Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

D'Artanjans nebija tik vientiesīgs, lai neaptvertu, ka ir šeit lieks, bet arī augstāko aprindu manierēs viņš vēl nebija iemanī­jies un neprata veikli izkļūt no nepatīkamā stāvokļa, kādā no­kļūst cilvēks, kas pieiet pie tikko pazīstamiem ļaudīm un_ grib iejaukties sarunā, kura uz viņu neattiecas. Jauneklis pūlējās at­rast ieganstu, lai atkāptos, nezaudējot savu cieņu, bet te pēk- šķi ievēroja, ka Aramisam izkritis mutautiņš un viņš, bez šau­bām, aiz izklaidības uzminis tam virsū. D'Artanjans nodomāja, ka nu pienācis īstais brīdis, lai izlabotu savu neveiklību: viņš noliecās un, cik vien iespējams laipni smaidīdamas, izvilka mut­autiņu no musketiera zābaka apakšas, kaut gan pēdējais cītīgi spieda kāju pie zemes. Pasniegdams Aramisam mutautiņu, d'Ar­tanjans sacīja:

— Man liekas, mans kungs, ka šo mutautiņu jums būtu žēl pazaudēt.

Mutautiņš tiešām bija bagātīgi izšūts un vienā stūrī tam bija kronis un ģerbonis. Aramiss dziļi pietvīka un drīzāk izrāva nekā paņēma mutautiņu no gaskoņa rokām.

— Ehē! — iesaucās viens no gvardistiem. — Vai nu tu, no­slēpumainais Aramis, vēl mēģināsi mums iegalvot, ka naidojies ar de Bua-Trasī kundzi, kad šī jaukā dāma ir tik laipna un aizdod tev savus mutautiņus?

Aramiss uzmeta d'Artanjanam tādu skatienu, no kura katrs saprastu, ka ir iemantojis nāvīgu ienaidnieku, bet tad ierunājās parastajā medainajā tonī:

— Jūs maldāties, mani kungi, tas nav mans mutautiņš, un es nezinu, kāpēc šim kungam ienāca prātā pasniegt to tieši man, bet ne kādam no jums. Labākais pierādījums manu vārdu patie­sīgumam ir tas, ka mans mutautiņš ir man kabatā.

Pie šiem vārdiem viņš izvilka savu mutautiņu, arī ļoti elegantu, smalka batista mutautu. Batists tanīs laikos gan bija visai dārgs, bet Aramisa mutauts bija bez izšuvumiem un ģerboņa, rotāts vie­nīgi ar īpašnieka monogrammu.

D'Artanjans vairs neteica ne vārda, jo bija aptvēris savu kļūdu, toties Aramisa draugus liegšanās nepārliecināja, un viens no tiem māksloti nopietni sacīja:

— Ja ir tā, kā tu, dārgais Aramis, apgalvo, tad būšu spiests atprasīt no tevis šo mutautiņu, jo, kā tev zināms, Bua-Trasī ir man tuvs draugs, un es negribu, ka ar viņa sievas lietām kāds lielītos.

— Tu savu prasību neizsaki labi, — Aramiss atbildēja. — At­zīstu, ka būtībā tā ir taisnīga, bet noraidu to formas dēļ, kurā tā ietērpta.

— Patiešām es neredzēju, — bikli iejaucās d'Artanjans, — ka mutautiņš būtu izkritis no Aramisa kunga kabatas. Bet viņš bija uzminis uz tā, un es nodomāju, ka mutautiņš pieder viņam.

— Un jūs maldījāties, mans kungs, — Aramiss salti atteica, negribēdams ņemt vērā d'Artanjana cenšanos izlabot savu vainu. Tad, pievērsdamies tam gvardistam, kas bija nosaucis sevi par Bua-Trasī draugu, turpināja:

— Starp citu, ja es tā labi pārdomāju, mani ar de Bua-Trasī saista ne mazāk sirsnīga draudzība kā tevi, un mutautiņš būtu varējis izkrist tiklab no manas, kā no tavas kabatas.

— Nē, zvēru pie sava goda! — viņa majestātes gvardists iesaucās.

— Tu zvērēsi pie sava goda, un es došu goda vārdu, bet viens no mums acīm redzami melos. Vai zini, Montaran? Vislabāk pārdalīsim to uz pusēm.

— Mutautiņu?

— Jā.

— Lieliski! — iesaucas abi parejie gvardisti. — īsts Zāla­mana spriedums. Aramis, tu patiešām esi gudrības aka.

Jaunekļi sāka sirsnīgi smieties, un, kā ikvienam skaidrs, ar to viss beidzās. Pēc brīža saruna pārtrūka, trīs gvardisti un mus­ketieris, draudzīgi paspieduši cits citam roku, atvadījās un aiz­gāja — trīs gvardisti uz vienu, Aramiss uz otru pusi.

«Tagad nu ir pienācis īstais brīdis, lai noslēgtu mieru ar šo cēlo cilvēku,» nodomāja d'Artanjans, kas sarunas beigu daļā bija stāvējis nomaļus. Cildeno jūtu spārnots, viņš tuvojās Aramisam, bet tas nepievērsa viņam nekādu uzmanību un turpināja savu ceļu.

