Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā.

— Bet kase taču jau ir slēgta?

— Gurvils jums to atslēgs. Ejiet, abat, ejiet.

Abats paklanījās.

— Tātad mēs esam draugi? — viņš noprasīja.

— Draugi, draugi. Ejam, Gurvil.

— Jūs aizejat? Tātad jūs nevakariņosiet mājās?

— Neuztraucieties. Pēc stundas es atgriezīšos, — Fukē atbildēja un klusi piebilda Gurvilam: — Lai iejūdz manus angļu zirgus; es braukšu uz pilsētas rātsnamu.

VIII

Lafontēna vīns

Senmandē saradās ekipāžas, kas atveda viesus.

Namā rosīgi gatavojās vakariņām, bet pats ministrs ar saviem ātrajiem zirgiem traucās uz Parīzi. Pie pilsētas rātsnama viņš piebrauca no krastmalas puses, lai nebūtu jābrauc tieši cauri dzīvajiem pilsētas kvar­tāliem.

Bez ceturkšņa astoņos Fukē Gurvila pavadībā izkāpa no ekipāžas Longponas ielas stūrī un kājām devās uz Grēva laukumu.

Izgājuši uz laukuma, viņi pamanīja cienīga izskata kungu melni violetā tērpā, kas iekāpa īrētā karietē un pavēlēja kučierim braukt uz Vensenu. Viņš nesa lielu kurvi ar pudelēm, ko tikko bija nopircis blakus esošā krodziņā „Notrdama".

— Ha, tas taču ir Vatels, mans pārzinis, — Fukē brīnījās. — Kāpēc viņš te atbraucis?

— Droši vien pēc vīna.

— Ko? Pirkt man vīnu krogos! Vai tad man ir tik slikts vīna pag­rabs?

Viņš devās pie pārziņa, kas rūpīgi lika milzīgu grozu ar pudelēm karietē.

— Hei, Vatei! — viņš pavēloši uzkliedza.

— Monsenjor, uzmanieties, jūs pazīs, — Gurvils brīdināja.

— Kas par to! Vatei!

Melni violetais cilvēks atskatījās. Viņam bija labsirdīga, bet neiz­teiksmīga seja. Viņa acis mirdzēja, sejā vīdēja viegls smaidiņš.

— Ā, tas esat jūs, monsenjor! — viņš atskatījies iesaucās.

—Jā, es. Ko jūs šeit darāt, velns parāvis? Kas jums tur ir? Vīns? Vatei, vai jūs pērkat vīnu Grēva laukuma krodziņā?

—Kāpēc jājaucas manās darīšanās? — Vatels mierīgi teica, uzmetis Gurvilam īgnu skatienu. — Vai tad mans pagrabs netiek uzturēts kār­tībā?

— Nedusmojieties, Vatei, — Fukē sacīja, — es nodomāju, ka mans… jūsu pagrabs ir pietiekoši labi apgādāts, lai mēs varētu iztikt bez «Notr- damas" krodziņa.

— Jā, kungs, — pārzinis ar vieglu nicinājumu atteica, — jūsu pagrabs ir tik labs, ka daži viesi jūsu pusdienās neko nedzer.

Fukē izbrīnījies paskatījās vispirms uz Gurvilu, tad uz Vatelu.

— Ko jūs sakāt, Vatei?

— Es saku, ka jūsu pārzinim nav vīnu visām gaumēm, un Lafontēna, Pelisona, Konrāra* kungi neko nedzer pie jūsu galda: viņiem nepatīk smalki vīni, ko tur lai dara!

— Un ko jūs izdomājāt?

— Es pērku šeit viņu iemīļoto Žuanjī vīnu, kuru viņi katru nedēļu dzer šajā krodziņā. Tāpēc es arī te iepērkos.

Fukē jutās mazliet aizkustināts un nesaprata, ko lai atbild. Vatelam turpretim gribējās izteikt pēc iespējas vairāk.

— Monsenjor, jūs man varētu vēl pārmest, ka es pats braucu uz Planšmibrē ielu pēc sidra, ko jūsu pusdienās dzer Lorē** kungs.

— Lorē dzer sidru pie manis? — Fukē sāka smieties.

Žans de Lafontēns (1621 — 1695) — slavens franču dzejnieks, fa­bulas žanra aizsācējs. Pols Pelisons( 1624—1693) — franču rakst­nieks, uzticams Fukē draugs, darbu «Francijas Akadēmijas vēstu­re", «Ludviķa XIV dzīve" u.c. autors. Valentīns Konrārs (1603 — 1675) — franču literāts, dzejnieks, darba «Sava laika vēstures memuāri" autors, Francijas Akadēmijas sekretārs.

Žans Lorē — 17.gs. franču dzejnieks un žurnālists. Viņš izdeva nedēļas avīzi «Vēstures mūza", kas bija ļoti populāra galma ap­rindās.

— Protams, kungs. Tāpēc jau viņš vienmēr tik ļoti labprāt pusdieno pie jums.

