Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Vai nu esam sava piedzīvojumu meklētāja raksturu vāji ap­rakstījuši, vai arī lasītājs jau būs pamanījis, ka d'Artanjans ne­bija parasts jauneklis. Tāpēc viņš, gan visu laiku sev iegalvodams, ka nāve ir neizbēgama, tomēr nemaz nebija samierinājies ar to un nedomāja padevīgi nomirt, kā mazāk drosmīgs un apdomīgs cilvēks būtu viņa vietā darījis. D'Artanjans pārdomāja par to cil­vēku dažādajiem raksturiem, ar kuriem viņam būs jācīnās div­kaujā, un sāka skaidrāk saskatīt savu stāvokli. Ar vaļsirdīgu at­vainošanos viņš cerēja iemantot Atosa draudzību, jo šī vīra stin­grā seja un cēlā stāja viņam ļoti patika. Atcerēdamies Portosu, viņš iedomājās, ka spēs to iebiedēt, jo varētu visiem pastāstīt par tā zobena siksnu, ja netiktu uz vietas nogalināts, un šis at­gadījums, veikli izstāstīts, padarītu Portosu smieklīgu. Beidzot, no uzpūtīgā Aramisa d'Artanjans neko lielu nebaidījās un, pat pieņemot, ka nonāks līdz viņam, bija cieši noņēmies ar viņu tikt galā vai vismaz, cērtot viņam sejā, kā Cēzars bija ieteicis darīt ar Pompeja karavīriem, uz visiem laikiem sagandēt skaistumu, uz kuru Aramiss bija tik lepns.

D'Artanjanā mājoja nesatricināma apņēmība, kas dibinājās uz tēva dotajiem padomiem, no kuriem būtiskākais bija: «Ne no viena nekā nepaciest, izņemot karali, kardinālu un de Trevila kungu.» Un tā nu jauneklis drīzāk lidoja nekā gāja uz baskāju karmelītu Dešo klostera pusi. Tā bija pamesta ēka bez logiem, kurai apkārt pletās neauglīgas pļavas, it kā Prē-o-Klēras [4] filiāle, kur parasti norunāja divkaujas cilvēki, kam maz laika.

Kad d'Artanjans tuvojās nelielajam klajumam, kas pletās klos­tera pakājē, pulkstenis sita divpadsmit, un Atoss bija viņu gai­dījis tikai piecas minūtes. Tātad d'Artanjans bija nevainojami precīzs, un pat visstingrākajam tiesnesim divkauju noteikumos nebūtu iemesla viņam ko pārmest.

Atoss, kam ievainojums vēl nežēlīgi sāpēja, kaut gan de Tre­vila kunga ārsts bija viņu par jaunu pārsējis, sēdēja uz akmens un gaidīja savu pretinieku mierīgs un cildenas cieņas pilns kā vienmēr. Ieraudzījis d'Artanjanu, viņš piecēlās un paspēra dažus soļus pretī nācējam. Jauneklis savukārt tuvojās, turēdams cepuri rokā tā, ka spalva vilkās pa zemi.

— Mans kungs, esmu paziņojis diviem maniem draugiem, tie būs mani sekundanti, — Atoss sacīja, — bet viņi vēl nav iera­dušies. Brīnos, ka viņi kavējas, jo viņi tā nemēdz darīt.

— Man sekundantu nav, — teica d'Artanjans, — jo es tikai vakar ierados Parīzē un vēl ne ar vienu neesmu iepazinies, iz­ņemot de Trevila kungu, kam mani ieteica mans tēvs, jo viņam savā laikā bija tas gods būt de Trevila kunga draugam.

Atoss brīdi padomāja.

— Jūs pazīstat tikai de Trevila kungu? — viņš jautāja.

— Jā, mans kungs, pazīstu tikai viņu.

— Muļķīga padarīšana! — sacīja Atoss, runādams pa pusei sev, pa pusei d'Artanjanam. — Ja nu es jūs nogalināšu, tad iz­skatīsies, ka es esmu kāds bērnu rijējs!

— Ne gluži tā, mans kungs, — atbildēja d'Artanjans, cienīgi palocīdamies. — Ne gluži tā, jo jūs mani pagodināt, stādamies man pretī divkaujā, kaut gan ievainojums jūs droši vien stipri apgrūtina.

— Ļoti apgrūtina, goda vārds, un jūs man sagādājāt velniš­ķīgas sāpes, nevaru noliegt. Bet es ņemšu zobenu kreisajā rokā, tā es daru vienmēr līdzīgos gadījumos. Nedomājiet, ka es jums tādā veidā parādīšu kādu žēlastību, jo es vienlīdz precīzi rīkojos ar abām rokām. Jums tas nāks pat par ļaunu, jo kreilis vienmēr sagādā grūtības, ja pretinieks nav uz to sagatavojies. Man žēl, ka jau agrāk nepaguvu jums paziņot šo apstākli.

— Mans kungs, — d'Artanjans, atkal palocīdamies, sacīja,

— jūs esat ārkārtīgi laipns, par ko esmu jums dziļi atzinīgs.

