Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Pagaidām viņš dzīrās uzzināt, kas ir milēdija. Milēdija bija sarunājusies ar cilvēku melnajā apmetnī, tātad viņa pazina šo nepazīstamo. Bet d'Artanjanam bija radusies pārliecība, ka tieši cilvēks melnajā apmetni nolaupījis Bonasjē kundzi arī otrreiz, tāpat kā bija nolaupījis pirmo reizi. Tāpēc jauneklis, sacīdams, ka, dodoties meklēt milēdiju, bet tai pašā laikā arī meklēt Kon- stanci, meloja tikai pa pusei, un tas ir Joti maz.

Par visu to pārdomādams un laiku pa laikam piecirzdams pie­šus, d'Artanjans bija sasniedzis Senžermēnu. Viņš aizjāja garām paviljonam, kurā desmit gadus vēlāk piedzima Ludviķis XIV. Tad, iegriezies vientuļā ieliņā un skatīdamies pa labi un pa kreisi, vai kaut kur neieraudzīs daiļās anglietes pēdas, viņš pēkšņi pama­nīja, ka pa kādas glītas mājas puķēm rotātu terasi, kas stiepās gar apakšējo stāvu, kurā pēc tā laika paraduma nebija neviena loga uz ielas pusi, pastaigājās viens cilvēks. Planšē viņu pazina pirmais.

— Kungs, — Planšē uzrunāja d'Artanjanu, — vai jūs atcera­ties šo mūli, kas tur glūn?

— Nē, — d'Artanjans atteica, — un tomēr esmu pārliecināts, ka šo seju esmu kaut kur redzējis.

— Domāju gan, — Planšē sacīja, — jo tas ir nabaga Libēns, grāfa de Varda sulainis, un viņa kungu jūs pirms viena mēneša pamatīgi apstrādājāt Kalē pa ceļam uz ostas pārziņa lauku mā­jām.

— Jā, jā, tagad atceros, — d'Artanjans teica. — Bet, kā tu domā, vai viņš tevi vēl atcerēsies?

— Nudien, kungs, man šķiet, viņš bija tā pārbijies, ka diezin vai būs mani iegaumējis.

— Jauki! Tad ej un patērzē ar šo puisi, — d'Artanjans sacīja, — un mēģini izdibināt, vai viņa kungs ir miris.

Planšē nokāpa no zirga un taisnā ceļā devās klāt Libēnam, kas viņu tiešām neatcerējās, un abi sulaiņi, drīz atraduši kopēju valodu, iegrima sarunā; d'Artanjans pa to laiku ar abiem zirgiem iegriezās sānieliņā, apjāja mājai apkārt un noslēpās aiz lazdu krūma, lai noklausītos viņu tērzēšanā.

Mirkli pakavējies aiz žoga, d'Artanjans izdzirdēja riteņu rīboņu un ieraudzīja, ka pie mājas apstājās milēdijas kariete. Par to nevarēja būt šaubu, jo karietē sēdēja milēdija. D'Artanjans uz­gūlās zirgam uz kakla, lai viņu neviens neieraudzītu un viņš pats visu varētu noskatīties.

Karietes logā parādījās milēdijas jaukā, gaišmatainā galviņa, milēdija kaut ko sacīja savai istabenei.

Tā, glīta, gadus divdesmit vai divdesmit vienu veca meiča, vingra un sprigana, dižciltīgai dāmai īsti piemērota istabene, no­lēca no karietes kāpšļa, uz kura pēc tālaika paraduma bija sē­dējusi, un devās uz terases pusi, kur d'Artanjans bija redzējis staigājam Libēnu.

D'Artanjans ar skatienu sekoja istabenei un ieraudzīja, ka viņa tiešām gāja uz terasi. Bet sagadījās tā, ka tobrīd kāds bija iesaucis Libēnu iekšā un uz terases atradās tikai Planšē, kas skatījās uz visām pusēm, gribēdams izdibināt, kur palicis viņa kungs.

Istabene piesteidzās pie Planšē, ko uzskatīja par Libēnu, un, pasniegdama viņam vēstulīti, sacīja:

— Jūsu kungam.

— Manam kungam? — Planšē pārsteigts iejautājās.

— Jā, tūlīt pat nododiet. Ņemiet jel ātrāk.

Un istabene teciņiem atgriezās pie karietes, ko kučieris jau bija paguvis apgriezt apkārt; meiča uzlēca uz kāpšļa, un kariete aizripoja.

Planšē pagrozīja vēstulīti rokās un tad, pieradis bez iebildu­miem paklausīt, nolēca no terases, iegriezās šķērsieliņā un pēc soļiem divdesmit sastapa d'Artanjanu, kas visu bija redzējis un jāja viņam pretī.

— Jums, kungs, — Planšē sacīja, pasniegdams jauneklim vēs­tulīti.

— Man? — d'Artanjans brīnījās. — Vai esi par to pārlieci­nāts?

— Pie joda! Vai esmu pārliecināts? Istabene man teica: «Ta­vam kungam.» Man nav cita kunga kā tikai jūs, tātad … Glīts sievišķis šī istabene!

