Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Apbrīnošana pieauga, kaut arī šaubas neizgaisa.

— Vai nav taisnība, Aramis? — jautāja Portoss, pievērsda­mies kādam citam musketierim.

Tas bija pilnīgs pretstats jautātājam, kas viņu bija nosaucis par Aramisu. Jauneklim bija tikko gadu divdesmit divi vai div­desmit trīs, vientiesīga, piemīlīga seja, melnas, liegas acis un vaigi sārti un samtaini kā firziķis rudenī. Plānās ūsiņas iezīmēja uz virslūpas pilnīgi taisnu līniju, šķita, ka viņš bīstas nolaist ro­kas gar sāniem, lai nepietūktu dzīslas. Laiku pa laikam viņš pa- knaibīja ausu ļipiņas, lai tās allaž būtu maigi sārtas. Viņš mēdza runāt maz un lēni, daudz sveicināt, smieties neskanīgi un rādīt skaistos zobus, kas, tāpat kā visa viņa āriene, šķita rūpīgi kopti. Uz drauga jautājumu viņš atbildēja ar apstiprinošu galvas mā­jienu.

Šis apstiprinājums acīm redzami galīgi novērsa visas šaubas par zobena siksnu. To joprojām apbrīnoja, bet par to vairs neru­nāja. Saruna strauji novirzījās uz citu priekšmetu.

— Kādas ir jūsu domas par to, ko stāsta Šalē staļļmeistars? — iejautājās viens musketieris, neuzrunādams nevienu tieši, bet pie­vērsdamies visiem.

— Un ko tad viņš stāsta? — Portoss cienīgi jautāja.

— Viņš stāsta, ka Briselē esot sastapis kardināla padevīgo kalpu Rošforu. Tas, nolādētais, bijis pārģērbies par kapucīnu mūku un, pateicoties šai maskarādei, apvedis ap stūri de Lega kungu kā īstu vientiesi.

— Kā īstu vientiesi,— Portoss atkārtoja. — Bet vai tas ir droši zināms?

— Dzirdēju par to no Aramisa, — musketieris atbildēja.

— Patiešām?

— Jūs taču, Portos, pats to labi zināt, — Aramiss sacīja. — Es jums jau vakar izstāstīju. Nerunāsim vairs par to.

— Nerunāsim vairs par to! — Portoss atcirta. — Ak tad tā jūs domājat? Nerunāsim vairs par to! Sasodīts! Cik ātri jūs iz­lemjat! Kardināls liek izspiegot kādu muižnieku, liek kādam no­devējam, laupītājam, karātavu putnam nozagt šā muižnieka vēs­tules, liek ar šā spiega palīdzību un uz šo vēstuļu pamata no­griezt kaklu nelaimīgajam Šalē, aizbildinoties ar ieganstu, ka šalē esot gribējis nogalināt karali un apprecināt Orleānas her­cogu ar karalieni! Neviens nekā nezināja par šo mīklaino noti­kumu, jūs vakar, mums visiem sagādādams lielu gandarījumu, paziņojāt tā atrisinājumu, un, kamēr mēs visi vēl esam gluži ap­stulbuši no šīs jaunās ziņas, jūs šodien ņemat un pasakāt: «Ne­runāsim vairs par to!» *

— Nu labi, tad runāsim, ja jūs tā vēlaties, — Aramiss lēnīgi atteica.

— Ja es būtu nelaimīgā Šalē staļļmeistars, tad Rošforam būtu nācies pārdzīvot kopā ar mani visai nepatīkamu mirkli! — Por­toss izsaucās.

— Un jums nāktos pārdzīvot skumju stundas ceturksni ar Sarkano hercogu, — Aramiss piezīmēja.

— O, Sarkanais hercogs! Bravo, bravo, Sarkanais hercogs! — Portoss jūsmoja, plaukšķinādams rokas un atzinīgi mādams ar galvu. — Sarkanais hercogs — tas ir lieliski! Es jūsu asprātību izplatīšu, mans dārgais, esiet bez raizēm. Mūsu Aramiss gan ir asprātīgs! Zēl, dārgais draugs, ka jums nav bijis iespējams sekot jūsu aicinājumam! No jums būtu iznācis burvīgs abats!

— Ak, tas ir tikai uz kādu laiku atlikts, — Aramiss teica. — Kādreiz es būšu abats. Jūs, Portos, taču zināt, ka es turpinu teoloģijas studijas.

— Viņš sasniegs, ko ir iecerējis, — sacīja Portoss, — agri vai vēlu viņš to sasniegs.

— Agri, — teica Aramiss.

— Viņš gaida tikai vienu, lai galīgi izšķirtos un atkal uzvilktu mugurā sutanu, kas viņam karājas skapī aiz uniformas, — kāds cits musketieris iemeta starpā.

— Ko tad viņš gaida? — iejautājās kāds ziņkārīgais.

— Viņš gaida, lai karaliene dāvātu Francijas tronim mantinieku.

— Par šo jautājumu nejokosim, mani kungi! — Portoss ap­sauca. — Paldies Dievam, karaliene vēl ir tanī vecumā, ka var dāvāt troņmantnieku.