— Jūs mani mulsināt, — Atoss atturīgi atteica. — Lūdzu, la­bāk runāsim par ko citu, ja tas jums nav nepatīkami. Jā, sasodīts, jūs gan sagādājāt man sāpes! Plecs man vēl tagad svilst.

— Ja jūs atļautu … — d'Artanjans bikli ieteicās.

— Ko, mans kungs?

— Man ir kāda brīnumziede ievainojumu dziedināšanai, tās recepti dabūju no savas mātes, un pats esmu šo ziedi pārbaudījis.

— Un tad?

— Esmu pārliecināts, ka ilgakais trijās dienas šī ziede jus izdziedinātu, un pēc trim dienām, kad jūs būtu vesels, tad, mans kungs, es joprojām uzskatītu par lielu pagodinājumu krustot ar jums zobenus.

D'Artanjans pateica šos vārdus ar tādu vienkāršību, kas da­rīja godu viņa augstsirdībai, nedodot iemeslu apšaubīt viņa drosmi.

— Dieva vārds, šis priekšlikums man patīk, — Atoss sacīja,

— ne jau tāpēc, ka gribētu to pieņemt, bet no tā pa lielu gabalu dveš īsts muižnieka cildenums. Tā runāja un rīkojās Kārļa Lielā laika varoņi, kuru pēdās vajadzētu sekot katram kavalierim. Diem­žēl mēs vairs nedzīvojam lielā imperatora laikos. Mēs dzīvojam kardināla kunga laikā, un pēc trim dienām mūsu noslēpums, lai arī cik rūpīgi mēs to glabātu, kļūtu citiem zināms. Zināmi ļaudis jau būtu uzoduši, ka mēs esam norunājuši cīnīties divkaujā, un mums to izjauktu. Bet kur tad palikuši mani blandoņas, vai viņi nemaz nenāks?

— Mans kungs, ja jūs steidzaties, — d'Artanjans teica Ato- sam tikpat vienkārši, kā mirkli iepriekš bija piedāvājis atlikt div­kauju uz trim dienām, — ja jūs steidzaties un jums labpatīk iz­beigt ar mani tūlīt, tad, lūdzu, nekautrējieties.

— To nu jūs atkal pateicāt lieliski, — Atoss atzinīgi pamāja ar galvu d'Artanjanam. — Tie ir ne tikai gudra, bet arī augst­sirdīga cilvēka vārdi. Mans kungs, man patīk tādi cilvēki kā jūs, un, ja mēs viens otru nenogalināsim, tad man vēlāk būs ļoti pa­tīkami ar jums patērzēt. Lūdzu, pagaidīsim manus draugus, laika man ir diezgan, un tā būs piedienīgāk. A, man liekas, tur jau viens nāk!

Tiešām, Vožirāra ielas galā parādījās milzīgais Portosa stāvs.

— Kā? — d'Artanjans iesaucās. — Jūsu pirmais sekundants ir Portosa kungs?

— Jā. Vai jums pret to kādi iebildumi?

— Nē, nē.

— Un tur jau ir arī otrais.

D'Artanjans pagriezās uz to pusi, kur bija norādījis Atoss, un ieraudzīja Aramisu.

— Kā? — d'Artanjans iesaucās, un viņa balsī izskanēja vēl lielāka izbrīna nekā pirmo reizi. — Jūsu otrais sekundants ir Aramisa kungs?

— Protams. Vai tad jūs nezināt, ka mūs nekad neredz citu bez cita un ka mūs gan musketieru, gan gvardistu vidū, gan galmā, gan pilsētā dēvē par Atosu, Portosu un Aramisu vai trim nešķiramajiem? Bet jūs gan tikai nupat esat ieradies no Daksas vai Po…

— No Tarbas, — d'Artanjans paskaidroja.

— Jums ir piedodams nezināt šos sīkumus, — Atoss sacīja.

— Goda vārds, jūs esat iesaukti pareizi, — teica d'Artanjans, — un, ja arī notikums ar mani sacels kādu ievērību, tad vismaz tas pierādīs, ka jūsu draudzība nav dibināta uz pretišķībām.

Pa to laiku bija pienācis Portoss. Ar roku pamājis sveicienu Atosam, viņš pievērsās d'Artanjanam un sastinga aiz brīnumiem.

Starp citu, piezīmēsim, ka zobena siksnu viņš bija pārmainījis un apmetni noņēmis.

— Hei, kas tad tas?

— Ar šo kungu es cīnīšos divkaujā, — Atoss paskaidroja, no­rādīdams uz d'Artanjanu un ar to pašu rokas mājienu sveicinā­dams viņu.

— Es ari, — Portoss sacīja.

— Bet tikai pulksten vienos, — d'Artanjans piebilda.

— Un es arī cīnīšos ar šo kungu, — teica Aramiss, pienāk­dams klāt.

— Bet tikai pulksten divos, — d'Artanjans tikpat mierīgi sa­cīja.