Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Lūdzu, kundze, nerunāsim vairs par to, — Portoss sacīja.

— Jūs no manis esat atteikusies. Simpātijas mūsu starpā ir zu­dušas.

— Jūs nepateicīgais!

— Un jūs vēl varat sūdzēties! — Portoss pārmeta.

— Nu tad skrieniet pie savas skaistās hercogienes! Es jūs neturu.

— Man šķiet, ka viņa izskatās itin jauki!

— Klausieties, Portosa kungs! Prasu jums pēdējo reizi: vai jūs mani vēl mīlat?

— Ak kundze, — ierunājās Portoss, cik vien sērīgi spēdams,

— kad mēs dosimies karagājienā, un priekšnojautas man saka, es kritīšu šajā karā …

— O, nerunājiet tik šausmīgi! — iesaucās prokurora madāma un apraudājās.

— Kāda iekšēja balss man to saka, — Portoss turpināja aiz­vien sērīgāk.

— Labāk sakiet, ka jums ir jauna mīlas dēka.

— Nē, es runāju pilnīgi vaļsirdīgi. Mani nav savaldzinājusi neviena cita, un sirds dziļumos es jūtu, ka kaut kas mani vēl saista pie jums. Bet, kā jums zināms vai arī varbūt nav zināms, pēc divām nedēļām mēs dosimies liktenīgajā karagājienā, tāpēc būšu ļoti aizņemts ar ekipējuma sagādāšanu. Man būs jāaizceļo pie maniem radiem, tālu Bretaņā, lai dabūtu ekipējumam nepie­ciešamo summu.

Portoss ievēroja, ka pavītušajā daiļavā norisinājās pēdējā cīņa starp mīlestību un skopumu.

— Tā kā hercogienei, ko nupat redzējāt baznīcā, — viņš tur­pināja, — muižas atrodas līdzās manas ģimenes īpašumiem, tad mēs ceļosim kopā. Jūs jau zināt, ka divatā ceļš vienmēr liekas īsāks.

— Portosa kungs, vai tad jums Parīzē nav draugu? — pro­kurora madāma jautāja.

— Biju gan domājis, ka ir, — Portoss atkal sērīgā balsī sa­cīja, — bet tagad redzu, ka esmu maldījies.

— Jums ir, Portosa kungs, jums ir draugi, — prokurora ma­dāma iesaucās un pati jutās pārsteigta par savu dedzību. — At­nāciet rīt pie manis mājās. Jūs esat manas krustmātes dēls, tā­tad mans brālēns. Jūs esat iebraucis no Nuajonas, no Pikardijas, Parīzē jums ir vairākas prāvas, bet nav advokāta. Vai atcerēsieties to visu?

— Noteikti, kundze.

— Nāciet uz pusdienām.

— Lieliski.

— Un izturieties piesardzīgi ar manu vīru, jo viņš ir slīpēts, kaut arī viņam jau septiņdesmit seši gadi.

— Septiņdesmit seši gadi! Velns un elle! Krāšņs vecums! — Portoss iesaucās.

— Portosa kungs, jūs gribējāt teikt «liels vecums». Tāpēc arī mans nabaga mīļais vīrs kuru katru brīdi var mani padarīt par atraitni, — prokurora madāma turpināja, zīmīgi paskatīdamās uz Portosu. — Par laimi saskaņā ar mūsu laulības līgumu visu manto tas, kas paliek dzīvs.

— Itin visu? — Portoss jautāja.

— Visu.

— Jūs, mana dārgā Koknāra kundze, kā redzu, esat tālre­dzīga sieviete, — Portoss sacīja, maigi paspiezdams prokurora madāmai roku.

— Mēs nu esam izlīguši, mīļais Portosa kungs? — viņa klī- rīgi teica.

— Uz visu mūžu! — Portoss tāpat atbildēja.

— Nu tad uz redzēšanos, mans viltnieki

— Uz redzēšanos, aizmirsēja.

— Līdz rītam, manu eņģei.

— Līdz rītam, manas dzīves gaisma.

D'Artanjans nepamanīts sekoja milēdijai; viņš redzēja, ka tā iekāpa karietē, un dzirdēja, ka tā pavēlēja kučierim braukt uz Senžermēnu.

Bija veltīgi mēģināt kājām sekot karietei, ko rikšiem aizvilka divi spēcīgi zirgi. Tāpēc d'Artanjans devās uz Ferū ielu.

Sēnas ielā viņš sastapa Planšē: tas stāvēja pie konditorejas loga un mēmā sajūsmā aplūkoja ļoti kārdinošu maizīti.

D'Artanjans lika Planšē aiziet uz de Trevila kunga staļļiem un tur apseglot divus zirgus: vienu viņam, d'Artanjanam, otru pašam Planšē, un tad atjāt pie Atosa. De Trevila kungs reizi par visām reizēm bija nodevis savus staļļus d'Artanjana rīcībā.

