Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Trīspadsmitais sējums

Romāns divās daļās

RIGA 1994

Alexandre Dumas LES TROIS MOUSQUETAIRES Paris

Calman-Levy, Ēditeurs

kurā tiek izskaidrots, ka romāna varoņiem, par kuriem mums būs tas gods vēstīt mūsu lasītājiem, nav nekā kopīga ar mitoloģiju, kaut arī šo varoņu vārdi beidzas ar galotnēm «iss» un «oss»

Apmēram pirms viena gada, karaliskajā bibliotēkā vākdams materiālus vēsturiskajam traktātam par Ludviķi XIV, es nejauši uzdūros «D'Artanjana kunga memuāriem», kas, tāpat kā vairums tālaika darbu, kuru autori, gribēdami pateikt patiesību un tai pašā laikā nevēlēdamies pēc tam īsāku vai ilgāku laiku uzkavēties Bas- tīlijā, bija iespiesti Amsterdamā pie Pjēra Ruža. Virsraksts mani savaldzināja, paņēmu šos memuārus, protams, ar bibliotēkas gla­bātāja atļauju līdzi uz mājām un aizrāvies iegrimu lasīšanā.

Neesmu nodomājis analizēt šo interesanto sacerējumu, varu vienīgi ieteikt ar to iepazīties tiem lasītājiem, kas ciena pagātnes notikumu aprakstus. Viņi šais memuāros atradīs meistariskus portretus; kaut gan šīs etīdes lielāko tiesu uzmestas uz kazarmju durvīm un krodziņu sienām, tomēr tanīs bez pūlēm var saskatīt Ludviķa XIII, Austrijas Annas, Rišeljē, Mazarini un daudzu citu tālaika galminieku attēlus, turklāt tie ir tikpat līdzīgi oriģināliem, cik Anketila [1] kunga vēsturē sniegtie.

Bet katram zināms, ka tas, kas dažkārt satrauc rakstnieka un­tumaino prātu, ne vienmēr saista plašas lasītāju aprindas. Tāpēc, apbrīnodami tāpat kā, bez šaubām, visi citi iepriekš minētās me­muāros sastopamās īpatnības, mēs tomēr visvairāk ieinteresējā­mies par kādu parādību, kurai, bez šaubām, neviens iepriekš nebija pievērsis uzmanību.

D'Artanjans stāsta, ka, pirmo reizi apmeklēdams de Trevila kungu, karaļa musketieru kapteini, viņš šīs cienījamās personas uzgaidāmajās telpās sastapis trīs jaunekļus, kas kalpojuši tai sla­venajā pulkā, kurā viņš pats tīkojis tikt uzņemts.

Atzīstamies, ka šo triju jaunekļu svešzemnieciskie vārdi mūs pārsteidza un mums drīz vien ienāca prātā, ka tie ir tikai pseido­nīmi, ar kuriem d'Artanjans maskējis šo personu īstos, varbūt slavenos vārdus, ja vien iesauku valkātāji paši nav tās izvēlēju­šies tai dienā, kad aiz kādas iegribas, vilšanās vai mantas trū­kuma bija aplikuši ap pleciem vienkāršo musketieru apmetni.

Kopš tā brīža mēs vairs nevarējām rast mieru, meklēdami tā­laika sacerējumos kaut kādus norādījumus uz šiem neparastajiem vārdiem, kas bija tik ļoti iekairinājuši mūsu ziņkārību.

Grāmatu saraksts vien, kuras mēs izlasījām šai nolūkā, aizpil­dītu veselu romāna nodaļu, un varbūt tas būtu itin pamācīgi, bet noteikti sniegtu maz prieka mūsu lasītājiem. Pateiksim tikai tik daudz, ka tai mirklī, kad mēs, daudzajos veltīgajos pūliņos zaudē­juši drosmi, dzīrāmies pamest meklējumus, beidzot atradām, se­kodami mūsu izcilā un augsti mācītā drauga Polēna Parisa pado­miem, in-folio manuskriptu, apzīmētu ar Nr. 4772 vai 4773 — precīzi vairs neatceramies. Manuskripta virsraksts bija šāds:

«Grāfa de la Fera atmiņas par dažiem notikumiem, kas nori­sinājās Francijā ap Ludviķa XII valdīšanas laika beigām un Ludviķa XIV valdīšanas laika sākumu».

Nevienam nebūs grūti iedomāties, cik lielu prieku izjutām, kad, šķirstīdami šo manuskriptu, mūsu pēdējo cerību, divdesmitajā lap­pusē mēs uzgājām Atosa vārdu, divdesmit septītajā Portosa vārdu un trīsdesmit pirmajā Aramisa vārdu.

Pilnīgi nepazīstama manuskripta atklāšana laikmetā, kad vēs­tures zinātne sasniegusi tik augstu attīstības pakāpi, mums likās īsts brīnums. Tālab mēs steidzāmies izlūgties atļauju atrastā ma­nuskripta iespiešanai, lai kādā jaukā dienā varētu ar cita cilvēka bagāžu ierasties Ierakstu un daiļdarbu akadēmijā, ja mums ne­izdotos — un tas ir ļoti iespējams — iekļūt Franču akadēmijā pašiem ar savu bagāžu. Uzskatām par savu pienākumu darīt zi­nāmu, ka pieprasītā atļauja tika mums laipni piešķirta; mēs to šeit īpaši pieminam tādēļ, lai publiski atspēkotu ļaunprātīgu cil­vēku melīgos apgalvojumus, ka mūsu valdība izturoties nelabvēlīgi pret literātiem.

