Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Vīnu! — krodzinieks pārsteigts iebrēcās. — Vīnu! Bet jūs taču man esat nodzēruši jau vairāk nekā par simt pistolēm! Es esmu izputināts,, pazudināts, beigts!

— Hē, mūsu slāpes vēl nav remdinātas, — Atoss atteica.

— Ja jūs būtu tikai dzēruši, tad vēl nekas, bet jūs esat sasi­tuši visas pudeles

— Jūs pats mani uzgrūdāt tām virsū. Tā ir jūsu vaina.

— Visa mana eļļa pagalam!

— Eļļa lieliski dziedina ievainojumus, un nabaga Grimo va­jadzēja sadziedēt no jums dabūtās brūces.

— Visas manas desas apgrauztas!

— Jūsu pagrabā ir milzums žurku.

— Jūs man par to visu samaksāsiet, — krodzinieks ārprātī­gās dusmās kliedza.

— Trīskārtējais nelieti! — Atoss sacīja, mēģinādams piecel­ties, bet atkrita atpakaļ krēslā: viņa spēki bija galā. D'Artanjans nāca viņam talkā un pacēla jājampātagu.

Krodzinieks soli atkāpās un sāka raudāt.

— Tā jūs iemācīsieties apieties laipnāk ar viesiem, — d'Artan­jans teica, — kurus Dievs jums sūta.

— Dievs! Sakiet labāk velns!

— Mīļais draugs, ja jūs mums te vēl džinkstēsiet ausīs, tad mēs visi četri ieslēgsimies jūsu pagrabā un pārbaudīsim, vai postījumi patiešām ir tik lieli, kā jūs sakāt.

— Piekrītu, kungi, es piekrītu, — krodzinieks nobijās. — At­zīstu, ka esmu bijis vainīgs, bet katru vainu var piedot. Jūs esat lieli kungi, es — nabaga krodzinieks, jūs par mani apžēlosieties.

— A, ja tu tā runā, — Atoss sacīja, — tad mana sirds kļūst mīksta kā vasks un asaras plūdīs man pa acīm tāpat kā vīns no tavām mucām. Mēs nemaz neesam tik nikni kā izskatāmies. Nāc šurp, aprunāsimies.

Krodzinieks piesardzīgi pienāca tuvāk.

— Nāc, es tev saku, un nebīsties, — Atoss turpināja. — Tai mirklī, kad gribēju tev maksāt rēķinu, biju uzlicis savu maku uz tava galda.

— Jā, kungs.

— Makā bija sešdesmit pistoles. Kur ir maks?

— Nodots tiesas kancelejā, jūsu gaišība, jo man tika teikts, ka tā esot viltota nauda.

— Labi, tad pieprasi atpakaļ maku un paturi sev šīs sešdes­mit pistoles.

— Bet jūsu gaišībai taču būs zināms, ka tiesas vīri neatdod, ko reiz dabūjuši savās rokās. Ja nauda būtu viltota, tad vēl va­rētu cerēt to atgūt, bet diemžēl tā bija īsta naudiņa.

— Ar tiesu tiec pats galā kā proti, uz mani tas neattiecas, turklāt man vairs nav neviena sū pie dvēseles.

— Paklau, kur ir Atosa zirgs? — d'Artanjans iejaucas saruna.

— Stallī.

— Cik viņš butu vērts?

— Augstākais piecdesmit pistoles.

— Zirgs ir vērts savas astoņdesmit pistoles. Paturi viņu, un mēs būsim norēķinājušies.

— Kā? Tu pārdod manu zirgu? — Atoss brīnījās. — Tu pār­dod manu Bažazē? Un uz kā es jāšu karā? Uz Grimo kamiešiem, vai?

— Atvedu tev citu zirgu, — d'Artanjans paskaidroja.

— Citu?

— Un lielisku! — krodzinieks iesaucas.

— Labi, ja otrs ir skaistāks un jaunāks, tad vari paturēt manu veco, un atnes mums vīnu!

— Kādu? — apvaicājās krodzinieks, kas nu bija pavisam no­mierinājies.

— To, kas ir pagraba dibenā, pie latām. Tur vēl palika divdes­mit piecas pudeles, pārējās saplīsa, kad es kritu. Uznes mums sešas.

— Tas tik ir velna pulveris, — krodzinieks paklusām nomur­mināja. — Nudien, ja viņš te paliktu kaut vai pāris nedēļu un samaksātu par visu, ko nodzertu, es atkal tiktu uz zaļa zara.

— Un neaizmirsti uznest četras tādas pašas pudeles abiem angļu kungiem, — d'Artanjans aizrādīja.

— Kamēr gaidīsim vīnu, — Atoss sacīja, — izstāsti man, d'Ar­tanjan, kas noticis ar pārējiem.

D'Artanjans izstāstīja viņam, kā bija atradis Portosu guļam gultā ar izmežģītu ceļgalu un Aramisu sēžam pie galda ar diviem teologiem. Kad jaunais gaskonis beidza stāstījumu, ienāca kro­dzinieks, nesdams pieprasītās pudeles un šķiņķi, kas par laimi bija palicis ārpus pagraba.

— Jauki, — ieteicās Atoss, pieliedams glāzi sev un d'Artan­janam, — tas nu būtu par Portosu un Aramisu. Bet kas jums, mans draugs, pašam ir noticis? Man rādās, ka jūs esat tāds sa- drūmis.

