Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Jaunais d'Artanjans (tā sauca mūsu donu Kihotu, kas sēdēja savas Rosinantes mugurā) vispārējo ievērību izjuta jo sāpīgāk tā­pēc, ka ļoti labi apzinājās, cik smieklīgam viņam vajag izskatī­ties šāda zirga mugurā, kaut arī viņš bija lielisks jātnieks. Tā­pēc arī viņš bija smagi nopūties, pieņemdams sava tēva vecā d'Artanjana kunga dāvanu. Dēls zināja, ka šāds zirgs ir vērts augstākais divdesmit livru; toties vārdi, ar kuriem dāvana tika sniegta, bija nesamaksājami.

— Mans dēls, — vecais Gaskoņas muižnieks bija sacījis be- arniešu izloksnē, no kuras Indriķis IV nekad nebija varējis atra­dināties, — mans dēls, šis zirgs ir nācis pasaulē tava tēva mājās pirms trīspadsmit gadiem un visu laiku mums uzticīgi kalpojis, tāpēc tev vajag viņu mīlēt. Nekad nepārdod viņu, ļauj viņam mierīgi un godīgi nobeigties aiz vecuma. Un, ja tev kādreiz nāk­tos ar viņu doties karagājienā, izturies pret viņu saudzīgi, tāpat kā tu izturētos pret vecu kalpotāju. Galmā, ja tev būs tas gods tikt pieņemtam galmā, — vecais d'Artanjana kungs turpināja, — uz ko gan tavas dzimtas senā dižciltība tev dod tiesības, sevis paša un savu tuvinieku dēļ turi cieņā savu muižnieka vārdu, ko tavi senči godam valkājuši vairāk nekā piecsimt gadu. Ar taviem tuviniekiem es domāju tavus radus un draugus. Nekad nekā ne­paciet ne no viena, atskaitot kardināla kungu un karali. Tikai ar drosmi, liec vērā, vienīgi ar savu drosmi dižciltīgs cilvēks šo­dien var izlauzt sev ceļu. Kas nodreb kaut mirkli, varbūt palaiž garām izdevību, ko tieši tai mirklī viņam sniedz laimes māte. Tu esi jauns, tev jābūt drošsirdīgam aiz diviem iemesliem: pirmkārt, tāpēc ka tu esi gaskonietis, otrkārt, — tu esi mans dēls. Nevai­ries nejaušību un meklē piedzīvojumus. Esmu tev licis iemācīties veikli rīkoties ar zobenu; tev ir dzelzs muskuļi un tēraudciets tvēriens. Duelējies pie katras izdevības, jo vairāk tāpēc, ka div­kaujas ir aizliegtas un vajadzīga divreiz lielāka drosme, lai cīnī­tos divkaujā. Man nav, mans dēls, nekā cita, ko tev dot, kā tikai piecpadsmit ekiji, mans zirgs un padomi, kurus tu nupat dzir­dēji. Tava māte tam pievienos brīnumziedes recepti, ko viņa da­būjusi no kādas čigānietes; ar šo ziedi var sadziedināt katru ievai­nojumu, kas nav skāris pašu sirdi. Liec to visu lietā un dzīvo laimīgs ilgus gadus. Varu vēl piebilst tikai vienu, proti, norādīt uz labu piemēru; ne uz sevi, jo es galmā nekad neesmu bijis, piedalījies esmu tikai ticības karos kā brīvprātīgais. Gribu tev pastāstīt par de Trevila kungu, kas agrāk bija mans kaimiņš un kam bija tas gods bērnībā rotaļāties ar mūsu karali Ludviķi XIII — lai Dievs dāvā viņam ilgu mūžu! Reizēm viņu rotaļas izvērtās par īstām kaujām, un šajās kaujās karalis ne vienmēr bija stip­rākais. Saņemtie belzieni iedvesa karalim cieņu un draudzības jūtas pret de Trevila kungu. Pirmo reizi iebraucis Parīzē, de Tre­vila kungs cīnījās ar citiem piecas reizes; pēc nelaiķa karaļa nā­ves līdz jaunā karaļa pilngadībai, neskaitot karus un aplenku- mus, septiņas reizes un kopš karaļa pilngadības līdz šai dienai varbūt simt reižu! Ne velti viņš par spīti ediktiem, pavēlēm un rīkojumiem tagad ir musketieru kapteinis, cēzariskā leģiona priekšnieks, kuru karalis vērtē ļoti augstu un no kura bīstas pat kardināla kungs. Un katram zināms, ka viņš gan maz no kā bīs­tas. Turklāt de Trevila kungs saņem gadā desmit tūkstoš ekiju, tātad viņš ir varens lielkungs. Viņš iesāka savu gaitu tāpat kā tu. Aizej pie viņa ar šo vēstuli, seko viņa piemēram un rīkojies tāpat kā viņš.

Pēc šiem vārdiem vecais d'Artanjana kungs apjoza dēlam savu zobenu, maigi noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem un deva savu svētību.