Šobrīd mēs, restaurējuši vērtīgajam manuskriptam pienācīgu virsrakstu, sniedzam lasītājiem šī manuskripta pirmo daļu un ap­ņemamies, ja pirmā daļa gūs pelnītos panākumus, par kuriem mēs nešaubāmies, nekavējoties publicēt arī otro daļu.

Tā kā patēvs ir tikpat kā otrs tēvs, tad uzaicinām lasītājus par savas patikšanas vai garlaikošanās avotu uzskatīt nevis grāfu de la Feru, bet mūs.

Un tagad mēs pārejam pie mūsu vēstījuma.

Mengas pilsētiņā, kur bija dzimis daiļdarba «Romāns par rozi» autors*, 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā valdīja tāds sa­traukums, it ka hugenoti grasītos pārvērst miermīlīgo pilsētiņu par otru Larošelu. Vairāki Mengas iedzīvotāji, redzēdami, ka sie­vietes aizskrien uz Lielās ielas pusi, dzirdēdami bērnus klaigājam pie māju sliekšņiem, steigšus aplika bruņas, paķēra dažs mus- keti, dažs īsu durkli, lai atbalstītu savu ne visai drošo stāju, un devās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcu, kuras laukumā drūz­mējās skaļš pūlis, kas ar katru minūti pieauga.

Toslaikus ļaudis bieži dabūja pārdzīvot izbailes, un gandrīz katru dienu viena vai otra pilsēta varēja ierakstīt savās annālēs kādu šāda veida notikumu. Lielkungi karoja cits ar citu: karalis karoja ar kardinālu; un spānieši karoja ar karali. Bez šiem ka­riem, kas tika vesti gan maskēti, gan klaji, gan slepeni, gan atklāti, bija vēl arī zagļi, ubagi, klaidoņi un sulaiņi, un tie ka­roja ar visiem. Pilsētu iedzīvotāji allaž bruņojās pret zagļiem, klaidoņiem un sulaiņiem, bieži vien pret diženajiem lielkungiem un hugenotiem, reizēm pat pret karali, bet nekad ne pret kardinālu un spāniešiem. Tāpēc arī minētajā 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā Mengas iedzīvotāji, izdzirduši troksni un neredzēdami ne sarkandzelteno standartu, ne hercoga Rišeljē kalpotāju livre­jas, pa kaklu pa galvu metās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcas laukumu.

Tur nonācis, katrs varēja redzēt un atskārst šis kņadas iemeslu.

Kāds jauneklis… Mēģināsim ar dažiem spalvas vilcieniem uzmest viņa portretu: iedomājieties donu Kihotu astoņpadsmit ga­dus vecu, donu Kihotu bez bruņām, bez bruņu krekla un gūžu aizsega, ģērbušos izbalējušā vilnas vamzī, kura zilums ieguvis nenotveramu nokrāsu starp tumšsarkanu un debeszilu. Seja ga­rena, āda tumša; izcili vaigu kauli, kas norāda uz viltību; ārkar- tīgi attīstīti žokļu muskuļi — nemaldīga zīme, pēc kuras uzreiz var pazīt gaskonieti, pat ja tam nav galvā berete, bet mūsu jau­neklis nēsāja bereti, izrotātu ar kaut ko līdzīgu spalvai; skatiens vaļsirdīgs un saprātīgs; deguns līks, toties smalki veidots; augumā viņš ne īsti jaunietis, ne nobriedis vīrs. Maz pieredzējis cilvēks varētu viņu uzskatīt par fermera dēlu, kas devies ceļo­jumā, ja vien jauneklim ādas portupejā nebūtu garš zobens, kas kulstījās gar sava īpašnieka stilbiem, kad viņš gāja kājām, un uzbužināja zirgam spalvu, kad viņš jāja.

Jebšu mūsu jauneklim bija zirgs, turklāt tik ievērojams, ka tas arī tika ievērots. Tas bija divpadsmit līdz četrpadsmit gadus vecs dzeltens Bearnes kleperis; aste tam bija gauži plāna, toties kāju skrumšļi pietūkuši. Soļodams viņš nokāra galvu zemu jo zemu, tā ka jātniekam nevajadzēja pievilkt laužņus, un tomēr ādenieks vēl spēja vienā dienā veikt savus astoņus ljē. Diemžēl zirga nepa­rastā spalvas krāsa un neveiklā gaita pilnīgi aizsedza viņa labās īpašības, tāpēc laikmetā, kad jau katrs prata vērtēt zirgus, mi­nētā klepera ierašanās Mengā, kur tas bija iejājis pa Božansī vārtiem apmēram pirms ceturtdaļstundas, modināja vispārēju ievē­rību, un ēna krita arī uz pašu jātnieku.