Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Deviņi pretinieki metās cits citam virsū nikni, tomēr ar zināmu apdomu.

Atoss cīnījās ar kardināla favorītu Kaīsaku, Portoss ar Bikarā un Aramisam stājās pretī veseli divi kardināla gvardisti.

D'Artanjana pretinieks iznāca pats Zisaks.

Jaunajam gaskonim sirds krūtīs dauzījās kā putns krātiņā nevis aiz bailēm, — paldies Dievam, no tām nebija ne ēnas, — bet aiz cīņas degsmes. Viņš cīnījās kā saniknots tīģeris, šaudīda­mies apkārt savam pretiniekam, reižu desmit mainīdams taktiku un vietu. Zisaks bija, kā tolaik mēdza sacīt, «zobena cienītājs», viņam bija liela pieredze. Un tomēr viņš tikai ar lielām pūlēm aizsargājās pret savu lunkano un kustīgo pretinieku, kas ik brīdi atkāpās no pieņemtajiem noteikumiem, uzbrukdams viņam no vi­sām pusēm un tai pašā laikā veikli atgaiņādamies kā cilvēks, kas vērīgi sargā savu ādu.

Galu galā Zisaks zaudēja pacietību. Sašutis, ka netiek galā ar pretinieku, ko bija uzskatījis par zēnu, viņš iekaisa un sāka aiz­vien biežāk kļūdīties. D'Artanjanam pieredzes trūka, toties viņš bija pamatīgi iekalis teoriju un nu divkāršoja kustību straujumu. Nolēmis beidzot satriekt pretinieku, Zisaks straujā izklupienā zvēla briesmīgu cirtienu, bet d'Artanjans to veikli atvairīja, un, kamēr Zisaks paguva izslieties taisni, jaunais gaskonis, izslīdējis kā čūska zem viņa zobena asmens, iegrūda savu zobenu viņa ķer­menī. Zisaks nogāzās gar zemi kā pelavu maiss.

Tad d'Artanjans strauji pārlaida nemierpilnu skatienu pār kau­jas lauku.

Aramiss jau bija nogalinājis vienu savu pretinieku, toties otrs viņam neatlaidīgi uzbruka. Tomēr Aramiss bija diezgan labā stā­voklī un vēl varēja aizsargāties.

Bikarā un Portoss sirdīgi cīnījās. Portoss bija saņēmis dūrienu rokā, Bikarā gūžā, tomēr ne viens, ne otrs ievainojums nebija no­pietns, un abi pretinieki cilāja zobenus aizvien negantāk.

Kaīsaks no jauna bija ievainojis Atosu, kas acīm redzami kļuva aizvien bālāks, taču neatkāpās ne soli. Tikai zobenu viņš bija paņēmis otrā rokā un tagad cīnījās ar kreiso.

Pēc tanīs laikos pieņemtajiem divkauju noteikumiem d'Artan­jans drīkstēja iet kādam palīgā. Vērodams, kuram biedram vaja­dzīga palīdzība, viņš uztvēra Atosa skatienu. Tas bija ārkārtīgi daiļrunīgs. Atoss drīzāk mirtu nekā sauktu palīgā, bet viņš varēja skatīties un ar skatienu lūgt atbalstu. D'Artanjans to saprata, ar milzīgu lēcienu metās viņiem klāt un, uzbrukdams Kaīsakam no sāniem, uzsauca:

— Griezieties šurp, gvardista kungs! Es jūs nogalināšu!

Kaīsaks pagriezās. Palīdzība bija pienākusi pēdējā brīdī.

Atoss, ko bija saturējusi vienīgi pārcilvēciskā vīrišķība, noslīga uz ceļgala.

— Nolādēts! — viņš iesaucās. — Jaunekli, es jūs lūdzu, tikai nenogaliniet viņu, man ar viņu jānoslēdz veci rēķini, kad būšu atveseļojies. Tikai atbruņojiet viņu, izsitiet no rokas zobenu. Tāl Lieliski! — redzēdams, kā aizlido pa gaisu kādas pēdas divdesmit Kaīsaka zobens, Atoss uzgavilēja.

D'Artanjans un Kaīsaks reizē metās pakaļ zobenam: viens, lai to dabūtu atpakaļ, otrs — lai to aizkavētu. D'Artanjans bija veiklāks un, piesteidzies pirmais, uzlika uz zobena kāju.

Tad Kaīsaks pieskrēja pie gvardista, ko Aramiss bija nogali­nājis, paķēra viņa ieroci un gribēja atgriezties pie d'Artanjana, bet ceļā sastapa Atosu. īsajā pārtraukumā, ko d'Artanjans viņam bija sagādājis, Atoss atvilka elpu un dzīrās atkal pats stāties cīņā, jo baidījās, ka jaunais, gaskonis varētu nogalināt viņa ienaidnieku.

D'Artanjans saprata, ka būtu nepieklājīgi neļaut Atosam tā rīkoties. Un tiešām, pēc dažām sekundēm Kaīsaks krita: Atosa zobens bija viņam ieurbies kaklā.

