Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Teic, Atos, kāpēc tu viņu izaicināji uz divkauju? — Ara­miss jautāja.

— Goda vārds, man tas nav visai skaidrs. Viņš uzgrūdās uz mana ievainotā pleca. Un tu, Portos?

— Pie joda, es viņu izaicināju tāpēc, ka izaicināju, — Portoss pietvīkdams atcirta.

Atoss, kam nekas nepagāja garām nepamanīts, ievēroja, ka gaskoņa lūpām pārslīdēja ironisks smīns.

— Mums iznāca domstarpības tualetes jautājumos, — jau­neklis sacīja.

— Un tu, Aramis? — Atoss jautāja tālāk.

— Es cīnīšos dēļ nesaprašanās kādā teoloģijas jautājumā, — atbildēja Aramiss, ar zīmēm lūgdams d'Artanjanam, lai tas ne­izpauž patieso divkaujas iemeslu.

Atoss redzēja, ka d'Artanjana lūpās otrreiz pavīdēja smaids.

— Patiešām? — Atoss vēlreiz iejautājās.

— Jā, mēs nebijām vienis prātis par kādu vietu svētā Augus­tīna rakstos, — gaskonis atbildēja.

— Patiesi gudrs cilvēks, — Atoss nomurmināja.

— Mani kungi, kad nu jūs visi esat šeit sapulcējušies, — d'Artanjans ierunājās, — atļaujiet man jūsu priekšā atvainoties.

Pie vārda «atvainoties» Atosa piere sadrūma, pār Portosa lū­pām pārslīdēja nicīgs smīns, bet Aramiss noraidoši papurināja galvu.

— Mani kungi, jūs mani pārprotat, — d'Artanjans turpināja, paceldams galvu, ko tieši tobrīd apspīdēja saules stars, zeltīdams viņa smalkos un drosmīgos sejas vaibstus. — Lūdzu mani atvai­not tai gadījumā, ja es nespētu sniegt gandarījumu jums visiem trim, jo Atosa kungam ir tiesības pirmām mani nogalināt, un līdz ar to ļoti mazinās Portosa kunga iespēja gūt no manis gan­darījumu, bet jums, Aramisa kungs, nav gandrīz tikpat kā nekādu izredžu. Mani kungi, es atkārtoju: atvainojiet mani, bet tikai tā­pēc. Un tagad —- sāksim!

Pie šiem vārdiem d'Artanjans bezbailīgi izvilka zobenu no maksts.

Jaunajam gaskonim asinis sakāpa galvā, šai mirklī viņš būtu ar mieru ar atvāztu zobenu rokā stāties pretī visiem karaļvalsts musketieriem tāpat, kā pašreiz bija nostājies pretī Atosam, Por- tosam un Aramisam.

Bija ceturksnis pāri divpadsmitiem. Saule stāvēja tieši virs galvām, un divkaujai izvēlētā vieta atradās pašā svelmē.

— Ir ļoti karsti, — teica Atoss, ari izvilkdams zobenu, — bet es nevaru novilkt vamzi, jo vēl nupat jutu, ka mana brūce asiņo, un es baidos, ka manu pretinieku varētu mulsināt asinis, kuras viņš nav izlējis.

— Tas tiesa, — d'Artanjans sacīja, — un varu jums apgalvot, ka vienmēr skatīšos ar nožēlu uz tik drošsirdīga muižnieka asi­nīm, vienalga, vai tās būs izlējis kāds cits vai es pats. Tāpēc es arī nevilkšu nost vamzi.

— Pietiek apmainīties ar laipnībām, — teica Portoss. — Ne­aizmirstiet, ka arī mēs gaidām savu kārtu.

— Runājiet tikai savā vārdā, kad sakāt tamlīdzīgas muļķī­bas, — Aramiss viņu pārtrauca. — Kas attiecas uz mani, tad es uzskatu, ka abi kungi izsakās lieliski un viņu vārdi ir divu muiž­nieku cienīgi.

— Mans kungs, esmu jūsu rīcībā, — teica Atoss, nostādamies savā vietā.

— Gaidīju tikai jūsu norādījumu, — sakrustodams ar viņu zobenus, atbildēja d'Artanjans.

Bet, tikko abi zobeni saskardamies bija nošķindējuši, aiz klos­tera stūra parādījās viņa eminences gvardistu nodaļa, ko koman­dēja de Zisaka kungs.

— Kardināla gvardisti! — Portoss un Aramiss reizē iesaucās. — Zobenus makstīs, kungi, zobenus makstīs!

Bet jau bija par vēlu. Abi duelanti bija ieraudzīti tādā pozā, ka par viņu nodomu vairs nevarēja šaubīties.

— Holā! — uzsauca Zisaks, tuvodamies viņiem un pamādams saviem ļaudīm, lai tie seko. — Hē, musketieru kungil Tātad jūs te sarunājat divkaujas! Un kā paliek ar ediktiem?