D'Artanjans atplēsa vēstuli un izlasīja šādas rindas:

«Kāda persona, kas interesējas par jums vairāk nekā var iz­teikt, gribētu zināt, kad jūs būsiet spējīgs doties pastaigā pa mežu. Rīt «Zelta lauka» viesnīcā sulainis melni sarkanā livrejā gaidīs jūsu atbildi.»

«Oho, kāda sagadīšanās! Šķiet, ka milēdija un es interesēja­mies par vienas un tās pašas personas veselību,» d'Artanjans no­domāja un tad jautāja:

— Ei, Planšē! Kā tad klājas lāga de Varda kungam? Viņš vis nav vēl miris?

— Nē, kungs, viņš jūtas diezgan labi, cik nu labi var justies cilvēks ar četrām brūcēm, jo jūs, neuzskatiet to kā pārmetumu, pamielojāt augstmani ar četriem zobena dūrieniem. Viņš tikai vēl esot diezgan vārgs, jo zaudējis gandrīz visas asinis. Kā jau teicu kungam, Libēns mani nepazina un izstāstīja mūsu piedzī­vojumu no sākuma līdz beigām.

— Lieliski, Planšē, tu esi sulaiņu karalis. Tagad kāp zirgā, mums jāpanāk kariete.

Tas neaizņēma ilgu laiku; pēc piecām minūtēm viņi ieraudzīja karieti, kas bija ceļmalā apstājusies; grezni ģērbies jātnieks stā­vēja pie karietes durtiņām.

Milēdija un jātnieks bija aizrāvušies tik dedzīgā sarunā, ka d'Artanjans nostājās karietes otrā pusē, un neviens, izņemot glīto istabeni, nepamanīja viņa klātbūtni.

Abi sarunājās angliski, un d'Artanjans nesaprata nevienu vārdu, bet no balss noskaņas jauneklis noprata, ka daiļā angliete ir milzīgi noskaitusies. Milēdija nobeidza ar žestu, kas d'Artan­janam neatstāja ne mazāko šaubu par sarunas raksturu: viņa tik stipri sita ar vēdekli, ka šis mazais dāmu nieciņš izjuka tūkstoš gabalos.

Jātnieks skaļi iesmējās, un šie smiekli vēl vairāk nokaitināja milēdiju.

D'Artanjans nolēma, ka pienācis īstais mirkli iejaukties; pie­jājis pie otrām karietes durtiņām, viņš godbijīgi noņēma cepuri.

— Kundze, vai atļausiet man piedāvāt savus pakalpojumus? — viņš iejautājās. — Cik noprotu, šis jātnieks jūs sadusmojis. Sakiet vienu vārdu, un es apņemos viņu sodīt par nepieklājīgo izturē­šanos.

Pie pirmajiem d'Artanjana vārdiem milēdija bija pievērsusies jauneklim un ar izbrīnu vērojusi viņu. Kad viņš beidza, milēdija ļoti labā franču valodā sacīja:

— Kungs, es ar lielāko prieku nodotos jūsu aizgādībā, ja cil­vēks, kas ar mani ķildojas nebūtu mans brālis.

— O, tad piedodiet! — d'Artanjans atvainojās. — Jūs sa­pratīsiet, kundze, ka es to nezināju.

— Ko tas dulburis iejaucas citu darīšanās? — noliekdamies pie karietes durtiņām, uzkliedza jātnieks, ko milēdija bija nosau­kusi par savu radinieku. — Kāpēc viņš neiet savu ceļu?

— Pats jūs esat dulburis, — savukārt noliekdamies līdz dur­tiņām karietes otrā pusē, atbildēja d'Artanjans. — Neeju savu ceļu tāpēc, ka man patīk te apstāties.

Jātnieks pateica māsai pāris vārdus angliski.

— Es ar jums runāju franciski, — d'Artanjans sacīja, — tā­pēc esiet tik laipns un atbildiet man tanī pašā valodā. Jūs esat šīs dāmas brālis, nu labi, bet manējais jūs par laimi neesat.

Varētu sagaidīt, ka milēdija ar sievietēm raksturīgo bailību iejauksies ķildā, lai neļautu tai aiziet par tālu, bet viņa, tieši ot­rādi, atlaidās karietes spilvenos un salti pavēlēja kučierim:

— Uz mājām!

Glītā istabene bažīgi paskatījās uz d'Artanjanu, kura patīkamā āriene acīm redzami bija atstājusi iespaidu uz meiču.

Kariete aizbrauca, atstādama abus vīriešus aci pret aci, jo nu vairs neviens šķērslis viņus nešķīra.

Jātnieks grasījās sekot karietei, bet d'Artanjans, kurā dusmas jau tā bija vārījušās, noskaitās vēl negantāk, kad ieraudzīja, ka jātnieks ir tas pats anglis, kas Amjēnā bija laimējis no viņa zirgu un gandrīz arī no Atosa briljantu. Jaunais gaskonis sagrāba jātnieka zirgu aiz pavadas un apturēja.