— Diemžēl, jā, — d'Artanjans atbildēja. — Es esmu visne­laimīgākais no mums visiem.

— D'Artanjan! Tu un nelaimīgs! — Atoss iesaucās. — Kas tevi darījis nelaimīgu? Izstāsti!

— Vēlāk, — d'Artanjans atrunājās.

— Vēlāk? Kāpēc vēlāk? Tu domā, draugs, ka esmu piedzēries? Liec to aiz auss: man nekad tik skaidri nedarbojas domas kā tad, kad esmu piesūcies vīna. Tāpēc runā, es uzmanīgi klausīšos.

D'Artanjans izstāstīja notikumu ar Bonasjē kundzi.

Klausīdamies Atoss nepamirkšķināja ne aci. Kad draugs bija beidzis, viņš iesaucās:

— Blēņas, tas viss ir blēņas!

Atoss aizvien tā mēdza sacīt.

— Jūs, mīļais Atoss, visu saucat par blēņām, — d'Artanjans teica. — Jums viegli tā runāt, jo jūs nekad neesat mīlējis.

Atosa izdzisušais skatiens pēkšņi iedegās, bet tas bija mirkļa uzliesmojums, tūlīt pat viņa acis atkal kļuva nedzīvas un stingas.

— Jums taisnība, — viņš mierīgi sacīja, — es nekad neesmu mīlējis.

— Jums sirds ir kā akmens, — d'Artanjans teica, — un tāpēc jūs nespējat saprast mūs, kuriem ir jūtīga sirds.

— Jūtīga sirds — saplosīta sirds.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — d'Artanjans jautāja.

— Gribu sacīt, ka mīlestība ir loterija, kurā tas, kas laimē, gūst nāvi. Ticiet man, dārgais d'Artanjan, jums ir veicies, ka zaudējāt. Un varu dot jums tikai vienu padomu: zaudējiet arvien.

— Man likās, ka viņa mani ļoti mīl!

— Jums tikai likās.

— Nē, viņa mani mīlēja.

— Bērns! Nav tāda vīrieša, kas nebūtu ticējis tāpat kā jūs, ka viņa iemīļotā mīl viņu, un nav neviena, kuru iemīļotā nebūtu pievīlusi.

— Izņemot jūs, Atos, jo jums nekad nav bijis iemīļotās.

— Jums taisnība, — Atoss pēc īsa mirkļa atbildēja, — man nekad nav bijis iemīļotās. Iedzersim!

— Jūs esat filozofs, — d'Artanjans sacīja, — tad pamāciet mani, sniedziet man atbalstu, es meklēju padomu un mierinājumu.

— Mierinājumu? Kādu mierinājumu?

— Manā nelaimē.

— Jūsu nelaime ir smieklīga, — Atoss, plecus paraustīdams, teica. — Es gribētu zināt, ko jūs sacītu, ja izstāstītu jums kādas mīlestības stāstu.

— Ko esat pārdzīvojis jūs?

— Vai arī kāds no maniem draugiem … vai nav vienalga?

— Stāstiet, Atos, stāstiet.

— Labāk iedzersim.

— Iedzersim, un tad stāstiet.

— Patiešām, — piekrita Atoss, iztukšodams un atkal pielie­dams glāzi, — to var lieliski savienot.

— Es klausos, — d'Artanjans sacīja.

Atoss gremdējās domās, un, jo tālāk viņš aizslīdēja atmi­ņās, jo bālāks kļuva viņa vaigs. Viņš jau bija sasniedzis to rei­buma pakāpi, kad parasti dzērāji nokrīt zem galda un krāc. Bet viņš sapņoja nomoda. Sajā skurbuma somnambulismā bija kaut kas biedējošs.

— Vai jūs noteikti gribat, lai stāstu? — viņš jautāja.

— Ļoti lūdzu jūs, — d'Artanjans atbildēja.

— Tad lai notiek, kā jūs vēlaties. Kāds mans draugs — mans draugs, saprotiet! — nevis es, — Atoss, drūmi pavīpsnādams, pats pārtrauca savu stāstījumu, — kāds grāfs no manas dzimtās pu­ses, no Berijas provinces, dižciltīgs kā Dandolo vai Monmoransī, divdesmit piecu gadu vecumā iemīlējās sešpadsmitgadīgā meitenē, kas bija skaista kā dieviete. Viņas gadiem raksturīgajai naivitā- tei cauri vīdēja vērsmains gars, ne sievietes, bet dzejnieka gars; viņa ne tikai patika, viņa reibināja. Šī meitene dzīvoja nelielā miestā kopā ar savu brāli, kas bija kirē. Abi viņi bija ienācēji tai apvidū, un neviens nezināja, no kurienes ieradušies, bet, tā kā meitene bija ļoti daiļa un viņas brālis ļoti dievbijīgs, tad nevie­nam nenāca ne prātā viņus iztaujāt. Klīda valodas, ka viņi cēlu­šies no labas ģimenes. Mans draugs, kam tai apvidū piederēja lēņu muižas, viegli būtu varējis meiteni savaldzināt vai paņemt ar varu, jo viņš tur bija kungs un pavēlnieks, un kas gan būtu aizstāvējis divus svešus ienācējus? Diemžēl viņš bija godīgs cil­vēks un apprecēja daiļavu. Muļķis, nejēga, nelga!