Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Jauneklis ļoti pacietīgi sāka meklēt šo vēstuli, reižu divdesmit izvērsdams uz āru visas savas bikšu un vestes kabatas, cilādams un pārcilādams ceļasomas saturu, attaisīdams un aiztaisīdams maku. Bet, kad viņš bija galīgi nācis pie pārliecības, ka vēstule nav atrodama, viņu sagrāba tik negants niknums, ka gandrīz at­kal radās vajadzība pēc vīna un smaržīgās eļļas, jo, redzot, ka jaunais karstgalvis iededzies dusmās un draud sadauzīt druskās visu mājvietas iekārtu, ja vēstule netikšot atrasta, viesnīcnieks jau sagrāba bozi, viņa sieva slotas kātu un kalpi tās pašas run­gas, kuras bija likuši lietā pirms divām dienām.

— Gādājiet man rokā manu ieteikšanas vēstuli! Manu vēstuli, piķis un zēvele, vai arī es jūs visus uzduršu uz iesma kā irbes! — d'Artanjans draudēja.

Diemžēl kāds apstāklis traucēja jauneklim izpildīt savus drau­dus: kā jau teicām, viņa zobens pirmajā cīniņā tika pārlauzts uz pusēm, un to viņš bija paguvis pilnīgi aizmirst. Tā nu iznāca, ka d'Artanjans, gribēdams izvilkt no maksts zobenu, īstenībā izrādī­jās bruņojies ar astoņu vai desmit collu garu zobena stumbeni, ko viesnīcnieks bija rūpīgi iebāzis atpakaļ makstī. Asmens galu gudrinieks bija pamanījies noslēpt, lai izgatavotu no tā speķo- jamo iesmu.

Domājams gan, ka šī vilšanās nebūtu atturējusi mūsu karst­asinīgo jaunekli, ja viesnīcnieks neapsvēris, ka prasība, ar kuru viesis griezās pie viņa, ir pilnīgi pamatota.

— Patiesi, — viņš ieteicās, nolaizdams sitienam pacelto bozi, — kur palikusi vēstule?

— Jā, kur tā ir palikusi? — d'Artanjans neatlaidās. — Pirm­kārt, es jūs brīdinu, šī vēstule bija adresēta de Trevila kungam, un tai jāatrodas. Vai arī, ja tā neatradīsies, tad viņš pats pratīs likt to saprast!

Šie draudi galīgi iebiedēja viesnīcnieku. Pēc karaļa un kardi­nāla kunga de Trevila kungs bija cilvēks, kura vārdu pieminēja visbiežāk ne tikai karavīri, bet arī citi pilsētu iedzīvotāji. Bija gan vēl arī «Zozefa tēvs», taču viņa vārds allaž tika izrunāts pavisam klusu, jo «pelēkā gaišība», kā mēdza dēvēt šo kardināla intīmo draugu, iedvesa visiem lielas bailes.

Un tā nu, tālu aizmēzdams projām bozi, pavēlējis sievai darīt tāpat ar savu slotas kātu un kalpiem ar nūjām, viesnīcnieks pats pirmais rādīja piemēru, ķerdamies cītīgi pie pazudušās vēstules meklēšanas.

— Vai tad tanī vēstulē atradās kaut kādas vērtības? — labu brīdi veltīgi nomeklējies, iejautājās viesnīcnieks.

— Pie joda! Domāju gan! — atsaucās gaskonietis, kas ar šīs vēstules palīdzību bija cerējis izlauzt sev ceļu uz galmu. — Tanī bija visa mana manta.

— Vai Spānijas vērtspapīros? — viesnīcnieks uztraukti jau­tāja.

— Čekos naudas saņemšanai no viņa majestātes personīgās kases, — atbildēja d'Artanjans, kas bija cerējis ar nozudušās ieteikšanas vēstules palīdzību iekļūt karaļa kalpībā un tāpēc uz­skatīja, ka ar savu diezgan pārdrošo atbildi nebūs neko samelojis.

— Piķis un zēvele! — viesnīcnieks, pilnīgi izmisis, lādējās.

— Bet tas nav svarīgi, — d'Artanjans ar gaskoniešiem rak- sturigo bramanību turpināja. — Nauda man ir nieks. Galvenais man ir pati vēstule. Labāk es būtu ar mieru pazaudēt tūkstoš pistoļu nekā šo vēstuli.

Tikpat labi viņš būtu varējis sacīt divdesmit tūkstoš pistoļu, bet viņu bija atturējusi jauneklīga kautrība.

Sirdīdamies un veltīgi rakņādamies pa malu malām, viesnīc­nieks pēkšņi kaut ko iedomājās.

— Tā vēstule nemaz nav pazudusi! — viņš iesaucās.

— Kā tā? — d'Artanjans brīnījās.

— Nē, tā jums ir paņemta.

— Paņemta? Kas tad to būtu paņēmis?