— Jūs, gvardistu kungi, esat pārāk laipni, — Atoss pikti at­teica, jo Zisaks bija viens no aizvakardienas uzbrucējiem.—Varu jums galvot, ka mēs netraucētu jums cīnīties, ja kaut kur jūs ieraudzītu. Tāpēc ļaujiet arī mums brīvi rīkoties, un jūs bez pūlēm gūsiet patikšanu.

— Kungi, diemžēl man jāpaziņo, ka tas ir gluži neiespē­jami, — Zisaks atbildēja. — Pienākumu mēs turam augstāk par visu. Tāpēc, lūdzu, bāziet zobenus makstīs un sekojiet mums.

— Mans kungs, mēs ar lielāko prieku sekotu jūsu laipnajam uzaicinājumam, — izsmējīgi atdarinādams Zisaka toni, sacīja Aramiss, — ja tas būtu no mums atkarīgs, bet diemžēl tas ir neiespējami: de Trevila kungs ir mums to aizliedzis. Tāpēc ejiet savu ceļu, tas ir vislabākais, ko varat darīt.

Šī zobgalība saniknoja Zisaku.

— Ja jūs mums neklausīsiet, tad mēs jums uzbruksim, — viņš brīdināja.

— Viņu ir pieci, — Atoss pusbalsī teica, — un mēs esam tikai trīs. — Mūs atkal sakaus, un mums šeit būs jāmirst, jo es jums paziņoju: uzvarēts es kapteiņa acīs vairs nerādīšos.

Atoss, Portoss un Aramiss sastājās ciešāk kopā, bet Zisaks steidzās izkārtot savus ļaudis.

Šā mirkļa d'Artanjanam pietika, lai izšķirtos: šis bija viens no tādiem notikumiem, kas izšķir visu cilvēka mūžu. Jauneklim vajadzēja izvēlēties starp karali un kardinālu un, ko viņš tagad izvēlēsies, pie tā būs jāpaliek. Cīnīties nozīmēja nepaklausīt liku­mam, nozīmēja riskēt ar savu galvu, nozīmēja uzreiz iemantot sev par ienaidnieku ministru, kas bija varenāks par pašu karali. Jauneklis visu to aptvēra vienā mirklī, un viņam par godu jāat­zīst, ka viņš ne sekundi nešaubījās. Pievērsdamies Atosam un viņa biedriem, d'Artanjans sacīja:

— Kungi, atļaujiet man jūs pārlabot. Jūs teicāt, ka jūsu ir tikai trīs, bet man šķiet, ka mēs esam četri.

— Jūs taču neesat musketieris, — Portoss iebilda.

— Tas ir tiesa, — d'Artanjans piekrita, — man nav muske­tiera apģērba, tomēr savā sirdī es esmu musketieris. Es to jūtu, mans kungs, un no tā es vados.

— Jaunekli, taisieties, ka tiekat projām, — uzsauca Zisaks, kas pēc d'Artanjana kustībām un sejas izteiksmes, bez šaubām, bija uzminējis viņa nodomu. — Jūs varat aiziet, mums nav iebil­dumu. Glābjiet savu ādu! Pasteidzieties!

D'Artanjans nekustējās no vietas.

— Jūs patiesi esat krietns puisis, — sacīja Atoss, spiezdams viņam roku.

— Drīzāk, drīzāk! Izšķirieties! — Zisaks mudināja.

— Pasteigsimies, — sacīja Portoss un Aramiss, — mums kaut kas jāizlemj.

— Jaunais cilvēk, jūs esat ļoti augstsirdīgs, — Atoss jūsmoja.

Taču visiem trim musketieriem radīja bažas tas, ka d'Artan­jans bija ļoti jauns, viņi domāja, ka tam trūkst pieredzes.

— Mēs tomēr būsim tikai trīs, turklāt viens no tiem ievainots, un vēl šis jauneklis, gandrīz vēl zēns, bet sacīs, ka mēs esam bijuši četri, — Atoss teica.

— Jā, bet atkāpties! — iesaucās Portoss.

— Tas ir neiespējami, — Atoss sacīja.

D'Artanjans saprata viņu vilcināšanās cēloni.

— Kungi, pārbaudiet mani, — viņš sacīja. — Zvēru pie sava goda, ka neaiziešu no šejienes, ja mēs tiksim uzvarēti.

— Kā jūs sauc, drošsirdīgais jaunekli? — Atoss jautāja.

— D'Artanjans.

— Lai notiek: Atos, Portos, Aramis un d'Artanjan, uz priekšu! — iesaucās Atoss.

— Kungi, vai jums beidzot labpatiks ko izlemt? — Zisaks jau­tāja trešo reizi.

— Kungs, esam jau izlēmuši, — Atoss atbildēja.

— Un kāds ir jūsu nodoms? — Zisaks jautāja tālāk.

— Mums būs tas gods uzbrukt jums, — atbildēja Aramiss, ar vienu roku paceldams cepuri, ar otru izraudams zobenu no maksts.

— Tā, jūs pretosieties! — Zisaks iesaucās.

— Sasodīts! Vai jūs par to šaubījāties?