— Stāsta, ka lords Bekingems esot Francijā, — Aramiss ietei­cās ar šķelmīgu smīnu, kas šim šķietami vienkāršajam teikumam deva visai divdomīgu pieskaņu.

— Aramis, mans draugs, šoreiz jūs maldāties, — Portoss viņu pārtrauca, — un jūsu dzīšanās pēc asprātībām vienmēr aizved jūs par tālu. Ja de Trevila kungs būtu jūs dzirdējis, jums par šiem vārdiem klātos plāni.

— Portos, vai jūs gribat mani mācīt? — ieprasījās Aramiss, un viņa maigajā skatienā uzzibsnīja niknums.

— Draugs, esiet musketieris vai abats. Esiet viens vai otrs, bet ne viens un otrs, — Portoss atteica. — Atcerieties, Atoss vēl vakar jums sacīja: jūs ēdat no visām silēm. Lūdzu, neskaistie- ties, tas būtu lieki, jo jūs labi zināt vienošanos, ko esam noslē­guši — Atoss, jūs un es. Jūs taču ejat pie d'Egijona kundzes un lakstojaties ar viņu; jūs apmeklējat de Bua-Trasī kundzi, de Šev- reza kundzes māsīcu, un ļaudis runā, ka šī dāma jau izturoties pret jums ļoti laipni. Ak Dievs, neatzīstieties savā laimē, neviens negrib iztincināt jūsu noslēpumu, katrs zina, ka jūs protat smalk­jūtīgi klusēt. Bet reiz jums piemīt šis tikums, tad, pie joda, ne­aizmirstiet to, kad runa ir par viņas majestāti. Lai trin mēles kas un kā grib par karali un par kardinālu, bet karaliene ir svēta, un, ja par viņu runā, tad lai runā tikai labu.

— Portos, jūs esat pašpārliecības pilns kā Narciss, lieciet to aiz auss, — atbildēja Aramiss. — Un jūs zināt, es neciešu tiku­mības mācību, izņemot ja to sludina Atoss. Kas attiecas uz jums, mans draugs, tad jūsu zobena siksna ir pārāk grezna, lai jūs tikumības ziņā būtu kāds varonis. Kad man patiks, es kļūšu par abatu, bet pagaidām esmu musketieris un kā tāds runāju to, ko gribu, un pašreiz gribu jums sacīt, ka jūs man esat apnicis.

— Aramis!

— Portos!

— Kungi! Kungi! — atskanēja no visām pusēm.

— De Trevila kungs gaida d'Artanjana kungu, — viņus pār­trauca sulainis, atvērdams kabineta durvis.

Kad tika izrunāti šie vārdi, durvis palika vaļā, visi uzreiz ap­klusa, un šajā vispārējā klusumā jaunais gaskonietis visā garumā šķērsoja uzgaidāmo istabu un iegāja musketieru kapteiņa kabi­netā, sirsnīgi nopriecādamies, ka īstajā laikā izdevies izvairīties no līdzdalības dīvainā strīda beigās.

De Trevila kungs bija ļoti nelāgā omā, tomēr laipni saņēma jaunekli, kas paklanījās līdz pašai zemei. Musketieru kapteinis pasmaidīja, kad d'Artanjans teica apsveikuma vārdus, jo bear- niešu akcents atgādināja kapteinim jaunību un dzimto malu — šādas atmiņas izvilina smaidu cilvēkam katrā vecumā. Bet tūlīt pat, piegājis pie uzgaidāmās istabas durvīm un pamājis ar roku d'Artanjanam, it kā lūgdams atļauju vispirms nobeigt ar citiem, lai tad sāktu sarunu ar viņu, de Trevila kungs uzsauca trīs rei­zes, ar katru reizi kāpinādams balsi, tā ka tanī izskanēja visa intonāciju gamma no pavēlnieciskas līdz sadusmotai:

— Atos! Portos! Aramis!

Divi mums jau pazīstamie musketieri, kas atsaucās uz abiem pēdējiem no trim nosauktajiem vārdiem, uzreiz pameta pulciņu, kurā bija stāvējuši, un iegāja kabinetā, bet durvis tūlīt aizvērās, tikko viņi bija pārkāpuši pār slieksni. Viņu izturēšanās, kaut arī abi nebija pilnīgi mierīgi, ar savu cieņas un reizē padevības pilno nepiespiestību sajūsmināja d'Artanjanu, kas šajos cilvēkos saska­tīja pusdievus un viņu priekšniekā pašu Olimpa Jupiteru ar vi­siem viņa zibeņiem.

Kad abi musketieri bija ienākuši un durvis aiz viņiem aizvē­rušās, kad uzgaidāmajā istabā bija atsākusies sarunu čala, ku­rām musketieru iesaukšana, bez šaubām, bija devusi jaunu vielu, kad beidzot de Trevila kungs, klusēdams un uzacis saraucis, bija trīs četras reizes izstaigājis kabinetu visā garumā, ikreiz iedams garām Portosam un Aramisam, kas stāvēja stingi un mēmi kā parādē, viņš pēkšņi nostājās abiem pretī un, ar dusmīgu skatienu aplūkojis tos no galvas līdz kājām, izsaucās: