Aleksandrs Dimā (tēvs) - TRĪS musketieri-1 daļa

— Kāpēc tad tā? Viņš taču meiteni mīlēja? — d'Artanjans jautāja.

— Pagaidiet, gan redzēsiet, — Atoss atbildēja. — Viņš aiz­veda jauno sievu uz savu pili un padarīja par pirmo dāmu visā provincē. Nevar noliegt, ka viņa lieliski prata noturēties šajā stāvoklī.

— Un tālāk? — d'Artanjans jautāja.

— Tālāk? Kādu dienu viņa kopā ar vīru izjāja medībās, — Atoss turpināja klusi, bet ļoti ātri, — viņa nokrita no zirga un zaudēja samaņu. Grāfs steidzās viņai palīgā, un, tā kā apģērbs jaunajai sievietei apgrūtināja elpošanu, viņš ar dunci pārgrieza ņieburu un neviļus atsedza plecu. Vai zināt, d'Artanjan, kas viņai bija uz pleca? — Atoss, iesmiedamies pilnā kaklā, jautāja.

— Kā lai es to zinu? — d'Artanjans atvaicāja.

— Lilijas zieds, — atbildēja Atoss. — Viņai bija iededzināta kauna zīme.

Atoss vienā paņēmienā iztukšoja glāzi, ko bija turējis rokā.

— Kādas šausmas! — d'Artanjans iesaucās. — Vai tas var būt?

— Tā ir patiesība. Mīļais draugs, izrādījās, ka eņģelis ir sā­tans. Jaunā meiča bija zagle.

— Ko grāfs darīja?

— Grāfs bija pilntiesīgs valdnieks savās muižās, viņam bija brīv spriest tiesu un taisnību; galīgi saplēsis grāfienes apģērbu, viņš tai sasēja rokas aiz muguras un pie pirmā koka pakāra vilt­nieci.

— Dievs žēlīgais! Atos, tā taču ir slepkavība! — d'Artanjans

iesaucās.

— Jā, slepkavība, nekas vairāk, — Atoss, bāls kā nāve, at­bildēja. — Bet, kā rādās, man nav vairs vīna.

Paķēris pēdējo pudeli, viņš pielika pie lūpām tās kaklu un izdzēra pudeli neatraudamies, it kā tā būtu parasta glāze.

Tad viņš nolaida galvu uz rokām. D'Artanjanu bija pārņēmušas šausmas.

— Tas mani izdziedināja no skaistām, dzejiskām, mīlā kais­tošām sievietēm, — Atoss sacīja izsliedamies; acīm redzami viņš nedomāja nobeigt grāfa mīlestības stāstu. — Vēlu ari jums to pašu! Iedzersim!

— Un tā viņa nomira? — d'Artanjans nomurmināja.

— Pie joda! — norūca Atoss. — Dodiet savu glāzi. Šķiņķi šurp, tu dīkdieni! — viņš uzsauca. — Mēs vairs nevaram dzert!

— Un viņas brālis? — d'Artanjans bikli turpināja.

— Viņas brālis? — Atoss atkārtoja.

— Jā, garīdznieks?

— Ak tas! Aizsūtīju viņam pakaļ, lai arī viņu pakārtu, bet viņš bija aizsteidzies man priekšā un jau iepriekšējā dienā pazu­dis no savas draudzes.

— Vai jūs vismaz dabūjāt zināt, kas šis nelietis bijis?

— Bez šaubām, daiļavas pirmais mīļākais un līdzzinātājs, godavīrs, kas tēlojis kirē varbūt tikai tādēļ, lai izprecinātu savu mīļāko un nodrošinātu viņas likteni. Ceru, ka viņš tika saraustīts gabalos.

— Ak Dievs, ak Dievs! — iesaucās d'Artanjans, ko briesmīgais notikums bija pavisam satriecis.

— Ēdiet šķiņķi, d'Artanjan, — Atoss mudināja, nogriezdams šķēli, ko uzlika jauneklim uz šķīvja, — tas ir ļoti garšīgs. Gata­vais posts, ka man nebija četri tādi kā šis pagrabā! Es būtu iz­dzēris piecdesmit pudeles vairāk.

D'Artanjans vairs nespēja turpināt šo sarunu, viņam šķita, ka viņš zaudēs prātu. Viņš ļāva galvai noslīdēt uz rokām un izlikās, ka iemieg.

Jaunie ļaudis tagad vairs neprot dzert, — Atoss noteica, līdz­jūtīgi skatīdamies uz viņu, — un šis vēl ir viens no labāka­jiem! …

Atosa briesmīgais stāstījums bija satriecis d'Artanjanu, taču viņam vēl daudz kas palika neskaidrs; turklāt šo pusatzīšanos bija izteicis pilnīgi piedzēries cilvēks klausītājam, kas arī bija pa pusei piedzēries. Un tomēr, atmozdamies nākošajā rītā, d'Artan­jans, kaut arī viņam galva bija smaga pēc izdzertajām divām trim pudelēm burgundieša, atcerējās tik skaidri katru Atosa vārdu, it kā tie būtu iespiedušies smadzenēs. Šaubas tikai iededzināja d'Artanjanā vēlēšanos gūt skaidrību, un viņš devās pie drauga, cieši apņēmies turpināt vakardienas sarunu. Bet Atoss jau bija pilnīgi atguvis līdzsvaru, proti, viņš atkal bija visnoslēgtākais un visnoslēpumainākais cilvēks pasaulē.

