un metās ārā no kabineta, kliegdams:

— Deviņi pērkoni! Šoreiz viņš man neizbēgs!

— Kas tad? — de Trevils jautāja.

— Nu tas zaglis! — d'Artanjans atbildēja. — Nodevējs! — Un projām viņš bija.

— Traks kas traks! — de Trevila kungs nomurmināja. — Ja tikai, — viņš piebilda, — tas nav veikls paņēmiens, kā aizlaisties lapās, redzot, ka nodoms nav izdevies.

Dusmās kaisdams, d'Artanjans ar trim lēcieniem izdrāzās cauri uzgaidāmajai istabai un izmetās kāpnēs, pa kurām dzīrās no- triekties lejā pa četriem kāpieniem uzreiz, bet te pilnos auļos viņš ar nodurtu galvu uzbrāzās virsū musketierim, kas nupat bija iz­nācis no de Trevila kunga apartamenta pa sānu durvīm. D'Artan­jans ar pieri bija uzgrūdies musketiera plecam, un nācējs skaļi iebļāvās vai drīzāk iekaucās aiz sāpēm.

— Atvainojiet, — d'Artanjans sacīja, grasīdamies skriet tālāk, — atvainojiet, bet es ļoti steidzos.

Tikko viņš bija sasniedzis pirmo kāpņu laukumiņu, dzelžaina roka satvēra viņu aiz zobena siksnas un apturēja.

— Jūs steidzaties! — uzsauca musketieris, bāls kā līķis.—Aiz šī iegansta jūs mani pagrūžat, pasakāt «Atvainojiet!» un domā­jat, ka ar to pietiek? Ne gluži tā, jaunais cilvēk. Vai tikai jūs neesat iedomājies, dzirdēdams, ka de Trevila kungs šodien paru­nāja ar mums paskarbāk, ka pret mums var tā izturēties, kā viņš runāja? Tad jūs, jaunais cilvēk, maldāties. Jūs neesat de Trevila kungs.