Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Viņš bija karaļa draugs. Ikvienam ir zināms, cik lielā cieņā karalis turēja sava tēva Anrija IV piemiņu. De Trevila kunga tēvs bija tik uzticīgi kalpojis Anrijam IV karos pret Līgu, ka, trūk­stot skaidrai naudai, — tās bearnietim bija par maz visu mūžu, un parādus viņš mēdza maksāt ar vienīgo, ko viņam nekad nevaja­dzēja aizņemties, proti, ar asprātību, — tātad, kā jau teicām, trūkstot skaidrai naudai, karalis bija atļāvis de Trevila kunga tē­vam pēc Parīzes atgūšanas ieslēgt savā vapenī zelta lauvu ar devīzi: fidelis et fortis [2]. gods tas bija liels, taču ar to tikt pie turības nevarēja. Un tā nu iznāca, ka lielā Anrija slavenais līdz­gaitnieks mirstot atstāja dēlam mantojumā vienīgi savu zobenu un devīzi. Pateicoties šim cildenajam mantojumam un neaptraipī­tajam vārdam, kas nāca tam līdzi, de Trevila kungs tika uzņemts jaunā prinča galmā, kur tik drosmīgi kalpoja ar savu zobenu un bija tik uzticīgs vapenī rakstītajai devīzei, ka Ludviķis XIII, viens no labākajiem paukotājiem visā karalistē, mēdza sacīt: ja kāds no viņa draugiem grasītos cīnīties divkaujā, tad viņš tam ieteiktu ņemt par sekundantiem, pirmkārt, viņu pašu un, otrkārt, Trevilu, varbūt pat pirms viņa.

Ludviķis XIII juta patiesu sirsnību pret Trevilu, protams, īsti karalisku, egoistisku sirsnību, un tomēr tā bija sirsnība. Tais grūtajos laikos augstdzimuši ļaudis centās pulcināt ap sevi Tre- vilam līdzīgus cilvēkus. Apzīmējumu «stiprs», otro vārdu de Tre­vilu vapeņa uzrakstā, būtu varējuši ņemt sev par devīzi daudzi, bet maz muižnieku varētu attiecināt uz sevi uzraksta pirmo epi­tetu «uzticīgs». Trevils bija viens no tiem retajiem, kas prot pa­klausīt bez spriedelēšanas, akli kā suns; acs viņam bija vērīga, roka strauja, un acis viņam kalpoja tikai, lai saskatītu, vai ka­ralis nav ar kādu neapmierināts, bet roka — lai pārmācītu vai­ninieku: kaut kādu Bernu, Moreveru, Poletro de Merē vai Vitrī. Trevilam līdz šim tikai bija trūcis izdevības, taču viņš tai uz­glūnēja un bija cieši apņēmies ķert to aiz čupra, tikko tā gadīsies pa tvērienam. Ne velti Ludviķis XIII bija iecēlis de Trevilu par musketieru kapteini, un tie ar savu padevību vai drīzāk ar fanā­tisko pakļaušanos bija Ludviķim XIII tas pats, kas savā laikā Indriķim III ordināri un Ludviķim XI skotu gvarde.

Kardināls savukārt šai ziņā nepalika iepakaļ karalim. Redzē­dams, kādu varenu izlasi sapulcinājis ap sevi Ludviķis XIII, arī otrais vai, pareizāk sakot, pirmais Francijas valdonis bija vēlē­jies radīt sev īpašu gvardi. Tāpēc viņam tāpat kā Ludviķim XIII bija pašam savi musketieri, un varēja vērot, kā abi valdonīgie sāncenši vervēja savai gvardei visās Francijas provincēs un pat ārvalstīs vīrus, kas bija kļuvuši slaveni ar varoņdarbiem. Vaka­ros, spēlēdami šahu, Rišeljē un Ludviķis XIII nereti ķildojās par savu musketieru nopelniem. Katrs lielījās ar savu vīru stāju un drosmi; atklātībā nopeldami divkaujas un kautiņus, abi slepeni uzmudināja savus miesassargus uz plūkšanos un izjuta patiesu sāpinājumu vai dziļu prieku par savējo neveiksmēm vai uzvarām. Tā vismaz vēstī savos memuāros cilvēks, kas pats piedzīvojis da­žas no šādām neveiksmēm un daudzas uzvaras.

Trevils bija uzodis sava pavēlnieka vājo pusi un, pateicoties šai veiklībai, iemantoja karaļa ilgstošu un nemainīgu labvēlību, kaut gan ir zināms, ka Ludviķis XIII nav bijis pastāvīgs savā draudzībā. Viņš tik izaicinoši dižojās ar saviem musketieriem kar­dināla Armana Diplesī Rišeljē priekšā, ka eminencei aiz dusmām saslējās sirmās ūsas. Trevils apbrīnojami labi izprata sava laika karu un, kad nevarēja dzīvot uz ienaidnieka rēķina, dzīvoja uz savu līdzpilsoņu rēķina; viņa karavīri bija nevaldāms velnu leģi­ons, kas paklausīja vienīgi viņam pašam.

