Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Musketieru kapteinim de Trevila kungam adresēta vēstule.

— Tiešām?

— Jūsu gaišība, viss ir tieši tā, kā man bija tas gods jums ziņot.

Saimniekam nebija sevišķi vērīga acs, tāpēc viņš nepamanīja, kā pie šiem vārdiem pārvērtās nepazīstamā muižnieka sejas iz­teiksme. Tas noraizējies sarauca uzacis, atiedams no palodzes, uz kuras visu laiku bija ar elkoni atbalstījies.

— Pie joda! — nepazīstamais norūca caur zobiem. — Vai tie­šām Trevils būtu man uzsūtījis šo gaskonieti? Puisis ir vēl tik jauns! Taču zobena cirtiens ir un paliek zobena cirtiens, lai arī cik vecs būtu cilvēks, kas to cērt, un pret tādu zēnu vismazāk mostas aizdomas. Bet reizēm pietiek ar mazu šķērsli, lai traucētu sasniegt lielu nodomu.

Nepazīstamais labu brīdi kaut ko pārdomāja. Tad viņš ieru­nājās:

— Saimniek, vai jūs atbrīvosiet mani no šī neprātīgā puiša? Sirdsapziņa man neatļauj viņu nogalināt, un tomēr… — muiž­nieka seja pauda saltu nežēlību, — tomēr viņš mani traucē. Kur viņš pašreiz atrodas?

— Augšējā stāvā, manas sievas istabā. Tur viņam pārsien ievainojumu.

— Vai puiša mantas un soma arī uznestas augšā? Kamzoli viņš nav novilcis?

— Kamzolis un soma palika lejā virtuvē. Bet ja šis jaunais neprātis jūs traucē …

— Bez šaubām. Viņš saceļ jūsu viesnīcā tādu jandāliņu, kas kārtīgiem cilvēkiem nav paciešams. Ejiet sagatavot man rēķinu un brīdiniet manu sulaini.

— Kā? Jūs jau pametīsiet mūs?

— Tas jums jau bija zināms, jo tiku jums devis rīkojumu apseglot manu zirgu. Vai tas nav izdarīts?

— Kā tad ne! Jūsu gaišība pats var pārliecināties: zirgs stāv apseglots pie vārtiem.

— Labi, tad dariet, kā jums teicu.

«Gatavais joks!» saimnieks nodomāja. «Vai viņam būtu bail no šī puišeļa?»

Bet svešinieka valdonīgais skatiens apturēja saimnieka domu plūdumu. Viņš padevīgi palocījās un aizgāja.

«Sis karstgalvis nedrīkst ieraudzīt milēdiju,» nepazīstamais nodomāja. «Viņai drīz jāierodas. Viņa ir pat mazliet novēlojusies. Vislabākais būs, ja sēdīšos zirgam mugurā un jāšu viņai pretī… Kad tikai es varētu dabūt zināt, kas rakstīts Trevilam adresētajā vēstulē.»

Tā prātodams, nepazīstamais devās uz virtuves pusi.

Pa to laiku viesnīcnieks, ne brīdi nešaubīdamies, ka tieši jau­nekļa klātbūtne vedina nepazīstamo tik steidzīgi aizceļot, uzkāpa savas sievas istabā. Tur d'Artanjans beidzot bija atguvis samaņu. Nu viesnīcnieks lika jauneklim manīt, ka policija varot tam pie­sieties par ķildas sākšanu ar tik varenu lielkungu, — jo, pēc vies­nīcnieka domām, nepazīstamais varēja būt tikai varens liel­kungs, — un tāpēc prātīgākais būšot, ja jauneklis, nerau­goties uz savu vājumu, posīšoties un turpināšot savu ceļu. D'Artanjans, vēl pa pusei apstulbis, bez kamzoļa mugurā, ar dvieli apsietu galvu, piecēlās un, saimnieka bīdīts, sāka kāpt lejup, bet, nonācis virtuvē, viņš vispirms ieraudzīja pa logu cil­vēku, kas viņu bija apvainojis — tas mierīgi tērzēja ar kādu, stā­vēdams pie masīvas karietes kāpieniem, kurai priekšā bija aizjūgti divi spēcīgi Normandijas zirgi.

Viņa sarunas biedrene, kas bija izliekusi galvu pa karietes lodziņu, šķita gadus divdesmit vai divdesmit divus veca. Mēs jau tikām aizrādījuši, ka d'Artanjans spēja ļoti ātri uztvert cilvēka sejas īpatnības; viņš tātad uz pirmā acu uzmetiena redzēja, ka jaunā sieviete bija ļoti daiļa. D'Artanjanu viņas daiļums pārstei­dza jo vairāk tāpēc, ka tas bija pilnīgi neparasts Francijas dien­vidos, kur jauneklis līdz šim bija dzīvojis. Sieviete bija bāla, gaiš­mataina, garās cirtas gūlās viņai uz pleciem, zilās acis lūkojās sapņaini, lūpas bija sārtas, rokas baltas kā alabastrs. Viņa spraigi sarunājās ar nepazīstamo.

— Tātad viņa gaišība man pavēl… — dāma sacīja.

