Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

Draugi stundu pakavējās Krevkērā, lai atpūtinātu zirgus. Ara­miss nomaksāja rēķinu, ievietoja Bazēnu furgonā pie viņa bied­riem, un tad visi devās ceļā pie Portosa.

Portoss jau bija uz kājām un vairs ne tik bāls kā d'Artanjana pirmā apmeklējuma laikā. Musketieris sēdēja pie pusdienu galda, kas bija klāts četrām personām, kaut gan viņš bija viens pats. Pusdienās bija pasniegti smalki sagatavoti gaļas ēdieni, izmeklēti vīni un lieliski augļi.

— Nudien, kungi, jūs ierodaties īstajā laikā, — viņš piecelda­mies sacīja, — pašreiz grasījos ieturēt pusdienas, un jūs paēdīsiet kopā ar mani.

— Oho! — d'Artanjans novilka. — Diezin, vai šīs pudeles būs nozvejojis Musketons ar laso? Redzu arī speķotu teļa gaļu un vērša filē …

— Es stiprinos, — Portoss teica, — jā, es stiprinos. Nekas tik ļoti nenovājina cilvēku kā tāds sasodīts izmežģījums. Vai jums, Atos, kādreiz ir gadījies izmežģīt kāju?

— Nekad. Bet atceros, ka sadursmē Ferū ielā mani ievainoja ar zobenu, un tad pēc divām vai divarpus nedēļām es jutos tieši tāpat kā patlaban jūs.

— Mīļais Portos, šķiet, šīs pusdienas nav domātas jums vie­nam? — iejautājās Aramiss.

— Nē, — Portoss atbildēja. — Gaidīju dažus apkaimes muiž­niekus, bet tie man paziņoja, ka nevarēšot ierasties. Jūs ieņemsiet viņu vietas, un no šīs maiņas es nekā nezaudēšu. Musketon, at­nes sēdekļus un vēlreiz tikpat daudz pudeļu vīna!

— Vai jūs zināt, ko mēs te pašreiz ēdam? — pēc minūtēm desmit Atoss jautāja.

—■ Protams! — d'Artanjans atbildēja. — Es ēdu speķotu teļa gaļu ar artišokiem un smadzenēm.

— Un es jēra filē, — sacīja Portoss.

— Es vistas cepeti, — Aramiss teica.

— Kungi, jūs dziļi maldāties, — Atoss nopietni paskaidroja, — jūs visi ēdat zirgu.

— Nevar būt! — d'Artanjans iesaucās.

— Zirgu! — Aramiss atkārtoja, nepatikā saviebdamies.

Vienīgi Portoss neatbildēja nekā.

— Jā, zirgu. Vai nav tiesa, Portos, ka mēs ēdam zirgu? Var­būt pat ar visu apseglojumu!

— Nē, kungi, apseglojumu es paturēju, — Portoss sacīja.

— Goda vārds, mēs visi esam vienādi, — teica Aramiss, — it kā mēs būtu norunājuši savā starpā.

— Ko man bija darīt? — Portoss sacīja. — Šis zirgs mulsi­nāja manus viesus, negribēju viņus pazemot!

— Un jūsu hercogiene vēl joprojām uzturas peldvietā, vai ne? — d'Artanjans jautāja.

— Vēl joprojām, — Portoss atbildēja. — Un provinces guber­natoram — tas ir viens no muižniekiem, kurus šodien gaidīju pus­dienās — tik Joti iepatikās mans zirgs, ka es to viņam atdevu.

— Atdevāt! — iesaucās d'Artanjans.

— Ak mans Dievs! Jā, atdevu, tas ir īstais vārds, — Portoss teica, — jo zirgs bija vērts vismaz simt piecdesmit luidoru, bet tas sīkstulis negribēja maksāt man vairāk par astoņdesmit.

— Bez segliem? — Aramiss jautāja.

— Jā, bez segliem.

— Ievērojiet, kungi, — Atoss sacīja, — ka Portoss darījumu noslēdzis visizdevīgāk no mums visiem.

Tad atskanēja vesela smieklu vētra, kas nabaga Portosu pa­galam apmulsināja, bet, kad viņam paskaidroja jautrības iemeslu, arī viņš tai pievienojās, turklāt kā parasti skaļāk par visiem.

— Tādā veidā mums visiem makā ir nauda? — d'Artanjans jautāja.

— Tikai ne man, — Atoss atteica. — Man tik ļoti iegaršojās Aramisa spāniešu vīns, ka liku sešdesmit pudeles iekraut furgonā pie sulaiņiem.

— Iedomājieties, ka es atdevu savu naudu līdz pēdējam sū Mondidjē baznīcai un Amjēnas jezuītiem, — Aramiss sacīja. — Man vajadzēja nokārtot vairākas saistības, kuras biju uzņē­mies, un es pasūtīju meses, kuras tiks noturētas par mani un arī par jums, kungi, un esmu pārliecināts, ka tās mums visiem nāks tikai par labu.

