Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Pa šo juceklīgo burzmu tad nu lauzās cauri ar drebošu sirdi mūsu jauneklis, ar vienu roku spiezdams pie kalsnajiem stilbiem garo zobenu, ar otru turēdams cepures malu; uz lūpām nabaga provinciālim bija savilkts mazs smaidiņš, ar kuru viņš centās apslēpt savu apjukumu. Ticis garām kādam pūlītim, viņš uzelpoja brīvāk, taču manīja, ka musketieri noskatās viņam pakaļ, un d'Artanjans, kas līdz šim bija par sevi diezgan augstās domās, pirmo reizi mūžā jutās smieklīgs.

Pie kāpnēm stāvoklis kļuva vēl ļaunāks: uz apakšējiem kā­pieniem četri musketieri izklaidējās draiskā rotaļā, bet desmit vai divpadsmit viņu biedri drūzmējās kāpņu laukumiņā un gaidīja savu reizi, lai piedalītos rotaļā.

Viens no četriem, stāvēdams uz augstāka pakāpiena, ar atvāztu zobenu rokā kavēja vai vismaz centās aizkavēt pārējos trīs kāpt augšup. Sie trīs pārējie, veikli cilādami zobenus, mācās viņam virsū. Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka tie cīnās ar rapieriem, taču drīz vien pēc skrambājumiem, kurus saņēma rotaļas dalīb­nieki, viņš noprata, ka, tieši pretēji, katrs ierocis ir lieliski uz­asināts un uzsmailēts. Pie katra ieskrambājuma ne tikai skatītāji, bet arī paši cietušie smējās kā negudri.

Tobrīd uz augstākā pakāpiena stāvošais musketieris vareni atsita savu pretinieku uzbrukumus. Ap viņiem aplī bija sapulcē­jušies ļaudis. Pēc rotaļas noteikumiem katram, kas saņēma ieskrambājumu, vajadzēja izstāties no spēles un viņš par labu uzvarētājam zaudēja savu kārtu uz audienci. Piecās minūtēs visi lejāk stāvošie bija ieskrambāti: viens rokā, otrs zodā un trešais pie auss, turpretī tas, kurš aizstāvēja pakāpienu, ne reizes netika skarts. Pēc pieņemtajiem noteikumiem viņš ar savu veiklību bija pavirzījies rindā par trim vietām uz priekšu.

Kaut gan mūsu jauno ceļotāju bija visai grūti pārsteigt vai vismaz likt viņam izpaust savu pārsteigumu, taču šāds laika ka­vēklis viesa viņā dziļu izbrīnu. Savā dzimtajā malā, kur karst­galvju netrūka, viņš tomēr nebija piedzīvojis, ka divkaujā cīnī­tos bez mazākā pamata. So četru musketieru gaskonāde viņam šķita daudz neparastāka par visu, ko viņš bija redzējis un pat dzirdējis pašā Gaskoņā. D'Artanjanam likās, ka viņš pārcēlies slavenajā milžu zemē, kurā bija nokļuvis Gulivers un tur pār­dzīvojis milzīgas izbailes. Un tomēr jauneklis vēl nebija galā: atlika kāpņu augšējais laukums un uzgaidāmā istaba.

Kāpņu laukumā necilāja zobenus, tur tenkoja par sievietēm, bet uzgaidāmajā istabā par galmu. Kāpņu laukumā d'Artanjans pietvīka, uzgaidāmajā istabā notrīsēja aiz bailēm. Jaunekļa možā un draiskā iztēle, kas Gaskoņā bija viņu darījusi bīstamu jaunām istabenēm un reizēm pat to jaunajām kundzēm, nekad, pat ne augstākā neprāta mirkļos, nebija varējusi izraisīt viņa sapņos ne pusi no mīlestības brīnumiem un ne ceturtdaļu no dēkainajiem varoņdarbiem, par kuriem šeit tika mēļots, turklāt saistot tos ar plaši pazīstamiem vārdiem un pilnīgi neaizplīvuroti minot da­žādus sīkumus. Ja kāpņu laukumā tika aizskartas viņa tiklības jūtas, tad uzgaidāmajā istabā triecienu saņēma viņa cieņa pret kardinālu. Tur d'Artanjans sev par lielu pārsteigumu izdzirda skaļā balsī kritizējam politiku, no kuras drebēja visa Eiropa; ne­tika saudzēta arī kardināla personīgā dzīve, kaut gan jauneklis zināja, ka par mēģinājumiem to izdibināt tikuši sodīti daudzi ievērojami un vareni augstmaņi. Šis izcilais cilvēks, ko tik dziļi cienīja d'Artanjana tēvs, de Trevila kunga musketieriem kalpoja par izsmiekla priekšmetu. Tie zobojās par kardināla līkajām kā­jām un kumpaino muguru. Daži dziedāja dziesmiņas par viņa mīļāko d'Egijona kundzi un māsas meitu de Kombalē kundzi, bet citi prātoja, kā izjokot kardināla pāžus un miesassargus, — tas viss d'Artanjanam šķita neiedomājami un neiespējami.