Tai pašā mirklī Aramiss pielika zobena smaili savam gar zemi notriektajam pretiniekam pie krūtīm un piespieda viņu izlūgties žēlastību.

Atlika vēl Portoss un Bikarā. Portoss visvisādi ālējās, jautāja pretiniekam, cik, pēc viņa domām, varētu būt pulkstenis, un ap­sveica ar rotu, ko nesen Bikarā brālis bija dabūjis Navarā. Taču ar šādām zobgalībām Portoss nekā nepanāca, jo Bikarā bija viens no tiem dzelžainajiem vīriem, kuri krīt tikai miruši.

Un tomēr bija laiks beigt. Varēja ierasties sardze un apcietināt visus divkaujas dalībniekus, gan' ievainotos, gan veselos, gan ka­raļa, gan kardināla piekritējus. Atoss, Aramiss un d'Artanjans sastājās ap Bikarā un uzaicināja viņu padoties. Viens pret visiem, turklāt ievainots gūžā, Bikarā atteicās. Zisaks, atbalstījies uz el­koņa, uzsauca, lai viņš padodas. Bet Bikarā tāpat kā d'Artanjans bija gaskonis, viņš izlikās kurls un tikai pasmējās. Cīņu turpi­nādams, viņš starp diviem izklupieniem paguva ar zobena smaili norādīt uz kādu vietu zemē un, parodējot kādu Bībeles pantu, sacīja:

— Se mirs Bikarā, vienīgais no visiem, kas bija ar viņu.

— Bet viņi ir četri pret tevi vienu. Beidz, es tev pavēlu!

— Ja tu man pavēli, tas ir kas cits, — Bikarā teica. — Tu esi mans brigadieris, man tevi jāklausa.

Atlēcis atpakaļ, viņš pret ceļgalu salauza savu zobenu, lai tas nebūtu jāatdod, gabalus pārmeta pār klostera mūri un, svilpo­dams kādu kardinālistu dziesmas meldiju, sakrustoja rokas uz krū­tīm.

Drosme tiek cienīta vienmēr, pat ja to izpauž ienaidnieks. Musketieri ar zobeniem sveicināja Bikarā un tad iebāza tos mak­stīs. D'Artanjans sekoja viņu piemēram un tad ar Bikarā palī­dzību, kurš vienīgais bija palicis kājās, aiznesa uz klostera lie- venēm Zisaku, Kaīsaku un to no Aramisa pretiniekiem, kurš bija tikai ievainots. Ceturtais, kā jau sacījām, bija beigts. Paraustījuši zvanu pie klostera durvīm, gluži apreibuši aiz prieka, viņi devās uz de Trevila kunga savrupmāju, nesdami līdzi četrus zobenus no pieciem.

Saķērušies rokrokā, viņi soļoja, aizņemdami visu ielas platumu, un aicināja līdzi katru musketieri, ko sastapa ceļā, tā ka beidzot iznāca vesels uzvaras gājiens. D'Artanjana sirds pukstēja līksmi un laimīgi, viņš gāja starp Atosu un Portosu, sirsnīgi apskāvis abus.

— Ja es arī vēl neesmu musketieris, — viņš sacīja saviem jaunajiem draugiem, pārkāpdams de Trevila kunga mājas sliek­sni, — tad vismaz esmu uzņemts par mācekli, vai ne?

Notikums sacēla lielu troksni. De Trevila kungs skaļi rāja savus musketierus un klusītēm apsveica viņus. Nedrīkstēja zaudēt laiku, vajadzēja nekavējoties ziņot par notikušo karalim, un tā­dēļ de Trevila kungs steidzās uz Luvru. Bet bija jau par vēlu: karalis bija ieslēdzies ar kardinālu, un de Trevila kungam tika pateikts, ka viņa majestāte strādājot un pašreiz nevarot pieņemt. Vakarā de Trevila kungs ieradās pilī, kad karalis spēlēja kārtis. Karalis laimēja, un, tā kā viņa majestāte bija ļoti skops, tad lai­mests sagādāja viņam lielisku garastāvokli. Jau iztālēm ieraudzī­jis Trevilu, karalis viņam uzsauca:

— Nāciet šurp, kapteiņa kungs, nāciet šurp, lai es jūs norāju. Vai jūs zināt, ka viņa eminence bija ieradies pie manis sūdzēties par jūsu musketieriem, un turklāt viņš tā uztraucās, ka šovakar ir sasirdzis. Nudien, tie jūsu musketieri ir tīrie velni, īstie karā­tavu putni!

— Nē, jūsu augstība, — Trevils protestēja, no karaļa pirma­jiem vārdiem nojautis stāvokli, — tieši pretēji, viņi ir lāga ra­dījumi, maigi kā jēri un, varu galvot, viņiem piemīt tikai viena vēlēšanās: izvilkt zobenu no maksts, vienīgi kalpojot jūsu ma­jestātei. Bet ko lai dara: kardināla kunga gvardisti nemitīgi meklē strīdu ar viņiem, un nabaga jaunekļi ir spiesti aizsargāties, kaut vai lai uzturētu sava pulka godu.