— Un mans izmežģījums? Vai domājat, ka tas man nekā ne­maksāja? — Portoss jautāja. — Nemaz neskaitot Musketona ievai­nojumu, kura dēļ man vajadzēja aicināt ārstu divas reizes dienā, turklāt viņš par vizītēm noprasīja man divkāršu maksu, aizbil­dinādamies ar to, ka nejēga Musketons bija saņēmis lodi tādā vietā, ko parasti rāda vienīgi aptiekāram. Tāpēc es puisim liku nopietni pie sirds, lai turpmāk viņš izvairās no tādiem ievaino­jumiem.

— Tur nav ko sacīt, — Atoss, sasmaidīdamies ar d'Artanjanu un Aramisu, teica, — redzu, ka jūs pret nabaga puisi esat iztu­rējies augstsirdīgi, kā labam kungam pieklājas.

— īsi un skaidri, — Portoss turpināja, — kad samaksāšu iz­devumus, man atliks tikai trīsdesmit ekiji.

— Man ir kādas desmit pistoles, — paziņoja Aramiss.

— Tad jau mēs šajā godājamā sabiedrībā esam īsti Krēzi, — Atoss sacīja. — Cik jums, d'Artanjan, vēl atlicis no jūsu simt pistolēm?

— No manām simt pistolēm? Pirmkārt, piecdesmit no tām es atdevu jums.

— Vai patiesi?

— Pie joda, jā!

— Pareizi, atceros!

— Tālāk, sešas pistoles samaksāju krodziniekam.

— Sasodītais krodzinieks! Kāpēc jūs iedevāt viņam sešas pistoles?

— Jūs pats teicāt, lai es viņam iedodot.

— Jums taisnība, es esmu pārāk labsirdīgs. īsi sakot: kāds ir atlikums?

— Divdesmit piecas pistoles, — d'Artanjans atbildēja.

— Un man, — teica Atoss, izvilkdams no kabatas sīknaudu, — man …

— Jums nav nekā.

— Patiesi, vai arī tik maz, ka to nav vērts pievienot kopīgajai summai.

— Tagad saskaitīsim, cik mums ir par visiem kopā. Jums, Portos?

— Trīsdesmit ekiji.

— Aramis?

— Desmit pistoles.

— Un jums, d'Artanjan?

— Divdesmit piecas.

— Cik tas ir kopā? — Atoss noprasīja.

— Četrsimt septiņdesmit pieci livri! — atbildēja d'Artanjans, kas rēķināja kā pats Arhimeds.

— Kad sasniegsim Parīzi, mums būs atlikuši vēl savi četri simti, — Portoss sacīja, — un vēl apseglojums.

— Bet kā būs ar eskadrona zirgiem? — iejautājās Aramiss.

— Mūsu sulaiņu četrus zirgus pārvērtīsim par diviem kungu zirgiem un tad izlozēsim tos. Četrsimt livru būs puszirgs vienam no tiem, kas būs palikuši bez zirga; izkratīsim visu, kas mums būs atlicis kabatās, iedosim to d'Artanjanam, jo viņam ir laimīga roka, un viņš pirmajā krog^ā izmēģinās laimi spēlē.

— Tagad ēdīsim, — Portoss mudināja, — citādi viss atdzisīs.

Nomierinājušies par savu nākotni, četri draugi parādīja pienā­cīgu godu maltītei, kuras atliekas atdeva Musketona, Bazēna, Planšē un Grimo kungiem.

Parīzē d'Artanjanu gaidīja vēstule no de Trevila kunga, kurā tas darīja zināmu, ka uz jaunā gaskoņa lūgumu karalim labpati­cies atjaut viņam iestāties musketieru rindās.

Tas bija viss, ko d'Artanjans bija ilgojies sasniegt, protams, atskaitot vēlēšanos atrast Bonasjē kundzi, tāpēc viņš, Joti ielīk­smots, tūdaj pat steidzās pie saviem biedriem, kurus bija pametis pirms pusstundas un nu atrada diezgan noskumušus un noraizē­jušos. Viņi bija sapulcējušies pie Atosa, lai apspriestos, un tas aizvien norādīja, ka stāvoklis visai nopietns.

De Trevila kungs nupat bija viņiem paziņojis, ka sakarā ar karaļa stingro nodomu pirmajā maijā sākt karagājienu viņiem ne­kavējoties jāiegādājoties vajadzīgais ekipējums.

Četri filozofi pavisam apjukuši skatījās cits uz citu: attiecībā uz disciplīnu de Trevila kungs nekad nejokoja.

— Kā jūs domājat, cik var maksāt šis ekipējums? — d'Artan­jans jautāja.

— O, stāvoklis ir grūts, — Aramiss atteica, — mēs nupat ar īsti spartisku sīkstumu aprēķinājām izdevumus, un iznāca, ka uz katru vajadzīgi vismaz tūkstoš pieci simti livru.