Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Tātad tai brīdī, kad d'Artanjans ar skatienu ieurbās violetajā kamzolī tērptajā svešiniekā, tas izteica par Bearnes rikšotāju vienu no savām dzēlīgākajām un dziļdomīgākajām piezīmēm; abi klausītāji smējās locīdamies, un pat runātājs pretēji savai ieražai mazliet pasmaidīja. Šoreiz vairs nevarēja būt šaubu: d'Artanjans tika apvainots. Juzdamies pilnīgi par to pārliecināts, viņš uz­mauca bereti dziļāk uz acīm un, cenzdamies atdarināt Gaskoņā no ceļojošiem muižniekiem noskatītās manieres, devās uz priekšu, ar vienu roku satvēris zobena rokturi, otru iespiedis sānos. Diem­žēl jaunekļa dusmas pieauga ar katru soli, tās viņu apstulboja, un galu galā lepno, augstprātīgo frāžu vietā, kādās viņš bija dzīries ietērpt izaicinājumu, spēja izmest tikai dažus rupjus vār­dus, ko pavadīja ar niknu žestu.

— Hei, mans kungs! — d'Artanjans uzsauca. — Jūs, tur, kas slēpjaties aiz slēģa! Esiet tik laipni un pasakiet man arī, par ko jūs smejaties, un tad smiesimies kopā!

Nepazīstamais muižnieks pārlaida skatienu no zirga uz jāt­nieku lēnām, it kā viņš nebūtu uzreiz sapratis, ka ērmīgie pār­metumi izteikti viņam. Bet, kad par to vairs nevarēja būt šaubu, viņš mazliet sarauca uzacis un pēc diezgan gara starpbrīža iro­niskā un bezkaunīgā tonī atbildēja d'Artanjanam.

— Mans kungs, es nerunāju ar jums.

— Toties es runāju ar jums! — attrauca jauneklis, dziļi sašu­tis par šo bezkaunības un labu manieru, godbijības un nicināšanas maisījumu.

Nepazīstamais, viegli smaidīdams, vēl mirkli noskatījās uz d'Artanjanu, tad atgāja no loga, lēni iznāca pagalmā un nostājās pāris soļu attālumā no jaunekļa tieši pretī tā zirgam. Svešā muiž­nieka mierīgā savaldība un zobgalīgā sejas izteiksme kāpināja viņa sarunas biedru jautrību, kuri bija palikuši pie vaļējā loga.

Redzēdams viņu tuvojamies, d'Artanjans bija pavilcis pēdas garumā zobenu no maksts.

— Sis zirgs patiesi ir vai, pareizāk sakot, savā jaunībā bijis zeltaini dzeltens, — nepazīstamais turpināja uzskaitīt savus pē­tījumus, vērsdamies pret klausītājiem, kas stāvēja pie loga, un nelikdamies ne zinis par d'Artanjana niknumu, kaut gan jaunais gaskonietis atradās starp viņu un viņa sarunas biedriem. — Bo­tānikā šī krāsa ir plaši izplatīta, bet zirgiem līdz šim laikam sastopama ļoti reti.

— Kas neuzdrošinās smieties par zirga saimnieku, smejas par zirgu! — trakās dusmās iesaucās de Trevila sekotājs.

— Mans kungs, es smejos reti, — nepazīstamais atteica,— un to jus pats varat redzēt no manas sejas izteiksmes. Toties es vēlos paturēt tiesības smieties, kad man tīk.

— Un es, — uzsauca d'Artanjans, — es neatjaušu kādam smie­ties, kad man tas nepatiks!

— Vai patiesi? — iejautājās nepazīstamais vēl mierīgāk. — Tas jau ir gluži taisnīgi, — viņš piebilda un apgriezies dzīrās doties uz viesnīcas vārtu pusi, pie kuriem d'Artanjans ierazda­mies bija ievērojis apseglotu zirgu.

Taču d'Artanjans nebija tas cilvēks, kas ļauj aiziet vīram, kurš uzdrošinājies viņu izsmiet. Jauneklis izvilka zobenu no maksts pavisam un metās pakaļ zobgalim, skaļi saukdams:

— Griezieties atpakaļ, kungs, griezieties apkārt, lai man ne­būtu jāuzbrūk jums no muguras!

— Man uzbrukt? — ieteicās uzrunātais un strauji apgriezās, paskatīdamies uz jaunekli ar dziļu izbrīnu un nicinājumu. — Ko jūs sakāt? Jūs esat prātu zaudējis!

Pēc tam pusbalsī, it kā pats ar sevi runādams, svešinieks turpināja:

— Cik žēl! Kāds lielisks atradums viņa majestātei, kas malu malās meklē drosmīgus vīrus, lai papildinātu savu musketieru rindas!

