Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

D'Artanjans drebēdams meta kauliņus un uzmeta trīs punktus. Viņš tik ļoti nobālēja, ka Atoss izbijās un tikai noteica:

— Draugs, tas ir bēdīgs metiens. Jums, kungs, būs zirgi ar visiem segliem.

Uzvaras priekā anglis pat nepūlējās kauliņus samaisīt; viņš uzmeta tos uz galda un pat nepaskatījās, cik uzmetis, jo bija droši pārliecināts, ka būs laimējis. Lai slēptu savu sapīkumu, d'Artan­jans bija novērsies.

— Skat, skat, — Atoss kā vienmēr mierīgi sacīja. — Nepa­rasts metiens. Tādu esmu redzējis tikai četras reizes mūžā: divi punkti!

Anglis paskatījās un sastinga aiz pārsteiguma, d'Artanjans paskatījās un sastinga aiz prieka.

— Jā, tikai četras reizes, — Atoss turpināja. — Vienu reizi pie de Krekī kunga, otrreiz pie manis uz laukiem, manā pilī… kad man vēl bija pils; trešo reizi pie de Trevila kunga, kad viņš mūs visus pārsteidza; beidzot, ceturto reizi krogā, kur es pats to uzmetu un zaudēju simt luidoru un vakariņas.

— Vai jūs, d'Artanjana kungs, ņemsiet savu zirgu atpakaļ? — anglis jautāja.

— Protams, — d'Artanjans atbildēja.

— Un revanšu man nedosiet?

— Kā atceraties, mēs norunājām spēlēt bez revanša.

— Tas tiesa, cienījamais kungs. Zirgs tiks atdots jūsu sulai­nim.

— Vienu mirklīti, — iejaucās Atoss. — Ja atļaujat, kungs, es vēlētos mazliet aprunāties ar savu draugu.

— Lūdzu.

Atoss aizveda d'Artanjanu sānis.

— Nu, kārdinātāj, — d'Artanjans sacīja, — ko tu vēl gribi? Tu gribi, lai es spēlēju, vai ne?

— Nē, es gribu, lai jūs pārdomājat.

— Par ko?

— Vai ņemsiet atpakaļ zirgu?

— Bez šaubām.

— Jūs rīkotos nepareizi, es ņemtu simt pistoles. Jūs taču zi­nāt, ka likāt pret zirgu vai simt pistolēm pēc jūsu izvēles.

— Jā.

— Es ņemtu simt pistoles.

— Bet es ņemšu zirgu.

— Un darīsiet nepareizi, es atkārtoju. Ko mēs abi darīsim ar vienu zirgu? Es taču nevaru sēsties zirgā jums aiz muguras, mēs tad izskatītos kā divi Aimona dēli, kas pazaudējuši savus brāļus. Jūs taču negribēsiet mani pazemot, rikšodams man blakus uz lepnā kara zirga. Es, ne mirkli nevilcinoties, paņemtu simt pisto­les, jo mums vajadzīga nauda, lai atgrieztos Parīzē.

— Atos, man ļoti gribas paturēt zirgu.

— Nav vērts, mans draugs. Zirgs var izmežģīt kāju, viņš var klupt un apdauzīt ceļgalus, viņš var reizi paēst no redelēm, no kurām ēdis ienāšains lopiņš, un jūsu zirgs ir beigts, vai, pareizāk sakot, simt pistoles jums beigtas. Tālāk, saimniekam zirgs jābaro, turpretī simt pistoles baro savu saimnieku.

— Bet kā mēs atgriezīsimies mājās?

— Ar mūsu sulaiņu zirgiem. Pie joda, tik un tā katrs uzreiz redzēs no mūsu izskata, ka neesam šādi tādi!

— Lieliski mēs izskatīsimies uz šiem kleperiem blakus Ara­misam un Portosam, kas dižosies ar saviem rikšotājiem!

— Aramiss un Portoss! — Atoss iesaucās, pilnā kaklā iesmie­damies.

— Kas ir? — jautāja d'Artanjans, nesaprazdams drauga jaut­rības cēloni.

— Nekas, nekas, turpināsim, — Atoss izvairīgi atbildēja.

— Tātad jūs domājat? …

— Ka vajag ņemt simt pistoles. Ar tām mēs, d'Artanjan, dzī­vosim, cepuri kuldami, līdz mēneša beigām. Mēs visi esam nogu­ruši, mums derēs mazliet atpūsties.

— Atpūsties! Nē, Atos, tikko būšu atpakaļ Parīzē, es nekavē­joties sākšu meklēt nelaimīgo sievieti.

— Vai jūs domājat, ka zirgs šais meklējumos jums būs de­rīgāks nekā simt spoži luidori? Ņemiet simt pistoles, mans draugs, ņemiet tās.

D'Artanjanam bija vajadzīgs tikai iemesls, lai padotos. Tikko minētais viņam šķita lielisks. Turklāt viņš baidījās, vēl ilgāk pre­tojoties, Atosa acīs kļūt par egoistu, tāpēc piekāpās un izvēlējās simt pistoles, kuras anglis uz vietas izmaksāja.

