Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

D'Artanjans ievēroja arī to, ka neviens, gluži it neviens neat­bildēja uz Portosa laipnībām. Viss bija tikai māņi un iedomas, bet vai patiesai mīlestībai, īstai greizsirdībai vienīgā īstenība nav māņi un iedomas?

Sprediķošana beidzās. Prokurora madāma devās uz svētītā ūdens trauka pusi, bet Portoss aizsteidzās viņai priekšā un iemērca traukā nevis vienu pirkstu, bet visu roku. Prokurora madāma pa­smaidīja, domādama, ka Portoss cenšas viņas labā, bet tūlīt pat piedzīvoja sāpīgu vilšanos: kad viņa bija trīs soļu attālumā no musketiera, tas novērsās un sāka cieši skatīties uz dāmu ar sar­kano spilvenu, kura bija piecēlusies un nēģerēna un kalpotājas pavadībā nāca uz izeju.

Kad dāma ar sarkano spilvenu atradās līdzās Portosam, viņš izvilka roku no svētītā ūdens trauka, daiļā dievlūdzēja ar saviem smalkajiem pirkstiņiem pieskārās pie Portosa milzīgās ķepas, pa­smaidīdama pārmeta krustu un izgāja no baznīcas.

Tas nu prokurora dzīvesbiedrei bija par daudz; viņa vairs nešaubījās, ka aizgājušajai dāmai ir mīlestības sakars ar Por­tosu. Bijusi viņa dižciltīga dāma, viņa noteikti būtu paģībusi, bet, tā kā viņa bija tikai prokurora sieva, tad apmierinājās ar to, ka apvaldītā niknumā ieteicās:

— Ak tā, Portosa kungs! Un man jūs nepiedāvājat svētīto ūdeni?

Izdzirdis viņas balsi, Portoss sarāvās kā cilvēks, kas atmostas pēc simt gadu miega.

— Ku… kundze! — viņš iesaucās. — Jūs esat šeit? Kā iet jūsu vīram, mīļajam Koknāra kungam? Vai viņš vēl arvien ir tāds pats sīkstulis? Kur man bija acis, ka pa visu sprediķa laiku, kurš ilga pāris stundu, es jūs nepamanīju?

— Sēdēju, mans kungs, jums gluži blakus, bet jūs mani ne­pamanījāt tāpēc, ka redzējāt vienīgi daiļo dāmu, kurai nupat pa­sniedzāt svētīto ūdeni.

Portoss tēloja apjukumu.

— A, — viņš novilka, — jūs ievērojāt…

— Vajadzētu būt aklai, lai to neredzētu.

— Jā, tā ir viena hercogiene, mana draudzene, — viņš nevē­rīgi paskaidroja. — Mums ļoti grūti satikties, tāpēc ka viņas vīrs ir ļoti greizsirdīgs, un viņa bija man paziņojusi, ka ieradīsies šodien šajā nožēlojamā baznīcā, šajā nomalē, tikai tādēļ, lai re­dzētos ar mani.

— Portosa kungs, vai būsiet tik laipns un piedāvāsiet man elkoni uz piecām minūtēm? — prokurora madāma jautāja. — Es labprāt mazliet patērzētu ar jums.

— Labprāt, kundze, — atbildēja Portoss, pats sev pamirkšķi­nādams ar acis kā spēlmanis, kas pavīpsnā par veiklo gājienu, ko grasās izdarīt.

Sai mirklī, sekodams milēdijai, garām pagāja d'Artanjans un, pamezdams acis uz Portosu, pamanīja viņa triumfējošo skatienu.

Izdarīdams tā neiedomājami vieglprātīgā laikmeta vaļīgajiem tikumiem atbilstošu slēdzienu, d'Artanjans nodomāja: «šis pui­sis jau nu gan sadabūs sev ekipējumu noteiktajā laikā!»

Padodamies savas prokurora madāmas rokas spiedienam kā laiva padodas stūrei, Portoss nonāca līdz Senmagluāra klostera nomaļai alejai, kas abos galos bija aizsprostota ar turniketiem. Dienu šeit bija redzami tikai ubagi, kas kaut ko zelēja, un bērni, kuri rotaļājās.

— Portosa kungs! — iesaucās prokurora madāma, pārliecinā­jusies, ka, izņemot parastos šī stūrīša apmeklētājus, neviens cits viņus nevar ne ne redzēt, ne dzirdēt. — O, Portosa kungs, man lie­kas, ka jūs esat liels siržu lauzējs!

— Es, kundze? — krūtis izgāzdams, Portoss ieprasījās. — Kā­pēc jūs tā domājat?

— Un mājieni pa sprediķa laiku, un svētītais ūdens? Šī dāma ar nēģerēnu un kalpotāju ir vismaz kāda princese.

— Ak dievs, nē, jūs maldāties, — Portoss atteica, — viņa ir tikai hercogiene.