— Mans kungs, — d'Artanjans teica Aramisam, — es ceru, ka jūs mani atvainosiet.

— Atļaujiet, cienītais, jums aizrādīt, — Aramiss viņu pār­trauca, — ka jūs šajā gadījumā nerīkojāties tā, kā smalkjūtīgam cilvēkam pieklātos rīkoties.

— Kā, mans kungs! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs uzska­tāt…

— Es uzskatu, ka jus neesat muļķis un, kaut arī esat ieradies no Gaskoņas, tomēr zināt, ka bez iemesla neviens nemin virsū mutautiņam. Piķis un zēvele! Parīze taču nav bruģēta ar batistu.

— Mans kungs, jūs velti pūlaties mani pazemot, — teica d'Artanjans, kurā iedzimtais ķildošanās gars sāka ņemt pārsvaru pār miermīlīgajiem nolūkiem. — Es tiešām esmu ieradies no Gas­koņas, un, ja jums tas ir zināms, tad man nebūs jums jāpa­skaidro, ka gaskoņi ir visai neiecietīgi. Reiz atvainojušies kaut vai par izdarītu muļķību, viņi ir pārliecināti, ka jau izdarījuši div­reiz vairāk, nekā būtu vajadzējis.

— Mans kungs, to visu es jums sacīju ne lai meklētu ķildu, — Aramiss atbildēja. — Paldies Dievam, es neesmu nekāds rīkļu­rāvējs un, tā kā musketieris esmu tikai pagaidām, zobenu es ci­lāju vienīgi nepieciešamības gadījumā un arī tad ar lielu nepa­tiku, bet šis gadījums ir smags, jo jūs esat kompromitējis dāmu.

— Mēs esam to darījuši, — d'Artanjans atcirta.

— Kā jūs varējāt būt tik neveikls un atdot man mutautiņu?

— Kā jūs varējāt būt tik neveikls un ļaut tam izkrist?

— Mans kungs, es jau teicu un atkārtoju, ka šis mutautiņš neizkrita man no kabatas.

— Tad nu jūs, mans kungs, melojat divreiz, jo es pats ar savām acīm redzēju, ka tas izkrita no jūsu kabatas!

— Ak tad tādā tonī jūs, gaskoņa kungs, sākat runāt! Nu, pagaidiet, es jūs iemācīšu, kā vajag uzvesties!

— Un es jūs aizsūtīšu atpakaļ teikt mesas, abata kungs! Lū­dzu, velciet ārā zobenu, un tūlīt pat!

— Nē, lūdzu, mans draugs, vismaz ne šeit. Vai tad jūs nere­dzat, ka mēs stāvam tieši pretī d'Egijonu savrupmājai, kas pilna ar kardināla spiegiem? Kas man galvos, ka jūs nav uzsūtījis viņa eminence, lai jūs viņam pagādātu manu galvu? Bet es to vērtēju ļoti augsti, varbūt tāpēc, ka tā, man šķiet, lieliski piestāv uz ma­niem pleciem. Esiet mierīgs, es gribu jūs nogalināt, bet tikai klu­sībā, kādā slepenā vietā, kur jūs nevarēsiet lielīties ar savu nāvi.

—- Var jau būt, tikai neesiet pārāk pašapzinīgs un ņemiet līdzi savu mutautiņu, vienalga, vai tas jums pieder vai nepieder. Var­būt jums tas drīz noderēs.

— Vai jūs, mans kungs, esat gaskonis? — Aramiss jautāja.

— Jā, un gaskoņi nemēdz aiz piesardzības atlikt satikšanos.

— Es zinu, mans kungs, ka musketieriem piesardzība ir lieka, toties tā nepieciešama baznīcas kalpiem. Tā kā musketieris esmu tikai pagaidām, tad es esmu piesardzīgs. Pulksten divos man būs tas gods gaidīt jūs pie de Trevila kunga mājas. Tur es jums norādīšu divkaujai piemērotu vietu.

Abi jaunekļi atsveicinājās, Aramiss aizgāja pa ielu, kas veda uz Luksemburgas pils pusi, bet d'Artanjans, redzēdams, ka ir jau diezgan vēls, aizsoļoja uz baskāju karmelītu klostera pusi.

«Tur nu vairs nekā nevar grozīt,» viņš pa ceļam apsvēra, «bet vismaz viens mierinājums man paliek: ja arī tikšu nogalināts, tad mani nogalinās musketieris.»

D'Artanjanam Parīzē nebija neviena paziņas. Tāpēc uz div­kauju ar Atosu viņš devās bez sekundantiem, nolēmis apmierinā­ties ar pretinieka izvēlētajiem sekundantiem. Starp citu, viņš bija cieši apņēmies, protams, neizrādot nekādu vājumu, izteikt varonī­gajam musketierim visus pieļaujamos atvainošanās vārdus, jo baidījās, ka šai divkaujai var būt parastās sekas, kādas piemeklē šādas cīņas, kurās jauns un spēcīgs cilvēks stājas pretī ievaino­tam un novājinātam: uzveikts viņš divkāršo pretinieka uzvaras gaviles, bet uzvarējis izpelnās nievas par vieglu uzvaru.