Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Četrreiz tūkstoš pieci simti ir seši tūkstoši livru, — Atoss turpināja.

— Man šķiet, ka pietiktu ar tūkstoš livriem uz katru, — sa­cīja d'Artanjans, — kaut gan es nerēķinu kā spartietis, bet drīzāk kā advokāts …

Vārds «advokāts» it kā atmodināja Portosu.

— Pagaidiet, man iešāvās prātā kāda doma! — viņš teica.

— Arī tas jau ir kaut kas, — Atoss vēsi sacīja. — Man nav ne ēnas no kādas domas. Par d'Artanjanu man jāteic, ka viņš aiz laimes par uzņemšanu musketieros zaudējis prātu: tūkstoš livru! Kungi, ticiet man, ka man vienam vajadzīgi divi tūkstoši.

— Četrreiz divi ir astoņi, — Aramiss aprēķināja. — Tātad mums ekipējuma iegādei vajadzīgi astoņi tūkstoši livru. Segli mums jau gan ir.

— Un vēl, — ieteicās Atoss, nogaidīdams, kamēr d'Artanjans, kas devās pateikties de Trevila kungam, būs aizvēris durvis, — un vēl šis skaistais briljants, kas staro mūsu draugam uz pirksta. Velns lai parauj! D'Artanjans ir pārāk labs biedrs, lai atstātu savus draugus grūtībās, kad viņš nēsā uz zeltneša tādu dār­gumu.

No četriem draugiem visvairāk noraizējies noteikti bija d'Ar­tanjans, kaut gan viņam kā gvardam bija daudz vieglāk ekipēties nekā musketieru kungiem, kas visi bija izcili augstmaņi. Taču mūsu jaunais gaskonis, kā lasītājs jau būs varējis novērot, bija apdomīgs un gandrīz paskops un tai pašā laikā (kā izskaidrot šādu pretrunu?) gandrīz vēl godkārīgāks par Portosu. Pašreiz d'Artanjanu nomāca gan ne tikai raizes par godkāres apmierinā­šanu, bet arī mazāk patmīlīga rakstura nemiers: lai arī kur viņš apvaicājās, nekur nekā jauna par Bonasjē kundzi nedabūja zināt. De Trevila kungs bija runājis ar karalieni par nelaimīgo sievieti; karaliene nezināja, kur atrodas sīkpreču tirgotāja jaunā sieva, un bija apsolījusies likt viņu meklēt, bet šis solījums bija diezgan nenoteikts un d'Artanjanu nemaz nenomierināja.

Atoss neizgāja no savas istabas; viņš bija nolēmis nespert ne soli, lai sadabūtu ekipējumu.

— Mums vēl atlikušas divas nedēļas laika, — viņš sacīja sa­viem draugiem. — Ja nekā nebūšu atradis vai, pareizāk sakot, ja nekas neatradīs mani pa šo laiku, tad, būdams pārāk labs kato­lis, lodi pierē es sev neielaidīšu, bet uzsākšu ķildu ar četriem viņa eminences gvardiem vai ar astoņiem angļiem un cīnīšos tik ilgi, kamēr viens no viņiem mani nogalinās, kas, ievērojot viņu skait­lisko pārākumu, noteikti notiks.

Portoss, rokas uz muguras salicis, staigāja pa istabu un, galvu kratīdams, sacīja:

— Es realizēšu savu nodomu.

Aramiss, noraizējies, nesakārtotiem matiem, vispār neteica nekā.

No visām šīs bēdīgajām pazīmēm skaidri bija redzams, ka draugu kompānijā valda izmisums.

Sulaiņi savukārt, tāpat kā Hipolita kaujas zirgi, ņēma dzīvu dalību savu kungu skumjajā liktenī. Musketons kaltēja maizi un uzkrāja sausiņus; Bazēns, kas vienmēr bija ļoti dievbijīgs, tagad pa baznīcām vien dzīvoja; Planšē sita mušas; un Grimo, kas pat šajā vispārējā postā nepārkāpa sava kunga noteikto klusēšanu, izdvesa tik smagas nopūtas, kuras varētu iežēlināt pat akmeņus.

Trīs draugi, — jo, kā jau teicām, Atoss bija nozvērējies ne­spert ne soli, lai sagādātu sev ekipējumu, — trīs draugi tagad izgāja no mājām agrā rīta stundā un atgriezās vakarā vēlu. Viņi klaiņoja pa ielām, cītīgi pētīdami ielas bruģi, it kā meklēdami, vai kāds gājējs nav tur pametis savu naudas maku. Šķita, ka viņi dzen kādas pēdas, tik vērīgi viņi aplūkoja visu, kas gadījās ceļā. Sastapdamies viņi pārmija cits ar citu izmisušus skatienus, gluži kā jautādami: «Vai atradi kaut ko?»