— Un sulainis, kas viņu gaidīja pie durvīm, un kariete ar pa­rādes livrejā ģērbtu kučieri uz bukas?

Portoss nebija ievērojis ne sulaini, ne karieti, bet Koknara kun­dze ar greizsirdīgas sievietes acīm bija redzējusi visu.

Portoss nožēloja, ka uzreiz nebija pataisījis dāmu ar sarkano spilvenu par princesi.

— Ak, Portosa kungs, jūs esat skaistuļu luteklis! — prokurora madāma nopūzdamās turpināja.

— Varat iedomāties, ka ar tādu izskatu, ar kādu daba mani apveltījusi, mīlas dēku man netrūkst, — Portoss sacīja.

— Dievs tēvs! Cik ātri vīrieši aizmirst! — acis paceldama uz debesīm, prokurora madāma teica.

— Man šķiet, ka ne tik ātri kā sievietes, — Portoss sacīja. — Jo, kundze, es par sevi varu droši sacīt, ka esmu bijis jūsu upuris, kad ievainots, gandrīz mirstošs, tiku pamests no ārstiem. Es, slavenas ģimenes atvase, biju paļāvies uz jūsu draudzību un tikko nenomiru, papriekš no ievainojumiem, pēc tam aiz bada tanī nožēlojamajā Šantijī mājvietā, bet jūs ne reizi nepagodinājāt ar atbildi dedzīgās vēstules, kuras jums tiku rakstījis.

— Bet Portosa kungs, — nomurmināja prokurora madāma, kas juta, ka, salīdzinot ar tālaika dižciltīgo dāmu rīcību, viņa tiešām bijusi vainīga.

— Es, kas jūsu dēļ upurēju baronesi de …

— Es zinu.

— Grāfieni de …

— Portosa kungs, nemokiet mani.

— Hercogieni de …

— Portosa kungs, esiet augstsirdīgs!

— Jums taisnība, kundze, es neturpināšu.

— Mans vīrs negrib ne dzirdēt par naudas aizdošanu.

— Koknāra kundze, vai atceraties pirmo vēstuli, ko man rak­stījāt? Man tā iespiedusies atmiņā.

Prokurora madāma smagi nopūtās.

— Jāsaka arī, ka summa, kuru jūs lūdzāt aizdot, — viņa sa­cīja, — bija mazliet par lielu.

— Koknāra kundze, es devu jums priekšroku. Man vajadzēja tikai aizrakstīt hercogienei de… Neminēšu viņas vārdu, jo es sievieti nekad nekompromitēju. Bet es skaidri zinu, ka man būtu vajadzējis tikai aizrakstīt viņai un viņa uzreiz atsūtītu man pus­otrus tūkstošus.

Prokurora madāmai noritēja asara.

— Portosa kungs, — viņa teica, — zvēru jums, ka par to esmu bargi sodīta, un, ja jūs nākamībā atkal nonāktu tādās grū­tībās, tad griezieties tikai pie manis.

— Pē, kundze! — Portoss it kā aizvainots iesaucās. — Lūdzu, nerunāsim par naudu, tas ir pazemojoši.

— Tātad jūs mani vairs nemīlat! — lēnām un skumji sacīja Koknāra kundze.

Portoss majestātiski klusēja.

— Vai tā ir jūsu atbilde? Ak vai! Es saprotu.

— Atcerieties, kundze, kā jūs mani apvainojāt. Tas apvaino­jums ir palicis šeit, — sacīja Portoss, cieši piespiezdams roku pie sirds.

— Mīļais Portos, ticiet man, es savu vainu izpirkšu.

— Un ko tad es no jums lūdzu? — Portoss, vientiesīgi plecus paraustīdams, jautāja. — Tikai aizdevumu, vairāk nekā. Es taču neesmu nekāds nesapraša. Es zinu, Koknāra kundze, ka jūs neesat bagāta un ka jūsu vīram jāizsūc nabaga prāvinieki, lai izvilktu no viņiem dažus nožēlojamus ekijus. O, ja jūs būtu grāfiene, marķīze vai hercogiene, tad jūsu rīcība būtu pilnīgi nepiedodama.

Prokurora madāma jutās aizvainota.

— Vai zināt, Portosa kungs, — viņa sacīja, — ka manā nau­das lādē, kaut gan tā ir tikai prokurora sievas naudas lāde, var­būt ir vairāk iekšā nekā jūsu izšķērdīgajām, gražīgajām vēja- grābslēm.

— Tādā gadījumā, Koknāra kundze, jūs mani esat apvainojusi dubulti, — teica Portoss, atbrīvodams savu roku no prokurora madāmas rokas, — jo, ja jūs esat bagāta, tad jūsu noraidījumu nekādi nevaru attaisnot.

— Kad es saku «bagāta», tad tas nav jāsaprot burtiski, — redzēdama, ka aizgājusi par tālu, prokurora madāma steigšus atkāpās. — Es neesmu tieši bagāta, bet pārtikusi.