Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Ārstu! — iesaucās de Trevila kungs. — Manējo vai karaļa, vislabāko! Ārstu, vai arī, — sasodīts! — mans varonīgais Atoss nomirs.

Uz de Trevila kunga saucieniem visi pa kaklu pa galvu iemetās kabinetā, un viņš arī nedomāja nevienu izraidīt. Visi rosījās ap ievainoto, bet šī rosība būtu bijusi veltīga, ja pieprasītais ārsts

nebūtu atradies de Trevila mājās. Izlauzies cauri drūzmai, ārsts piegāja pie Atosa, kas vēl joprojām nebija atguvis samaņu, un, tā kā troksnis un kņada viņu traucēja, viņš vispirms palūdza, lai ievainoto nekavējoties ienes blakusistabā. De Trevila kungs tūlīt atvēra kādas durvis un parādīja ceļu Portosam un Aramisam, kas uz rokām aiznesa savu draugu. Ārsts viņiem sekoja, un aiz ārsta durvis aizvērās.

Un tad de Trevila kunga kabinets, vieta, kas parasti iedvesa bijību, vienā mirklī pārvērtās par uzgaidāmās istabas nodaļu. Katrs te ko stāstīja, skaļi runāja, lādējās un dievojās, sūtīdams kardinālu ar visu viņa gvardi pie velna.

Pēc brīža atgriezās Portoss un Aramiss, pie ievainotā bija pa­likuši tikai ārsts un de Trevila kungs.

Beidzot atnāca arī de Trevila kungs. Ievainotais esot atguvis samaņu, un ārsts sakot, ka par musketiera stāvokli viņa biedriem neesot ko bažīties, jo vājuma iemesls esot gluži vienkārši lielais asins zaudējums.

Tad de Trevila kungs pamāja ar roku, un visi atstāja kabi­netu, izņemot d'Artanjanu, kas vis nebija aizmirsis, ka viņam piešķirta audience, un ar īstu gaskoņa neatlaidību neatkāpās no savas vietas.

Kad visi bija izgājuši un durvis aizvērtas, de Trevila kungs atskatījās un ieraudzīja, ka palicis divatā ar jaunekli. Notikušais starpgadījums bija pārrāvis viņa domu pavedienu. Viņš apvai­cājās, ko neatlaidīgais lūdzējs vēloties. D'Artanjans nosauca savu vārdu, un de Trevils uzreiz atcerējās visas savas tagadnes un pagātnes atmiņas un pašreizējo situāciju.

— Piedodiet, — de Trevils pasmaidīdams sacīja, — piedodiet, dārgais tautiet, bet es biju pavisam jūs aizmirsis. Ko lai dara! Kapteinis nav nekas cits kā ģimenes tēvs, tikai viņam uzkrauta lielāka atbildība nekā parastam ģimenes tēvam. Kareivji ir pie­auguši bērni, bet tā kā es prasu, lai tiek izpildītas karaļa un it īpaši kardināla pavēles …

D'Artanjans nespēja apslāpēt smaidu. No šī smaida de Trevila kungs secināja, ka viņa priekšā nav nekāds nejēga, un tāpēc uz­sāka citu valodu bez kādiem aplinkiem:

— Jūsu tēvs man bija ļoti mīļš, — viņš sacīja. — Ko es varētu darīt viņa dēla labā? Pasteidzieties, jo es neesmu kungs par savu laiku.

— Godājamais kungs, — d'Artanjans ierunājās, — pamezdams Tarbas un dodamies uz šejieni, biju nodomājis tās draudzības vārdā, kuru jūs neesat aizmirsis, izlūgties no jums musketieru mundieri. Taču pēc visa tā, ko jūsu namā kopš pāris stundām esmu redzējis, es saprotu, ka tā būtu pārāk liela labvēlība, un baidos, ka neesmu to pelnījis.

— Tā, jaunekli, patiesi ir labvēlība, — de Trevila kungs at­bildēja, — bet varbūt tā jums nav tik neiespējama, kā jūs do­mājat vai vismaz šķietami domājat. Tomēr viņa majestātes lēmumā jau paredzēts šāds gadījums, un diemžēl man jums jāpa­ziņo, ka neviens netiek uzņemts musketieros, iekams nav pārbau­dīts vairākās kaujās vai arī nokalpojis kādā citā, mazāk privile­ģētā pulkā.

D'Artanjans klusēdams palocījās. Viņš aizvien dedzīgāk alka ietērpties musketiera mundierī, kopš bija uzzinājis, cik grūti tas sasniedzams.

— Bet aiz draudzības jūtām pret jūsu tēvu, — de Trevils tur­pināja, pievērsdams savam tautietim tik asu skatienu, it kā gri­bētu ieurbties viņā līdz sirds dziļumiem, — pret savu seno biedru, kā jau sacīju, gribu kaut ko darīt jūsu labā, jaunekli. Bearnes jaunekļi reti bijuši bagāti, un es šaubos, vai šai ziņā kas sevišķi mainījies, kopš esmu aizbraucis no dzimtās puses. Domāju, ka naudas, ko esat atvedis sev līdzi, tikko pietiks dzīvei.