Iziedams no tēva istabas, jauneklis ieraudzīja māti, kas viņu gaidīja ar izdaudzinātās ziedes recepti, kuru viņam, sekojot nu­pat minētajiem tēva padomiem, nāksies lietot diezgan bieži. Te atvadīšanās ieilga un bija sirsnīgāka nekā iepriekšējā, ne jau nu tāpēc, ka tēvs mazāk mīlētu savu dēlu, kas bija viņa vienīgais pēcnācējs, bet gan aiz tā iemesla, ka vecais d'Artanjana kungs bija vīrietis un viņš uzskatītu par vīrieša necienīgu rīcību ļaut vaļu savam saviļņojumam, turpretī d'Artanjana kundze bija sie­viete un vēl turklāt māte. Viņa rūgti raudāja, un jaunajam d'Ar­tanjana kungam par godu jāatzīst, ka arī viņš par spīti visām pūlēm saglabāt nākošajam musketierim pienācīgo stingrību nespēja apslāpēt savas jūtas un lēja karstas asaras, kuras apslēpt viņam izdevās tikai pa pusei.

Tai pašā dienā jauneklis ar visām trim tēva dāvanām, kas sastāvēja, kā jau sacījām, no piecpadsmit ekijiem, zirga un vēs­tules de Trevila kungam, devās ceļā; protams, vecāki nebija sko­pojušies arī ar padomiem.

Ar šādu ceļamaizi d'Artanjans kā miesīgi, tā garīgi bija pil­nīga Servantesa varoņa kopija, ar kuru mēs viņu tik veiksmīgi salīdzinājām, kad stāstnieka pienākums lika mums uzmest viņa portretu. Dons Kihots uzskatīja vējdzirnavas par milžiem un aitu ganāmpulku par veselu armiju, d'Artanjans katru smīnu uzska­tīja par apvainojumu un katru skatienu par izaicinājumu. Tāpēc no Tarbas līdz pašai Mengai jauneklim dūre vienmēr bija sa­žņaugta un reižu desmit dienā viņš ķērās pie zobena roktura; tomēr spēcīgā dūre netriecās ne pret vienu žokli, un zobens ne­tika izvilkts no maksts. Protams, ieraugot nožēlojamo dzelteno kleperi, garāmgājēju sejas nereti atplauka smaidā; bet, tā kā gar ādenieka ribām kulstījās iespaidīga lieluma zobens un vēl aug­stāk zibsnīja drīzāk negantas nekā augstprātīgas acis, tad katrs steigšus apslāpēja savu jautrību, vai arī, ja līksme uzveica pie­sardzību, centās smaidīt tikai ar sejas vienu pusi kā antīkās mas­kas. Tā d'Artanjans, majestātiski sēdēdams zirga mugurā, ar ne­skartu ātro dusmu krājumu nokļuva līdz kļūmīgajai Mengas pilsētai.

Bet tur, pie «Krietna dzirnavnieka» durvīm nokāpdams no zirga (neviens, ne viesnīcas saimnieks, ne kalps, ne zirgu puisis nebija pienācis paturēt viņam kāpsli), d'Artanjans ieraudzīja pie otrā stāva pavērtā loga stāvam staltu, augstprātīga izskata muiž­nieku ar mazliet sapīkušu seju; tas kaut ko stāstīja diviem ci­tiem, kuri, šķita, padevīgi klausījās. Uzticīgs savam paradumam, d'Artanjans, dabiski, nodomāja, ka runāts tiek par viņu, un tāpēc sasprindzināja dzirdi. Šoreiz jauneklis bija maldījies tikai pa pu­sei: runāts tika nevis par viņu pašu, bet par viņa zirgu. Nepa­zīstamais, likās, uzskaitīja tā īpašības, un, tā kā klausītāji, kā jau teicu, izturējās pret stāstītāju ļoti goddevīgi, tad viņi turpat vai pie katra vārda skaļi iesmējās. Bet pietika ar smaida ēnu, lai uzpūstu liesmās mūsu varoņa straujās dusmas, un tāpēc lasītāji sapratīs, kādu iespaidu uz viņu atstāja šī skaļā jautrība.

Tomēr d'Artanjans gribēja vispirms nopētīt bezkaunīgo joko­tāju, kas atļāvās ņirgāties par viņu. Jaunekļa lepnās acis ieurbās svešiniekā: tas bija gadus četrdesmit līdz četrdesmit piecus vecs vīrietis ar melnām, vērīgām acīm, bālu sejas krāsu, palielu de­gunu, melnām, rūpīgi apcirptām ūsām. Nepazīstamais bija ģēr­bies violetā kamzolī un biksēs ar tādas pašas krāsas lentītēm, bez jebkādiem rotājumiem; parastajos kamzoļa iegriezumos vīdēja krekls. Kā bikses, tā arī kamzolis bija gan jauni, tomēr visai sa­burzīti, kā cejadrānas, kas ilgi gulējušas somā. D'Artanjans to visu pamanīja ātri kā visvērīgākais novērotājs; bez šaubām, viņš instinktīvi nojauta, ka šim svešiniekam būs liela ietekme uz viņa turpmākajām dzīves gaitām.