— Ē, kungs, — viņš sacīja, — man rādās, ka jūs esat lielāks dulburis nekā es, jo jūs acīm redzot esat piemirsis, ka mēs mazliet saķildojāmies.
— Tas esat jūs! — anglis teica. — Kā redzams, jums tīk vienmēr spēlēt ja ne vienu, tad citu spēli?
— Jā, un jūs atgādinājāt, ka man vajag atspēlēties. Tad redzēsim, cienījamais, vai jūs tikpat veikli protat rīkoties ar rapieri kā ar kauliņu biķeri.
— Jūs skaidri redzat, ka man nav zobena, — anglis sacīja.
— Jūs taču negribēsiet pret neapbruņotu cilvēku tēlot drošsirdīgo?
— Ceru, ka mājās jums atradīsies zobens, — teica d'Artanjans.
— Katram gadījumam man ir divi, un, ja vēlaties, varam spēlēt uz vienu no tiem.
— Tas būs lieki, — atbildēja anglis, — jo tāda veida rīku man netrūkst.
— Labi, godājamais, tad izvēlieties pašu garāko no tiem un parādiet man to šovakar, — d'Artanjans sacīja.
— Un kur, lūdzu?
— Aiz Luksemburgas pils. Tas ir vislabākais kvartāls šāda veida pastaigām.
— Labi, es ieradīšos.
— Cikos?
— Pulksten sešos.
— Starp citu, jums droši vien būs viens vai divi draugi?
— Man ir pat trīs, un viņi jutīsies pagodināti, piedaloties manā partijā.
— Trīs? Brīnišķīgi! Kāda sagadīšanās! — d'Artanjans iesaucās. — Arī man ir tieši tikpat daudz.
— Tagad pasakiet, kas jūs esat? — anglis jautāja.
— Esmu d'Artanjana kungs, Gaskoņas muižnieks, kalpoju dez Esāra kunga gvardistu rotā. Un jūs?
— Es esmu lords Vinters, barons Sefilds.
— Labi, barona kungs, esmu jūsu padevīgais kalps, — d'Artanjans sacīja, — kaut gan jūsu vārdus man grūti atcerēties.
D'Artanjans piespieda piešus, un zirgs aizauļoja atpakaļ uz Parīzi.
Kā vienmēr tādos gadījumos, d'Artanjans taisnā ceļā devās pie Atosa.
Atoss gulšņāja uz plata dīvāna un, kā pats bija teicis, gaidīja, lai pie viņa ierodas ekipējums.
D'Artanjans izstāstīja Atosam par visu notikušo, noklusēdams vienīgi par de Vardam adresēto vēstuli.
Atoss bija sajūsmināts, kad dabūja zināt, ka viņam vajadzēs cīnīties ar angli. Mēs jau esam minējuši, ka viņš tieši pēc tā bija ilgojies.
Abi draugi nekavējoties aizsūtīja sulaiņus pakaļ Portosam un Aramisam un iepazīstināja arī tos ar pašreizējo stāvokli.
Portoss izvilka zobenu no maksts un sāka uzbrukt sienai, šad tad atkāpdamies un taisīdams pietupienus kā balerīna. Aramiss, kas vēl arvien strādāja pie savas poēmas, ieslēdzās Atosa kabinetā un lūdza, lai viņu netraucē, iekams nav pienācis laiks doties uz divkauju.
Atoss pamāja Grimo, lai tas atnes pudeli vīna.
D'Artanjans klusībā apsvēra kādu nelielu plānu, kura realizēšanu redzēsim tālāk un kurš droši vien solīja viņam patīkamu dēku, jo laiku pa laikam viņa lūpās iezagās smaids, kas apgaismoja domīgo seju.
Pirmās daļas beigas
[1] luijs pjērs anketils (1723.—1806), franču garīdznieks, «Francijas vēstures» autors. (Tulk. piez.)
[1] Zatis Klopincls (XIII gs.), sacercjis mine(;:s poēmas otro df.ļi:. (Tulk. piez.)
[2] uzticīgs un stiprs (lat.). tulk.
[3] daudziem nelīdzīga (lat.).
[4] pjaviņa saint-germain-des-pres baznīcas priekšā, kur senāk studenti mēdza pastaigāties un arī norunāt divkaujas. (Tulk.)
[5] anrī de Taleirāns, marķīzs de Salē (1599.—1626. g.), Ludviķa XIII mīlulis, tika apvainots par sazvērestību pret Rišeljē, arestēts Nantē un sodīts ar nāvi. (Tulk. piez.)
[6] rinda no vergilija «Eneīdas» (II, 40). Latviešu tulkojumā skan šādi: «Baidos no grieķiem, pat kad viņi nes upurus dieviem.» (Tulk. piez.)
[7] vienkārši brīnišķīgs! (lat.)
[8] vieglāk peldošs. (lat.)
[9] ievads. (lat.)
[10] tāpat kā debesu plašumā. (lat.)
[11] zemākās pakāpes. (Lat.)
[12] pierādījums bez jebkādiem izgreznojumiem. (Lat.)
[13] tu nožēlo velnu. (Lat.)
[14] klerikāļu runai jābūt stingrai. (Lat.)
[15] Visskaļākajā balsī. (Lat.)
[16] niecību niecība. (Lat.)
[17] būs, ir, bija. (Lat.)
[18] mana vaina. (lat.)