Nevīžīgi ģērbušies, ieskurbuši, saskrambājušies, karaļa vai drī­zāk de Trevila kunga musketieri ālējās pa krodziņiem, pastaigas un ļaužu pilnām izpriecu vietām, skaļi klaigādami, ūsas skrullē­dami, zobenus šķindinādami un ar īstu baudu iedunkādami kar­dināla kunga musketierus, kad vien tos sastapa. Tad ar tūkstoš zobgalībām kaut vai ielas vidū tika izvilkti zobeni no maksts. Gadījās, ka tika nogalināts kāds no viņiem, taču tas varēja mirt drošā pārliecībā, ka viņu apraudās un atriebs; biežāk nogalināja viņi paši, un tad viņi jutās pārliecināti, ka cietumā viņiem nebūs jāsmok, jo de Trevila kungs gādās, lai viņus atbrīvo. Sie ļaudis, kas de Trevila kungu pielūdza un skaļi dziedāja viņam slavas dziesmas, bija īsti karātavu putni, tomēr sava kapteiņa priekšā viņi drebēja kā skolēni sava skolotāja priekšā, paklausīja tam uz pirmā vārda un bija gatavi iet nāvē, lai nomazgātu no sevis kaut niecīgāko pārmetumu.

Šo vareno ieroci de Trevila kungs bija izmantojis sākumā ka­raļa un tā piekritēju, vēlāk arī sevis paša un savu draugu labā. Starp citu, nevienos to laiku memuāros, kuru saglabājies ļoti daudz, šo godājamo muižnieku neapvaino pat ne viņa ienaidnieki, un to viņam netrūka ne mācītu vīru, ne zobena varoņu vidū; kā jau teicām, nekur šo godājamo muižnieku neviens neapvaino, ka tas būtu ņēmis atlīdzību par savas gvardes sniegto palīdzību. Kaut arī de Trevilam piemita retas intriģēšanas spējas, kas viņu pa­darīja līdzvērtīgu visrūdītākajiem intrigantiem, viņš tomēr palika godīgs cilvēks. Vēl vairāk: par spīti nogurdinošajiem karagājie­niem un grūtajām apmācībām viņš bija izvērties par vienu no sava laikmeta galantākajiem jautru dēku meklētājiem, par iz­smalcinātu siržu lauzēju un divdomīgu asprātību teicēju. Par de Trevila veiksmi mīlestībā tenkoja tikpat daudz, kā pirms gadiem divdesmit bija tenkots par Basompjēra uzvarām, un tas kaut ko nozīmēja. Musketieru kapteinis tika apbrīnots, nīsts un mīlēts, tātad viņš bija sasniedzis laimes un panākumu kalngalus.

Ludviķis XIV ar savu spilgto starošanu aptumšoja visus ma­zākos spīdekļus galmā, turpretim viņa tēvs, saule pluribus impar [3], atstāja katram savam favorītam viņa spožumu, katram galmi­niekam viņa savdabīgo vērtību. Bez karaļa un kardināla rīta audiencēm Parīzē tolaik vairāk nekā divsimt augstmaņu mājās notika vairāk vai mazāk plašas rīta pieņemšanas. To vidū de Trevila pieņemšana pulcināja vai visvairāk apmeklētāju.

Viņa savrupmājas pagalms Vjē-Kolombjē ielā līdzinājās kara­spēka nometnei jau no pulksten sešiem rītā vasaru un no pulksten astoņiem rītā ziemu. Piecdesmit līdz sešdesmit musketieru, kas acīm redzami tur cits citu nomainīja, lai viņu skaits allaž paliktu iespaidīgs, pastaigājās pa pagalmu, pilnīgi apbruņojušies un ga­tavi uz visu. Pa kāpnēm, kas bija tik platas, ka mūsu dienās arhitekts to aizņemtajā vietā uzceltu veselu māju, šaudījās augšā un lejā Parīzes lūdzēji, kas tīkoja pēc kaut kādas labvēlības, pro­vinces muižnieki, kuri tiecās iestāties musketieros, un dažādu krāsu livrejās tērpti sulaiņi, kas atnesa de Trevila kungam vēs­tījumus no saviem kungiem. Uzgaidāmajā istabā uz gariem so­liem, kas stiepās gar sienām, atpūtās izredzētie, proti, tie, kurus mājas saimnieks bija uzaicinājis ierasties. Te no rīta līdz vaka­ram skanēja troksnis, kamēr de Trevila kungs kabinetā, kas at­radās līdzās uzgaidāmajai istabai, pieņēma apmeklētājus, uzklau­sīja sūdzības, deva rīkojumus un kā pats karalis uz sava balkona Luvrā varēja nostāties pie loga un pārskatīt savus ļaudis un viņu apbruņojumu.

Todien, kad d'Artanjans te atnāca pirmo reizi, burzma šķita sevišķi liela, it īpaši provinciālim, kas nupat ieradies no savas provinces. Ir gan tiesa, ka šis provinciālis bija gaskonietis, un tanīs laikos d'Artanjana puses ļaudis tika uzskatīti par tādiem, kurus nav viegli ar kaut ko pārsteigt. Ienācis pa masīviem vār­tiem, kas bija apsisti ar garām naglām, kuru galvas veidoja četr­stūrus, cilvēks uzreiz nokļuva karavīru vidū; tie staigāja pa sēts­vidu sasaukdamies, ķildodamies un draiskuļodami. Šajos mutu­ļojošos musketieru viļņos ceļš varētu pavērties tikai kādam virsniekam, augstmanim vai daiļai sievietei.