— Vakarējais muižnieks. Viņš nokāpa lejā virtuvē, kur atra­dās jūsu kamzolis. Viņš uzkavējās virtuvē viens pats. Varu sa­derēt, ka viņš jums to ir nozadzis.

— Vai jūs tā domājat? — d'Artanjans neticīgi ieteicās, jo labāk par kuru katru zināja, ka šī vēstule var būt svarīga vienīgi viņam pašam, un nespēja iedomāties, kālab pēc tās būtu tīkojis kāds cits. Protams, neviens kalpotājs, neviens no viesnīcā esoša­jiem ceļotājiem nevarētu gūt sev nekādu labumu no šīs ieteikšanas vēstules.

— Tātad jūs turat aizdomās bezkaunīgo muižnieku? — d'Ar­tanjans vaicāja.

— Esmu par to pārliecināts, — viesnīcnieks atbildēja. — Kad es viņam pateicu, ka jūsu augstdzimtība ir de Trevila kunga aiz­gādībā un ka jūs pat vedat šim godājamajam muižniekam adre­sētu vēstuli, nepazīstamais acīm redzami uztraucās, noprasīja man, kur šī vēstule atrodoties, un nekavējoties nokāpa lejā vir­tuvē, jo zināja, ka tur palicis jūsu vamzis.

— Tad viņš noteikti ir tas, kas mani apzadzis, — d'Artanjans sacīja. — Sūdzēšos par to de Trevila kungam, un de Trevila kungs sūdzēsies karalim. — Pēc tam jauneklis cēli izvilka no kabatas divus ekijus, pasniedza tos viesnīcniekam, kas, cepuri rokā turēdams, pavadīja viņu līdz vārtiem. Te d'Artanjans uzkāpa mu­gurā dzeltenajam zirgam, kas viņu bez turpmākiem starpgadīju­miem noveda līdz Parīzes Sent-Antuana vārtiem, kur nabaga lo­piņa īpašnieks to pārdeva par trim ekijiem, un tas vēl bija labi samaksāts, jo d'Artanjans savu kleperi pēdējā ceļa posmā bija gaužām nodzinis. Zirgu tirgonis, kuram d'Artanjans savu lopiņu atdeva par augšminēto summu, aizrādīja jauneklim, ka šādu nedzirdēti lielu naudu tas maksājot tikai klepera īpatnējās krāsas dēļ.

Tā nu d'Artanjans, padusē nesdams nelielo mantu sainīti, kā­jām iesoļoja Parīzē un klaiņāja pa ielām, līdz atrada savam pa­tukšajam makam piemērotu istabu. Šī istaba, mansardam līdzīga pažobele, bija Kapraču ielā, Luksemburgas parka tuvumā.

Iemaksājis rokasnaudu, d'Artanjans tūlīt ievācās savā mājoklī un uzreiz ķērās pie darba: viņš ņēmās apšūt savu kamzoli un bikses ar tresēm, kuras māte bija noārdījusi no d'Artanjana tēva kunga gandrīz pilnīgi jaunā kamzoļa un slepus iedevusi dēlam. Tad jauneklis aizgāja uz Lūžņu Piekrasti, kur uzdeva piekalt sa­vam zobenam jaunu asmeni. Pēc tam viņš aizstaigāja uz Luvras pusi un pirmajam musketierim, ko sastapa ceļā, apjautājās, kur atrodoties de Trevila kunga māja. Izrādījās, ka tā bija Vjēkolom- bjē ielā, tātad pavisam netālu no d'Artanjana mītnes: jauneklis šo sagadīšanos uzskatīja par labu zīmi, kas vēstī panākumus.

Apmierināts ar savu izturēšanos Mengā, nejuzdams sirdsap­ziņas pārmetumus par pagātni, būdams pilns paļāvības par ta­gadni un cerību spārnots par nākotni, viņš cieši aizmiga krietna cilvēka miegā.

Kā kārtīgs provinciālis viņš nogulēja līdz pulksten deviņiem rītā, piecēlās un devās pie ievērojamā de Trevila kunga, kas, pēc vecā d'Artanjana kunga domām, bija trešā persona visā karalistē.

De Truavils, kā Gaskoņā viņa ģimene saucās vēl joprojām, vai de Trevils, kā viņš pats dēvējās Parīzē, bija iesācis savas gaitas gluži tāpat kā d'Artanjans, proti, bez viena sū kabatā, bet ar lielu drosmes, asprātības un atjautības krājumu, kas nereti pat visnabadzīgākajam Gaskoņas muižnieciņam palīdz piepildīt viņa tēva cerības un sasniegt mūžā vairāk nekā dažam labam bagātam Perigoras vai Berijas muižniekam ar visu savu lielo man­tojumu. De Trevila kunga nekautrīgā drosme, viņa vēl nekautrī­gākā veiksme laikos, kad zobena cirtieni bira kā krusa, bija viņu pacēluši augšā pa tām grūti uzkāpjamajām kāpnēm, kuras mēdz saukt par galma labvēlību, un viņš tās bija uzveicis, jožot pa četriem kāpieniem uzreiz.