Tagad viņi domāja tikai par došanos mājup. Miera noslēgšana ar saimnieku viņiem maksāja Atosa veco zirgu un vēl sešas pisto­les. D'Artanjans un Atoss uzkāpa mugurā Planšē un Grimo zir­giem, bet kalpi devās ceļā kājām, seglus nesdami uz galvas.

Lai arī cik slikti bija abu draugu rumaki, tomēr viņi aizstei­dzās priekšā saviem sulaiņiem un drīz vien sasniedza Krevkēru. Jau iztālēm viņi ieraudzīja Aramisu, kas, atspiedies uz palodzes, sērīgi kā pasakā mana māsa Anna raudzījās uz putekļu māko­ņiem aizsegto apvārsni.

— Hei! Hē! Aramis! Pie joda, ko jūs tur kūkojat? — abi draugi viņam uzsauca.

— Ā, jūs, d'Artanjan un Atos, — jauneklis atsaucās. — Es pārdomāju, cik ātri paiet pasaules godība, un mans angļu zirgs, kas strauji attālinājās un nupat izgaisa putekļu mākonī, man lieku reizi atgādināja, cik iznīcīgs ir viss šajā pasaulē. Pat visa mūsu dzīve izpaužama trīs vārdos: erat, est, fuit [17].

— Ko tas būtībā nozīmē? — jautāja d'Artanjans, kas sāka nojaust patiesību.

— Tas nozīmē, ka esmu piemuļķots: sešdesmit luidoru par zirgu, kas, spriežot pēc viņa gaitas, var norikšot piecas ljē stundā.

D'Artanjans un Atoss sāka skaļi smieties.

— Mīļais d'Artanjan, lūdzu nedusmojieties uz mani, — Ara­miss sacīja, — bet cilvēks trūkumā neievēro likumus. Un es pats esmu sodīts visbargāk, jo negodīgais zirgu tirgonis man no­krāpis vismaz piecdesmit luidoru. Bet jūs gan esat taupīgi saim­nieki! Paši jājat uz sulaiņu zirgiem un savus lepnos rikšotājus lie­kat vest aiz pavadas, lēnītēm, bez steigas.

Tai pašā mirklī furgons, ko jau labu brīdi varēja redzēt tu­vojamies pa Amjēnas ceļu, piestāja pie kroga, un no furgona iz­kūņojās Grimo un Planšē ar segliem uz galvas. Furgons tukšā brauca uz Parīzi, un abi sulaiņi bija vienojušies ar ormani, ka vedummaksas vietā viņi tam visu ceļu dzesēs slāpes.

— Ko tas nozīmē? — ieraudzījis viņus, Aramiss jautāja. — Ti­kai segli?

— Vai tagad saprotat? — Atoss atvaicāja.

— Mīļie draugi, jūs esat rīkojušies taisni tāpat kā es. Arī es nezin kāpēc paturēju seglus. Ei, Bazēn! Atnesiet manus jaunos seglus un nolieciet blakus šo kungu segliem.

— Un ko jūs izdarījāt ar saviem mācītājiem? — d'Artanjans jautāja.

— Nākošajā dienā uzaicināju viņus uz pusdienām, — Aramiss sacīja. — Starp citu, šeit ir lielisks vīns, un es viņus smalki pie­dzirdīju; tad kirē man aizliedza šķirties no karavīra mundiera un jezuīts lūdza, lai palīdzot viņam iekļūt musketieros.

— Tikai bez disertācijas! — d'Artanjans sauca. — Bez diser­tācijas! Es prasu atteikties no disertācijas!

— Kopš tā brīža mana dzīve rit jauki, — Aramiss turpināja stāstīt. — Esmu sācis sacerēt poēmu ar vienzilbīgām rindām. Tas ir diezgan grūti, bet katras lietas vērtību nosaka grūtības, kādas sagādā šīs lietas radīšana. Tā ir mīlestības poēma, nola­sīšu jums pirmo dziedājumu, kam ir četrsimt rindu, un tā lasījums ilgst vienu minūti.

— Vai zināt, mīļais Aramis, — pārtrauca d'Artanjans, kas dzeju necieta gandrīz tāpat kā latīņu valodu, — pievienojiet grū­tību vērtībai jūsu dzejas īsuma vērtību, un tad jūs varēsiet būt pārliecināts, ka jūsu poēmai ir divējāda vērtība.

— No manas poēmas, kā jūs paši varēsiet pārliecināties, — Aramiss turpināja, — dveš cildenas kaislības. Draugi, mēs at­griežamies Parīzē? Bravo! Esmu gatavs! Priecājos, ka mēs atkal redzēsimies ar krietno Portosu. Ticiet vai neticiet, es esmu noilgojies pēc šī vientiesīgā milža! Viņš jau nu gan nebūs pārdevis savu zirgu, kaut arī viņam būtu piedāvāta vesela karaļvalsts. Varu iedomāties, cik lepni viņš sēdēs jaunajos seglos staltā rik­šotāja mugurā. Viņš izskatīsies kā lielmoguls.