— Sai pašā mirklī griezties atpakaļ uz Angliju un no turie­nes nekavējoties ziņot, ja hercogs pamestu Londonu.

— Un kādi būtu pārējie rīkojumi? — daiļā ceļiniece jautāja.

— Tie ir ieslēgti šajā lādītē, ko jūs atvērsiet tikai viņpus Lamanša.

— Labi. Un ko darīsiet jūs?

— Došos atpakaļ uz Parīzi.

— Nepārmācījis pārdrošo puišeli? — jautāja dāma.

Nepazīstamais dzīrās atbildēt, bet, tikko viņš atvēra muti,

d'Artanjans, kas visu bija dzirdējis, izskrēja uz lievenēm.

— Pārdrošais puišelis pats kādu pārmācīs! — viņš iesaucās. — Un es gan ceru, ka šoreiz tas, kurš jāpārmāca, neizmuks tā kā pirmo reizi.

— Neaizmuks? — nepazīstamais, uzacis saraukdams, atkār­toja.

— Jā, es domāju, ka dāmas acu priekšā jūs neuzdrošināsieties bēgt.

— Padomājiet, — iesaucas miledija, redzēdama, ka nepazīs­tamais ķeras pie sava zobena roktura, — padomājiet, ka mazākā aizkavēšanās var visu sabojāt.

— Jums taisnība! — nepazīstamais piekrita. — Brauciet uz savu pusi, es došos uz savējo.

Ar galvas mājienu atvadījies no dāmas, viņš uzlēca seglos, bet karietes kučieris ņēmās pātagot zirgus. Tā abi sarunas biedri auļos aiztrauca katrs uz savu pusi.

— Ei, un jūsu rēķins! — nelabi iebļāvās viesnīcnieks, kura bijāšana pret nepazīstamo viesi pārvērtās dziļā nicināšanā, līdzko viņš redzēja, ka tas aizjāj, nenokārtojis rēķinu.

— Tūļa, samaksā! — jātnieks uzsauca sulainim, kas nometa viesnīcniekam pie kājām divas trīs sudraba monētas un aizauļoja pakaļ savam kungam.

— Gļēvuli! Nožēlojamais nelieti! Viltus muižniek! — klaigāja d'Artanjans, savukārt mezdamies pakaļ sulainim.

Taču ievainotais vēl bija par vārgu, lai panestu šādu satrici­nājumu. Paskrējis tikko desmit soļu, viņš juta, ka ausīs sāk dūkt, galva reibst un asiņains mākonis aizklāj acis; pakritis ielas vidū, viņš vēl nebeidza kliegt:

— Gļēvulis! Gļēvulis! Gļēvulis!

— Patiesi, viņš ir īsts gļēvulis, — purpināja viesnīcnieks, tu­vodamies d'Artanjanam un cenzdamies ar šādu iztapību pielabi­nāties nabaga jauneklim tāpat kā fabulā gārnis gliemezim.

— Jā, īsts gļēvulis, — d'Artanjans nomurmināja, — toties viņa ir īsta skaistule!

— Kāda «viņa»? — viesnīcnieks brīnījās.

— Milēdija, — d'Artanjans nočukstēja un otrreiz zaudēja sa­maņu.

«Nekā nevar darīt,» viesnīcnieks apsvēra, «divus esmu zaudē­jis, toties šis man paliek, un esmu pārliecināts, ka viņš uzkavē­sies pie manis vismaz dažas dienas. Vienpadsmit ekijus man šā vai tā izdosies nopelnīt.»

Lasītājam ir zināms, ka vienpadsmit ekiji bija tieši tā summa, kas atlikusi d'Artanjana makā.

Viesnīcnieks cerēja, ka jauneklis noslimos vienpadsmit dienas un par katru dienu viņš varēs no tā noplēst vienu ekiju, bet blē­dis nepazina savu viesi. Nākošajā rītā d'Artanjans piecēlās jau pulksten piecos, nokāpa lejā virtuvē un pieprasīja bez dažām ci­tām sastāvdaļām, kuru saraksts nav nonācis mūsu rokās, vīnu, eļļu, rozmarīnu un, rokā turēdams mātes iedoto recepti, izgatavoja ziedi, ar kuru iezieda savus daudzos ievainojumus; viņš pats mai­nīja sev apsējus un neļāva pieaicināt nevienu ārstu. Bez šaubām, pateicoties ziedes dziednieciskai iedarbībai un varbūt arī tāpēc ka d'Artanjans iztika bez ārstu palīdzības, viņš jau tai pašā vakarā bija uz kājām un otrā dienā gandrīz pilnīgi vesels.

Bet, grasoties norēķināties par rozmarīnu, eļļu un vīnu — vie­nīgo, ko jauneklis bija patērējis, jo ieturēja stingru diētu, kur- pretī viņa dzeltenais zirgs, vismaz pēc viesnīcnieka vārdiem, bija aprijis trīsreiz vairāk nekā pēc kārnā lopiņa auguma varētu pie­ņemt, — d'Artanjans savā kabatā atrada tikai apdilušu samta maciņu un tanī glabājošos vienpadsmit ekijus, turpretī de Trevila kungam adresētā vēstule bija pazudusi.