Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Nudien, man tas gadījās netīšām, — atcirta d'Artanjans, pazīdams Atosu, kas atgriezās mājup pēc tam, kad ārsts viņam bija apsējis ievainojumu, — un, tā kā es to nedarīju tīšām, tad pateicu «Atvainojiet!». Man šķiet, ka ar to pietiek. Tagad atkār­toju, un šoreiz tas varbūt jau ir par daudz: goda vārds, es stei­dzos, ļoti steidzos. Tāpēc laidiet mani vaļā, lūdzu, ļaujiet man doties turp, kurp man jāiet.

— Mans kungs, jūs neesat pieklājīgs, — Atoss sacīja, palaiz­dams vaļā d'Artanjanu. — Tūlīt redzams, ka jūs esat ieradies no tālienes.

D'Artanjans jau bija nodrāzies trīs četrus pakāpienus zemāk, bet, dzirdēdams Atosa piezīmi, spēji apstājās.

— Pie velna, mans kungs! — viņš izsaucās. — Lai es arī būtu no tālienes, tomēr jūs, es jūs brīdinu, nebūsiet tas, kas man mācīs labu uzvedību.

— Varbūt tomēr, — atbildēja Atoss.

— O, ja man nebūtu tik ļoti jāsteidzas, — d'Artanjans iesau­cās, — un ja es nedzītos kādam pakaļ…

— Steidzīgais kungs, mani jūs atradīsiet bez pakaļdzīšanās, vai dzirdat?

— Un kur, lūdzu?

— Pie baskāju karmelītu klostera.

— Cikos?

— Ap divpadsmitiem dienā.

— Labi, ap divpadsmitiem es ieradīšos.

— Pacentieties nelikt man gaidīt. Ceturksni pēc divpadsmi­tiem es jums, garām skrienot, nogriezīšu ausis.

— Labi! — d'Artanjans atsaucās. — Ieradīšos desmit minūtes pirms divpadsmitiem.

Un viņš metās skriet kā plēsts, cerēdams vēl panākt nepazīs­tamo, kas savā mierīgajā gaitā nevarētu nekur tālu būt aizgājis.

Bet pie vārtiem Portoss tērzēja ar sargkareivi. Starp abiem tērzētājiem bija neliela sprauga, pa kuru varētu izspraukties viens cilvēks. D'Artanjans cerēja, ka viņam ar to pietiks, un metās uz priekšu, lai kā bulta izšautos cauri. Taču viņš nebija iedomājies par vēju. Tai mirklī, kad viņš atradās starp abiem tērzētājiem, vējš piepūta Portosa garo apmetni un d'Artanjans sapinās tanī. Bez šaubām, Portosam bija dibināts iemesls nešķirties no šīs sva­rīgās apģērba sastāvdaļas un tādēļ viņš nevis atlaida vaļā ap­metņa malu, bet pievilka to ciešāk klāt, tā ka d'Artanjans, aiz Portosa stūrgalvīgās pretošanās izdarījis kādas riņķveidīgas kus­tības, pilnīgi ieritinājās apmetņa samtā.

Dzirdēdams musketieri lādamies, d'Artanjans gribēja atbrīvo­ties no apmetņa gūsta un kā akls sāka taustīties pa tā krokām. Vairāk par visu viņš baidījās kaut kā sabojāt jauno zobena sik­snu, par kuru jau tikām stāstījuši. Bikli pavērdams acis, viņš ieraudzīja, ka viņa deguns iespiests starp Portosa plecu lāpsti­ņām, tātad tieši pret zobena siksnu.

Ak vai! Kā vairums šīspasaules lietu, kas spīd tikai no virs­puses, arī zobena siksna mirdzēja zeltā tikai priekšpusē, bet aiz­mugurē tā bija no vienkāršas bifeļa ādas. Portoss bija īsts lie- lībnieks, un, tā kā viņam nebija iespējams iegādāties viscaur ar zeltu izšūdinātu zobena siksnu, tad vismaz puse tai bija tāda. Tā kļūst saprotama saaukstēšanās nepieciešamība un vajadzība nēsāt apmetni.

— Deviņi pērkoni! — iebrēcās Portoss, ar visiem spēkiem pū­lēdamies atbrīvoties no d'Artanjana, kas skrabinājās viņam gar muguru. — Vai jūs esat traks, ka tā skrienat virsū cilvēkiem!

— Atvainojiet, — ieteicās d'Artanjans, uzpeldēdams zem milža paduses, — bet es ļoti steidzos, es dzenos kādam pakaļ un …

— Vai jūs acis aizmirstat mājās, kad dzenaties kādam pa­kaļ? — Portoss jautāja.

— Nē, — d'Artanjans aizvainots atteica, — un, pateicoties sa­vām acīm, es redzu to, ko citi neredz.

Vai nu Portoss saprata, vai nesaprata, bet viņš ļāva vaļu sa­vām dusmām:

— Mans kungs, es jūs brīdinu: ja jūs piesiesieties musketie­riem, jūs dabūsiet sukas.

— Sukas! Mans kungs, tas ir par stipru teikts, — atcirta d'Ar­tanjans.

— Tas ir teikts tā, kā pieklājas sacīt vīram, kas pieradis ska­tīties ienaidniekiem vaigā.

— Skaidrs, es gan zinu, ka muguru jūs nevienam negriežat!