Starp citu, musketieris, spiezdams draugam roku, it kā uzmi­nējis viņa domas, pats ierunājās:

— Mīļais d'Artanjan, vakar gan es biju laikam stipri piedzē­ries. To es manīju šorīt, juzdams, ka mēle man tikko kustas un pulss ir vēl stipri paātrināts. Varu saderēt, ka esmu jums sastās­tījis dažādus briesmu stāstus.

To sacīdams, viņš tik cieši paskatījās uz d'Artanjanu, ka tas gluži apmulsa.

— Nemaz arī ne, — d'Artanjans atteica, — cik varu atcerē­ties, jūs nekā ārkārtīga nestāstījāt.

— Patiešām? Jūs mani pārsteidzat! Man likās, ka izstāstīju kādu visai bēdīgu notikumu.

Un viņš atkal palūkojās uz jadnekli, it kā gribēdams ieska­tīties viņam pašos sirds dziļumos./

— Goda vārds! Laikam esmu bijis vēl vairāk piedzēries nekā jūs, — d'Artanjans sacīja, — jo neatceros it nekā.

Atosu šie vārdi neapmierināja, un viņš turpināja:

— Droši vien jūs, mīļais draugs, būsiet ievērojis, ka ikvienam ir īpatnējs skurbuma veids: dažs kļūst skumjš, cits jautrs. Es, kad iedzeru, kļūstu skumjš, un skurbumā es allaž stāstu par bai­giem notikumiem, kurus mana vientiesīgā aukle bērnībā iekalusi man smadzenēs. Tas ir mans trūkums, es atzīstos, liels trūkums, bet citādi es esmu varens dzērājs.

Atoss visu to pateica tik nemāksloti, ka d'Artanjana pārliecība sašķobījās.

— Jā, pareizi, — teica jauneklis, cenzdamies satvert aizslī­došo patiesību, — tagad kā pa sapņiem atceros, ka mēs runājām par pakārtiem.

— Redziet nu, — Atoss, nobālēdams un tomēr pūlēdamies pa­smaidīt, sacīja, — es par to biju pārliecināts, jo pakārtie ir murgs, kas mani pastāvīgi vajā.

— Jā, jā, nu atceros skaidri, — d'Artanjans turpināja, — jūs stāstījāt… pagaidiet… jūs stāstījāt par kādu sievieti.

— Skaidrs, — Atoss teica, kļūdams nāvīgi bāls, — tas ir mans iemīļotais stāstījums par gaišmataino sievieti, un, kad es to stāstu, tad tas nozīmē, ka esmu piedzēries līdz nāvei.

— Jā, par gaišmatainu, staltu, daiļu sievieti ar zilām acīm.

— Viņa tikusi pakārta.

— Un to izdarījis viņas vīrs, kāds jūsu paziņa, ievērojams augstmanis, — d'Artanjans turpināja, nenolaizdams acis no Atosa.

— Nu jūs redzat, kā var sakompromitēt kādu cilvēku, kad vairs neapzinies, ko runā, — Atoss sacīja, plecus paraustīdams un it kā pats sevi nožēlodams. — D'Artanjan, es noteikti vairs nepiedzeršos, tas ir pārāk slikts ieradums.

D'Artanjans klusēja.

Tad Atoss pēkšņi ierunājās par ko citu:

— Pateicos jums par zirgu, ko man atvedāt.

— Vai viņš atbilst jūsu gaumei? — d'Artanjans jautāja.

— Jā, bet tas nav izturīgs zirgs.

— Jūs maldāties. Nojāju ar viņu desmit ljē nepilnās pusotrās stundās, un viņš izskatījās tā, it kā būtu apjājis tikai apkārt Sen-Silpica laukumam.

— Tad man sāk mesties viņa žēl.

— Kāpēc žēl?

— Viņš man vairs nepieder.

— Kā tā?

— Pavisam vienkārši: šorīt atmodos pulksten sešos, jūs gulē­jāt kā nosists, un es nezināju, ko darīt. Nebiju vēl īsti attapies no vakardienas sviķošanas. Nokāpu lejā, iegāju lielajā istabā un ieraudzīju vienu no mūsu angļiem; tas runājās ar zirgu tirgotāju par zirga pirkšanu, jo viņa paša kumeļš vakar bija nosprādzis. Piegāju tuvāk un izdzirdu, ka anglis piedāvāja tirgonim simt pistoles par tumši rūsganu zirgu. «Vai zināt, kungs,» es viņam sacīju, «man arī ir pārdodams zirgs.»