— Vatei, jūs esat malacis! — Fukē iesaucās, spiezdams sava pārziņa roku. — Es jums sirsnīgi pateicos: jūs saprotat, ka Lafontēna, Konrāra un Lorē kungi man nozīmē tikpat dudz kā hercogi, pēri un prinči. Jūs esat apbrīnojams kalpotājs, Vatei, un es jums divkāršoju algu.

Tā vietā, lai pateiktos, Vatels paraustīja plecus un noņurdēja:

— Saņemt pateicību par to, ka izpildi savus pienākumus, ir apvai­nojoši.

— Viņam taisnība, — Gurvils sacīja, ar rokas mājienu pievērsdams Fukē uzmanību kaut kam citam.

Viņš norādīja uz zemiem ratiem, kurus vilka divi zirgi un kuros šū­pojās divas ar dzelzi apkaltas karātavas, kas bija uzliktas viena uz otras un sastiprinātas ar ķēdēm.

Uz šķērskoka sēdēja sargs; viņš bija drūms un nelikās dzirdam ziņ­kārīgo piezīmes, kuri centās uzzināt, kam domātas šīs karātavas,un kuri pavadīja ratus līdz pilsētas rātsnamam.

Fukē nodrebēja.

— Redziet nu, lieta izlemta! — Gurvils teica.

— Jā, bet vēl nav pabeigta, — iebilda Fukē.

— Nemāniet sevi ar veltīgām cerībām, monsenjor! Ja jau viņi prata novērst jūsu uzmanību, tad tagad neko neizdosies mainīt.

— Es tam vēl neesmu piekritis.

— Toties jūsu vietā piekritis de Lions.

— Tad es došos taisnā ceļā uz Luvru.

— Nē, nebrauciet turp.

— Jūs iesakāt zemisku rīcību! — Fukē uzkliedza. — Jūs man iesakāt pamest draugus nelaimē un nolikt ieročus, kuri vēl ir manās rokās un ar kuriem es vēl varu cīnīties?

— Nē, monsenjor, es jums neko tamlīdzīgu neiesaku. Vai jūs tādā brīdī varat atstāt savu superintendanta vietu?

— Nē, nevaru.

— Bet ja nu jūs ieradīsieties pie karaļa un viņš jūs tūdaļ pat nekavē­joties atcels?

— Viņš to var izdarīt arī bez manas ierašanās.

— Bet tad tā nebūs jūsu vaina.

— Toties es būšu rīkojies kā nelietis. Es nevēlos manu draugu nāvi un nepieļaušu to!

— Vai tad tādēļ nepieciešams iet uz Luvru? Ņemiet vērā, ka tur jums būs vai nu atklāti jāaizstāv savi draugi un jāaizmirst par savām interesēm, vai ari pilnīgi no viņiem jāatsakās.

— To es nekad nedarīšu!

— Piedodiet… Tomēr vai nu karalis nostādīs jūs izvēles priekšā, vai ari jūs pats liksiet karalim izvēlēties.

— Tas tiesa.

— Tādēļ vajag izvairīties no sadursmes, monsenjor. Labāk atgriezī­simies Senmandē.

— Nē, Gurvil, es nekustēšos ne no vietas, jo te tiek gatavots no­ziegums, kas apkaunos mani. Atkārtoju: es nesperšu ne soli, kamēr ne­atradīšu līdzekli, kā pieveikt savus ienaidniekus!

— Monsenjor, — Gurvils iebilda, — man jūs būtu žēl, ja es nezinātu, ka jūs esat viens no gudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Jums pieder simt piecdesmit miljoni, jums ir karalisks stāvoklis,un jūs esat simt piecdesmit reižu bagātāks par karali. Kolbērs pat nespēja pierunāt karali pieņemt Mazarīni dāvinājumu. Kad cilvēks ir visbagātākais valstī un nebaidās tērēt savu naudu, tad viņš ir graša vērts, ja nespēj panākt to, ko vēlas. Es vēlreiz saku — atgriezīsimies Senmandē…

— Lai aprunātos ar Pelisonu?

— Nē, monsenjor, lai saskaitītu jūsu naudu!

— Labi! — Fukē skaļi un dedzīgi iesaucās, un viņa acis iedegās. — Braucam!

Viņi iesēdās karietē un devās atpakaļceļā. Sentantuānas priekšpilsētas galā viņi apdzina ekipāžu, kurā Vatels veda savu 2uanjī vīnu.

Pilnā sparā auļojošie melnie ministra zirgi izbiedēja vīna pārziņa tra­mīgo zirdziņu, un pārzinis izbijies iekliedzās, izbāzdams galvu pa karietes lodziņu:

— Uzmanīgāk! Nesasitiet manas pudeles!

Fukē ārpilsētas namā ministru gaidīja ap piecdesmit cilvēku. Netē­rēdams laiku, lai pārģērbtos, Fukē tieši no priekšistabas iegāja pirmajā viesistabā, kur sapulcējušies viesi tērzēja, gaidīdami vakariņas. Saimnieka prombūtnē viņu aizstāja abats Fukē.