D'Artanjans lepni saslējās, it kā gribēdams pateikt, ka nevie­nam nelūdz žēlastības dāvanas.

— Labi jau labi, jaunekli, — Trevils turpināja, — šādu stāju es pazīstu. Es ierados Parīzē ar četriem ekijiem kabatā un būtu izaicinājis uz divkauju katru, kas uzdrošinātos pateikt, ka es ne­spēju nopirkt Luvru.

D'Artanjans izslējās aizvien staltāk: pateicoties zirga pārdo­šanai, viņš savu karjeru sāka ar četriem ekijiem vairāk, nekā de Trevila kungs savā laikā bija sācis.

— Jums vajadzēs apieties taupīgi ar līdzi atvesto summu, lai arī cik liela tā būtu, — kapteinis turpināja, — bet jums vajadzēs arī papildināties vairākās muižniekam nepieciešamās mākslās. Šodien pat uzrakstīšu vēstuli Karaliskās akadēmijas direktoram, un jau rīt viņš jūs uzņems bez maksas. Neatraidiet šo mazo laip­nību. Reizēm pēc tās tiecas veltīgi pat visdižciltīgāko un bagā­tāko muižnieku dēli. Jūs mācīsieties jāt, paukot un dejot. Tur jūs nodibināsiet labas pazīšanās un šad tad apmeklēsiet mani un pateiksiet, kā jums veicas un ko vēl varētu darīt jūsu labā.

Kaut gan d'Artanjanam galma paradumi bija gluži sveši, viņš tomēr atskārta, ka tiek uzņemts ļoti vēsi.

— Ak vai! — viņš iesaucās. — Tagad es skaidri redzu, ka ļoti man šodien trūkst tēva uzrakstītās ieteikšanas vēstules.

— Es patiesi brīnos, — atbildēja de Trevila kungs, — ka jūs esat devies tik tālā ceļā bez šīs parastās ceļamaizes, kas mums, bearniešiem, ir vienīgais palīgs.

— Man tā bija, godātais kungs, un turklāt, paldies Dievam, uzrakstīta pilnīgi kā nākas, — d'Artanjans iesaucās, — bet man to nodevīgi nozaga.

3 - 161

Un viņš izstāstīja visu, kas bija noticis Mengā, sīki aprakstī­dams nepazīstamo muižnieku un runādams tik dedzīgi un vaļ­sirdīgi, ka savaldzināja de Trevila kungu.

— Tas ir pavisam dīvaini, — de Trevila kungs domīgi sacīja.

— Tātad jūs balsī minējāt manu vārdu?

— Jā, cienījamais kungs, es biju tik pārsteidzīgs, bet kā gan es būtu varējis rīkoties citādāk: tāds vārds kā jūsējais man ceļā noderēja par vairogu. Spriediet pats, cik bieži esmu ar to aiz­sargājies!

Glaimi tolaik bija modē, un de Trevila kungam šis vīraks pa­tika tāpat kā ikvienam karalim vai kardinālam. Tāpēc viņš ne­spēja apslāpēt acīm redzami apmierinātu smaidu, tomēr šis smaids drīz vien nozuda no lūpām, jo viņš atgriezās pie notikuma Mengā.

— Sakiet, — viņš turpināja, — vai šim muižniekam nebija uz vaiga neliela rēta?

— Jā, it kā lodes ieskrambājums.

— Vai viņš bija izskatīgs vīrietis?

— Jā.

— Gara auguma?

— Jā.

— Bals tumšmatis?

— Jā, jā, tas ir viņš. Kādā veidā jūs, cienījamais kungs, pa­zīstat šo cilvēku? Ak, ja es varētu viņu atrast, un es zvēru, ka atradīšu viņu, kaut vai' pašā peklē …

— Vai viņš gaidīja kādu sievieti? — de Trevils tincināja tālāk.

— Vismaz viņš aizjāja tikai pēc tam, kad brītiņu bija aprunā­jies ar to, ko gaidīja.

— Vai jūs zināt, par ko viņi runāja?

— Viņš tai iedeva lādīti, sacīdams, ka tanī atrodoties rīko­jumi, un ieteica atvērt šo lādīti tikai Londonā.

— Vai šī sieviete bija angliete?

— Viņš to dēvēja par milēdiju.

— Tas ir viņš! — Trevils nomurmināja. — Tas ir viņš. Un es domāju, ka viņš vēl ir Briselē!

— O, mans kungs, ja jūs zināt, kas ir šis vīrietis, tad pasa­kiet man, kas viņš ir un no kurienes, un es jūs turpmāk atbrīvošu no visa, pat no solījuma palīdzēt iekļūt musketieros! Jo vairāk par visu es gribu atriebties.