Viņš tikko paguva izteikt šos vārdus, te d'Artanjans deva vi­ņam tik spēcīgu triecienu ar zobena smaili, ka, iespējams, nepa­zīstamais būtu jokojis pēdējo reizi savā mūžā, ja laikus neatlektu atpakaļ. Nu viņš redzēja, ka nav vairs nekādi joki, steigšus izrāva zobenu, pievērsās pretiniekam un dzīrās nopietni aizstāvēties. Bet tai pašā mirklī viņa abi klausītāji un viesnīcas saimnieks, apbru­ņojušies ar rungām, lāpstām un krāsns biguļiem, metās virsū d'Artanjanam. Negaidītais, straujais uzbrukums pilnīgi pārvērta divcīņu; kamēr d'Artanjans pagriezās pretī uzbrucējiem, lai mē­ģinātu atsist belzienu krusu, viņa pretinieks mierīgi iebāza zobenu atpakaļ makstī; no cīņas darbības personas viņš atkal pārvērtās par skatītāju un šo lomu tēloja ar parasto aukstasinību.

— Sasodītie gaskonieši! — viņš tomēr nomurmināja. — Uz­sēdiniet to karstgalvi viņa oranžkrāsas zirgā, un lai viņš taisās, ka pazūd.

— Papriekš es tevi, gļēvuli, nogalināšu! — uzbļāva d'Artan­jans, kā spēdams atgaiņādams uzbrucējus un ne soli neatkāpda­mies, kaut arī tie vārda pilnā nozīmē viņu apbēra ar sitieniem.

— Gaskoniešu lielība! — muižnieks nopurpināja. — Goda vārds, tie gaskonieši ir nelabojami! Nu tad turpiniet vien, ja jau viņš tā vēlas. Kad būs noguris, tad pats pateiks, ka ir diezgan.

Bet svešinieks vēl nezināja, ar kādu spītnieku viņam bija darī­šana; d'Artanjans nebija tas vīrs, kas jebkad lūdz žēlastību. Cīņa turpinājās vēl dažas sekundes; galu galā d'Artanjans, galīgi zau­dējis spēkus, izlaida no rokām zobenu, ko viens nūjas belziens pārlauza uz pusēm. Otrs belziens trāpīja viņam pa pieri un no­trieca no kājām; viņš bija noplūdis asinīm un gandrīz bezsamaņā.

šai mirklī no malu malām uz notikuma vietu sāka steigties ļaudis. Baidīdamies no trača, saimnieks ar kalpu palīdzību ienesa ievainoto virtuvē, kur tam sniedza kaut kādu palīdzību.

Pa to laiku nepazīstamais muižnieks atkal bija atgriezies savā vietā pie loga un diezgan nepacietīgi vēroja aizvien pieaugošo pūli, kas acīm redzami sagādāja viņam lielu nepatiku.

— Kā tad klājas tam neprātim? — viņš iejautājās, izdzirdis veramies durvis un pievērsdamies ienākošajam saimniekam, kas ieradās apvaicāties par viesa veselību.

— Vai jūsu gaišība ir sveiks un vesels? — viesnīcnieks savu­kārt jautāja.

— Jā, mīļais saimniek, esmu pilnīgi sveiks un vesels, bet es gribētu zināt, kas noticis ar mūsu jaunekli.

— Viņam iet labāk, — saimnieks atbildēja. — Viņš pilnīgi zaudējis samaņu.

— Vai patiesi? — muižnieks sacīja.

— Bet pirms tam viņš vēl, saņēmis pēdējos spēkus, sauca pēc jums un prasīja gandarījumu.

— Tad jau šis puisis ir gatavais velns! — nepazīstamais iesaucās.

— Nē jel, jūsu gaišība, — saimnieks, nicīgi savilcis lūpas, atteica. — Kas nu tas par velnu! Kad viņš zaudēja samaņu, mēs apčamdījām viņu. Sainītī viņam ir tikai viens krekls un makā vienpadsmit ekiji, un tomēr viņš pat ģībdams vēl gvelza: ja tā kaut kas būtu atgadījies Parīzē, tad jums būtu vajadzējis uzreiz nožēlot savu rīcību, turpretī tagad jums nākšoties to nožēlot vēlāk.

— Nu tad viņš laikam ir kāds pārģērbies princis, — nepazīs­tamais vienaldzīgi piezīmēja.

— Stāstu jums, jūsu gaišība, to visu tādēļ, — saimnieks tur­pināja, — lai jūs piesargātos.

— Vai viņš savās dusmās nepiesauca kādas personas vārdu?

— Kā tad ne! Sizdams sev pa kabatu, viņš draudēja: «Redzē­sim, ko darīs de Trevila kungs, kad dabūs zināt, kā te apvainots cilvēks, kas atrodas viņa aizbildniecībā.»

— De Trevila kungs? — nepazīstamais, redzami ieinteresēts, pārjautāja. — Sizdams sev pa kabatu, viņš nosauca de Trevila kunga vārdu? … Labais saimniek, esmu pārliecināts, ka jūs ieska­tījāties arī šajā kabatā, kad jauneklis bija zaudējis samaņu. Kas tur bija?