Sajūsmināts par izteikto dzēlību, jauneklis, sirsnīgi smieda­mies, devās tālāk.

Kaisdams niknumā, Portoss sakustējās, grasīdamies mesties virsū d'Artanjanam.

— Vēlāk, vēlāk, — tas uzsauca, — kad jums vairs nebūs mu­gurā apmetnis!

— Tātad pulksten vienos aiz Luksemburgas pils.

— Lai notiek, pulksten vienos, — atbildēja d'Artanjans, iegriez­damies ielas līkumā. Bet ne tanī ielā, pa kuru viņš nupat bija skrējis, ne arī tanī, ko tagad varēja pilnīgi pārskatīt, jauneklis neredzēja neviena cilvēka. Kaut arī nepazīstamais bija gājis lēni, viņš tomēr jau bija paguvis pazust vai arī iegājis kādā mājā. D'Artanjans apjautājās par viņu katram pretimnācējam, aizgāja līdz pārceltuvei, atgriezās pa Sēnas un Sarkanā Krusta ielām — nekā, gluži nekā. Tomēr straujais gājiens viņam nāca par labu tai ziņā, ka, pakāpeniski pierei aprasojot ar sviedriem, sirds viņam kļuva aizvien vēsāka.

Viņš sāka pārdomāt par nesenajiem notikumiem. To bija daudz un visi nelaimīgi. Pulkstenis bija tikko vienpadsmit, bet viņš jau iemantojis de Trevila kunga nelabvēlību, kurš d'Artanjana pēkšņo aiziešanu nevarēja neuzskatīt par nepieklājīgu.

Tālāk — jauneklis bija iepinies divās divkaujās ar diviem cil­vēkiem, kuri katrs spēja nogalināt trīs d'Artanjanus, divkaujās ar diviem musketieriem, tātad ar būtnēm, ko tik dziļi cienīja, ka sa­vās domās un sirdī turēja augstāk par visiem citiem.

Stāvoklis bija neapskaužams. Būdams pārliecināts, ka Atoss viņu nogalinās, d'Artanjans par Portosu daudz neraizējās. Tomēr cerība ir pēdējais, kas izdziest cilvēka sirdī, un tā arī d'Artanjans pamazam saka cerēt, ka varētu palikt dzīvs, protams, ar smagiem ievainojumiem pēc abām divkaujām, un tādam gadījumam, pār­domādams par nākotni, strostēja sevi:

«Kas es esmu par nejēgu un lempi! Drošsirdīgajam un nelai­mīgajam Atosam tieši tas plecs bija ievainots, kuram es uzdrāzos virsū kā auns. Brīnos vienīgi par to, ka viņš mani nenogalināja uz vietas — viņam uz to bija tiesības: droši vien es sagādāju vi­ņam negantas sāpes. Kas attiecas uz Portosu, — oho! — tas nu bija jocīgāk.»

Jauneklis neviļus iesmējās, bet tad uzreiz paskatījās apkārt, vai viņa šķietami nepamatotie smiekli neaizvaino kādu garām­gājēju.

«Ar Portosu bija jocīgāk, un tomēr arī šeit es izturējos kā no­žēlojams karstgalvis. Vai tā nu var bez brīdinājuma mesties virsū cilvēkam un skatīties tam zem apmetņa, lai redzētu to, kā tur nav! Viņš man droši vien būtu piedevis, viņš man būtu piedevis, ja es neierunātos par to nolādēto zobena siksnu. Protams, es izteicos netieši, bet cik dzēlīgi netieši! Esmu sasodīts gaskonis, es vēl dzīšu jokus, pat pekles katlā vārīdamies. D'Artanjan, draudziņ, liec aiz auss,» viņš turpināja pašsarunu, pats par sevi saprotams, draudzīgā noskaņā, «ja tu izkļūsi sveikā no šīm sprukām, kas gan maz ticams, tad turpmāk tev jākļūst daudz goddevīgākam. Tev jāpanāk, lai tevi apbrīno un min par paraugu. Būt laipnam un godbijīgam nenozīmē būt gļēvam. Paskaties uz Aramisu! Ara­miss ir pats maiguma un laipnības iemiesojums, bet vai kādam jebkad ir nācis prātā apgalvot, ka Aramiss būtu gļēvulis? Pro­tams, ka nē, un arī es turpmāk gribu ņemt viņu par paraugu. A, tur jau viņš ir!»

Iegrimis monologā, d'Artanjans bija soļojis uz priekšu un nu attapās dažu soļu attālumā no d'Egijonu savrupmājas, un tās priekšā stāvēja Aramiss, jautri sarunādamies ar trim karaļa gvar- distiem. Aramiss arī bija pamanījis d'Artanjanu, bet viņš nespēja aizmirst, ka šī jaunekļa klātbūtnē de Trevila kungs šorīt bija tik nikni ārdījies, un cilvēks, kam bijusi iespēja dzirdēt musketieriem izteiktos pārmetumus, Aramisam nekādā ziņā nebija patīkams, tāpēc viņš izlikās neredzam d'Artanjanu. Turpretī d'Artanjans, uzticīgs saviem nodomiem kļūt par godbijības un laipnības pa­raugu, tuvojās četriem jaunekļiem un tos sveicināja, dziļi palo­cīdamies un mīlīgi smaidīdams. Aramiss mazliet palocīja galvu, bet nepasmaidīja. Visi četri tūdaļ pat pārtrauca sarunu.