Tā kā Portosam pirmajam bija iešāvies prātā kāds nodoms, ko viņš neatlaidīgi bija apsvēris, tad viņš arī pirmais ķērās pie rīkošanās. Mūsu godājamais Portoss bija uzņēmīgs cilvēks. Kādu dienu d'Artanjans ieraudzīja Portosu, kas devās uz Sent-Lē baz­nīcas pusi, un, neizprotamas dziņas vedināts, sāka viņam sekot. Pirms ieiešanas svētajā vietā musketieris uzsmailēja ūsas un no­glaudīja ķīļbārdiņu, un tas vienmēr mēdza liecināt, ka viņam ir kareivīgi nodomi. Tā kā d'Artanjans centās palikt nepamanīts, tad Portoss arī nodomāja, ka neviens viņu nav redzējis. Iegājis baznīcā, Portoss atslējās pret kādu kolonu; d'Artanjans, kas bija viņam sekojis, atslējās pret to pašu kolonnu otrā pusē.

Pašreiz tika teikts sprediķis, un baznīcā bija daudz ļaužu. Por­toss izmantoja šo izdevību, lai aplūkotu sanākušās sievietes. Pa­teicoties Musketona pūlēm un rūpībai, musketiera izskats nemaz nenodeva raizes, kas krimta viņa sirdi. Tiesa gan, viņa platmale bija mazliet apbružāta, spalva mazliet noplukuši, izšuvumi diezgan nespodri, mežģīnes krietni izirušas, bet baznīcas pustumsā visi šie sīkumi notušējās, un Portoss joprojām bija tas pats skaistais Portoss.

Uz sola, kas atradās vistuvāk kolonnai, pret kuru bija atslējies Portoss un arī d'Artanjans, sēdēja jau pavītuši daiļava ar melnu aubi galvā. Viņa bija mazliet nodzeltējusi, mazliet izkāmējusi, to­mēr turējās stalti un augstprātīgi. Portoss slepus pameta acis uz šo dāmu un pēc tam ļāva skatienam aizslīdēt pa baznīcas jomu.

Dāma te sarkdama, te bālēdama savukārt šad tad uzmeta zi­benīgu skatienu vējainajam Portosam, un tas tūdaļ jo dedzīgāk vērās kaut kur baznīcas dziļumā. Bija acīm redzami, ka Portosa manevrs milzīgi gāja pie sirds dāmai ar melno aubi galvā, jo viņa sakodīja sev lūpas līdz asinīm, berzēja degungalu un izmi­susi grozījās uz sēdekļa.

Portoss, to redzēdams, no jauna uzsmailēja ūsas, otrreiz no­glauda ķīļbārdiņu un sāka raidīt mājienus kādai skaistulei, kas sēdēja pie pašas luktas un bija ne tikai skaista, bet bez šaubām arī dižciltīga dāma, jo viņai aiz muguras stāvēja nēģerēns, kas bija atnesis spilventiņu, uz kura viņa metās ceļos, un kalpotāja, kas turēja rokā ar ģerboni rotātu somu lūgšanu grāmatas neša­nai, kuru dāma tagad lasīja.

Dāma ar melno aubi galvā, izsekojusi Portosa šaudīgajiem skatieniem, uztvēra, ka tie allaž apstājas pie dāmas ar samta spil­ventiņu, nēģerēnu un kalpotāju.

Portoss pa to laiku ņēmās kā negudrs: viņš mirkšķināja ar acīm, lika pirkstus pie lūpām, raidīja ugunīgus skatienus, kas pa­tiešām apsvilināja atraidīto, pavītušo daiļavu.

Viņa beidzot, iesizdama sev pa krūtīm un it kā teikdama cmea culpa» [18] , izdvesa tik skaļu «hm!», ka visi baznīcēni, pat dāma ar sarkano spilvenu, paskatījās uz viņu, taču Portoss nelikās ne zi­nis. Kaut gan bija visu skaidri sapratis, viņš tēloja kurlu.

Dāma ar sarkano spilvenu bija ļoti daiļa un darīja lielu iespaidu uz dāmu ar melno aubi galvā, kura saskatīja viņā bīs­tamu sāncensi; lielu iespaidu uz Portosu, kam viņa šķita nesalī­dzināmi skaistāka par dāmu ar melno aubi galvā; lielu iespaidu uz d'Artanjanu, kas viņā pazina dāmu no Mengas, no Kalē un Duvras un kuru jaunā gaskoņa vajātājs, nepazīstamais ar rētu pie deniņiem, bija godājis par milēdiju.

Neizlaizdams no acīm dāmu ar sarkano spilvenu, d'Artanjans turpināja vērot Portosa stiķus, kuri viņu ļoti uzjautrināja; viņš noprata, ka dāma ar melno aubi galvā ir prokurora laulātā drau­dzene, kas dzīvo Lāču ielā, jo tā atradās gluži netālu no Sent- Lē baznīcas.

Tālāk d'Artanjans secināja, ka Portoss cenšas prokurora ma­dāmai atmaksāt par Santijī piedzīvoto neveiksmi, kad viņa bija izrādījusi tik lielu sīkstulību attiecībā uz savu maku.