Taču, kad reizēm dzēlīgajās epigrammās par kardinālu nejauši tika pieminēts karaļa vārds, visiem zobgaļiem mutes uz mirkli palika gluži kā aizsietas. Mēlneši bažīgi palūkojās apkārt, it kā bīdamies, ka de Trevila kunga kabineta sienai varētu būt ausis. Bet tūlīt pat atkal kāds norādījums atvirzīja sarunu atpakaļ uz viņa eminenci, balsis ieskanējās no jauna, un neviens no lielā kardināla darbiem nepalika neapgaismots.

«Tie visi tiks iemesti Bastīlijā un pakārti,» d'Artanjans šaus­mās nodomāja, «un es kopā ar viņiem, jo tikšu uzskatīts par viņu līdzzinātāju, tāpēc ka esmu dzirdējis un uzklausījies šīs ķecerī­gās runas. Ko teiktu mans godājamais tēvs, kas man tik ļoti lika pie sirds izturēties goddevīgi pret kardinālu, ja dabūtu zināt, ka atrodos šādu bendesmaisu sabiedrībā?»

Protams, kā jau lasītājs pats būs iedomājies, d'Artanjans ne­uzdrošinājās iejaukties sarunā, bet skatījās ar abām acīm un klau­sījās ar abām ausīm, kārīgi saspringdams visus piecus prātus, lai tikai nekā nepalaistu garām un par spīti bijībai pret tēva dotajiem padomiem tomēr juta, ka gaume un tieksme vedina viņu drīzāk uzteikt nekā nopelt nedzirdētās lietas, kas šeit norisinājās ap viņu.

Tā kā jauneklis de Trevila kunga piekritēju pūlī bija pilnīgi svešs un tika redzēts pirmo reizi, tad pie viņa pienāca sulainis un vaicāja, ko viņš vēloties, D'Artanjans pazemīgi nosauca savu vārdu, pateica, ka esot de Trevila kunga dzimtās puses cilvēks, un uzdeva sulainim izlūgties no mājastēva viņam īsu audienci.

Sulainis aizbildnieciskā tonī apsolīja savlaicīgi darīt zināmu jaunekļa lūgumu.

Pamazām d'Artanjans bija atguvies no pirmā pārsteiguma un nu viņam bija laiks atliku likām nopētīt apkārtējo cilvēku apģērbu un sejas.

Visskaļākās grupas viduspunkts bija gara auguma musketieris ar augstprātīgu seju, tērpies ļoti neparastā apģērbā, kas saistīja vispārēju uzmanību. Viņam tobrīd nebija mugurā mundieris, kas, starp citu, nebija obligāts tanīs laikos, kad cilvēkiem brīvības bija mazāk, toties neatkarība lielāka. Viņš bija ģērbies gaiši zilā, pa­matīgi izbalējušā un apvalkātā kamzolī, virs kura dižojās krāšņa, ar zeltu izšūta zobena siksna, kas staroja kā ūdens vizma pus­dienas saulē. Garš karmīnsarkans apmetnis viņam bija graciozi noslīdējis pār pleciem, atsegdams priekšā vienīgi grezno zobena siksnu, pie kuras karājās milzīgs zobens.

Šis musketieris patlaban bija nomainījies no sardzes, žēlojās, ka esot apaukstējies, un laiku pa laikam māksloti ieklepojās. Tā­pēc arī esot aplicis apmetni, kā viņš paskaidroja apkārtējiem, un, kamēr viņš, nicīgi ūsas uzgriezdams, it kā no augšas izmeta vār­dus, pārējie, un d'Artanjans vairāk par visiem, sajūsmināti apbrī­noja viņa izšūto zobena siksnu.

— Jā, ko lai dara, — musketieris sacīja, — tās atkal nāk modē. Tā ir aplamība, skaidrs kā diena, bet mode paliek mode. Turklāt tēva krātā naudiņa kaut kur taču ir jāizlieto.

— E, Portos, — iesaucās viens no apkārtstāvošajiem, — ne­mēģini nu mums iestāstīt, ka par šo zobena siksnu tev jāpateicas sava tētiņa devīgumam! Gan jau tev to būs uzdāvinājusi aizplīvu­rotā dāma, ar kuru tevi sastapu viņsvētdien pie Sent-Onorē vārtiem.

— Nē, dodu muižnieka goda vārdu, ka esmu to pircis pats par savu naudu, — atbildēja tas, ko nupat iepriekšējais runātājs bija dēvējis par Portosu.

— Jā, tāpat kā es nopirku šo jauno naudas maku par to naudu, ko mana mīļākā bija ielikusi vecajā, — ierunājās kāds cits musketieris.

— Patiesi, es varu pierādīt, ka samaksāju par to divpadsmit pistoles, — Portoss nepiekāpās.