Planšē nogriezās uz Kolombjē ielu, d'Artanjans turpināja ceļu uz Ferū ielu. Atoss sēdēja mājās un bēdīgs tukšoja vienu no lie­liskā Spānijas vīna pudelēm, kuras bija atvedis no ceļojuma pa Pikardiju. Viņš pamāja Grimo, lai tas atnes vienu glāzi d'Artan­janam, un Grimo kā parasti klusēdams paklausīja.

Tad d'Artanjans izstāstīja Atosam visu, kas baznīcā bija nori­sinājies starp Portosu un prokurora sievu, un izteica domas, ka viņu biedrs pašreiz droši vien jau esot ceļā uz ekipējuma iegādi.

— Kas attiecas uz mani, — Atoss uz visu dzirdēto atteica, — tad esmu pilnīgi mierīgs: par maniem segliem sievietes nesa­maksās.

— Un tomēr, mīļais Atos, jūs, kas esat skaists un uzvedīgs lielkungs, varētu ar Amora bultu ievainot princešu un karalieņu sirdis.

— D'Artanjan, cik jūs vēl esat jauns! — Atoss, plecus paraus­tīdams, atteica.

Un viņš pamāja Grimo, lai tas atnes otru pudeli.

Šai mirklī pa pusatvērtajām durvīm bikli iespraucās Planšē galva, viņš paziņoja savam kungam, ka abi zirgi atvesti.

— Kādi zirgi? — Atoss jautāja.

— Divi zirgi, kurus de Trevila kungs man aizdeva izjādei. Gribu aizlaist līdz Senžermēnai.

— Ko jūs darīsiet Senžermēnā? — Atoss jautāja tālāk.

Tad d'Artanjans izstāstīja par sastapšanos baznīcā un kā viņš atkal ieraudzījis to sievieti, kas, tāpat kā nepazīstamais melnajā apmetnī un ar rētu pie deniņiem, pastāvīgi nodarbināja viņa do­mas.

— Tas nozīmē, ka jūs esat iemīlējies šai sievietē tāpat kā bi­jāt iemīlējies Bonasjē kundzē, — Atoss sacīja, nicīgi paraustīdams plecus, it kā juzdams līdzcietību pret cilvēku vājumu.

— Es? Nemaz ne! — d'Artanjans iesaucās. — Man tikai gribas atrisināt noslēpumu, kas ar viņu saistās. Nezinu kāpēc, bet man liekas, ka šai sievietei, kaut gan nepazīstu viņu, tāpat kā viņa nepazīst mani, ir kāda ietekme uz manu dzīvi.

— Patiesi jums taisnība, — Atoss teica, — es nepazīstu ne­vienu sievieti, kura būtu vērts, ka viņu meklē, kad viņa ir pazu­dusi. Bonasjē kundze ir pazudusi, jo ļaunāk viņai, lai atrodas pati.

— Nē, Atos, nē, jūs maldāties, — d'Artanjans pretojās. — Es mīlu nelaimīgo Konstanci vairāk nekā jebkad, un, ja es zinātu, kur viņa atrodas, tad, kaut vai tas būtu pašā pasaules galā, es dotos turp un izrautu viņu no ienaidnieku rokām. Bet es to ne­zinu, visi meklējumi ir bijuši veltīgi. Ko tad man darīt? Atliek tikai izklaidēties.

— Mīļais d'Artanjan, izklaidējieties ar milēdiju. Vēlu to jums no visas sirds, ja tas jums sagādā patikšanu.

— Klausieties, Atos, jūs te kvernat istabā kā cietumnieks, — d'Artanjans teica. — Labāk nāciet man līdzi, uzkāpsim zirgam mugurā un aizrikšosim kopā līdz Senžermēnai.

— Mans dārgais, es kāpju zirgam mugurā tikai tad, ja tas ir mans, bet, ja man zirga nav, tad eju kājām.

— Bet es neesmu tik lepns kā jūs, — atbildēja d'Artanjans, pasmaidīdams par Atosa neiecietību, kas no kura katra cita būtu viņu aizvainojusi, — un es kāpju mugurā tādam zirgam, kas man pagadās. Uz redzēšanos, mīļais Atos.

— Uz redzēšanos, — atteica musketieris, pamādams Grimo, lai tas atkorķē nupat atnesto pudeli.

D'Artanjans un Planšē uzlēca seglos un aizjāja uz Senžer- mēnas pusi.

Visu ceļu jauneklim neizgāja no prāta vārdi, kurus Atoss bija teicis par Bonasjē kundzi. D'Artanjans nebija sentimentāls jau­neklis, tomēr daiļā sīkpreču tirgotāja sieva bija dziļi ietekmējusi viņa sirdi: kā jau teicis, viņš būtu ar mieru iet līdz pasaules ga­lam, lai atrastu iemīļoto. Bet pasaule ir plaša un apaļa, viņš ne­zināja, uz kuru pusi griezties.