Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Viņš pasūtījis Parīzes bendem divas karātavas, — Gurvils teica.

Fukē pacēla galvu, un viņa acis iezibsnījās.

— Jūs esat pārliecināts par teikto? — viņš iesaucās.

— Te būs pierādījums, monsenjor.

Gurvils pasniedza Fukē zīmīti no kāda pilsētas rātes sekretāra, kas bija uzticams superintendanta piekritējs.

— Jā, tiesa, — Fukē nomurmināja, — ceļ ešafotu… Bet karalis vēl nav parakstījis, Gurvil, un neparakstīs!

— To mēs drīz uzzināsim,. — Gurvils piezīmēja.

— Kādā veidā?

— Ja karalis parakstījis spriedumu, tad karātavas šovakar pat vedīs uz pilsētas rātsnamu, lai rīt no rīta tās varētu uzcelt.

— Nē, nē! — Fukē atkal iesaucās. — Jūs visi kļūdāties un maldināt mani. Liodo pie manis bija vēl aizvakar, bet pirms trim dienām es sa­ņēmu no nabaga d'Emerī Sirakūzu vīnu.

— Tas tikai pierāda, — Gurvils iebilda, — ka tiesu palātu sasauca slepeni, tā apspriedās bez apsūdzēto klātbūtnes un, tiklīdz lietu pabeidza, viņus arestēja.

— Vai tad viņi ir arestēti?

— Liodo — vakar rītausmā, d'Emerī — aizvakar vakarā, kad viņš atgriezās no savas mīļākās; viņu pazušana nevienā neradīja uztraukumu, bet pēkšņi Kolbērs norāva masku un pavēlēja atklāt šo lietu. Par to tagad klaigā visās Parīzes ielās un, taisnību sakot, tikai jūs, monsenjor, par to neko nezināt.

Fukē augošā satraukumā staigāja pa istabu.

— Monsenjor, ko jūs domājat darīt? — Gurvils vaicāja.

— Ja tas viss ir taisnība, es došos pie karaļa. Bet pirms iešanas uz Luvru es aiziešu uz pilsētas rāti. Ja spriedums ir apstiprināts, tad paska­tīsimies. Braucam! Gurvil, atveriet durvis!

— Uzmanīgāk, — Gunvils brīdināja. — Tur ir abats Fukē.

— Ak, mans brālis! — Fukē rūgti noteica. — Tātad viņš uzzinājis kādu nelāgu jaunumu un kā parasti priecājās, ka var to man paziņot! Jā, velns parāvis, ja jau ieradies mans brālis, tad man patiešām klājas ļauni. Ko tad jūs man to neteicāt agrāk? Tad es ātrāk būtu visam no­ticējis.

— Monsenjors apmelo abata kungu! — Gurvils smiedamies teica. — Viņš nemaz nav nācis ar ļauniem nodomiem.

— Ak, Gurvil, un jūs vēl aizstāvat šo nevīžīgo, bezsirdīgo cilvēku, nelabojamo izšķērdētāju?

— Nedusmojieties, monsenjor.

— Jūs šodien esat dīvainā garastāvoklī, Gurvil, ja aizstāvat pat abatu Fukē.

— Ak, monsenjor, katrā ir kaut kas labs.

— Tātad pēc jūsu domām, kaut kas labs ir arī tajos laupītājos, ko abats nomitinājis pie sevis un apdzirda?

— Var rasties tādi apstākļi, monsenjor, ka jūs priecāsieties, ja pa rokai būs kaut vai šie laupītāji.

— Tad tu iesaki man salīgt mieru ar abatu? — Fukē ironiski ap­jautājās.

— Es jums iesaku nestrīdēties ar simt brašuļiem, kas ar saviem zo­beniem var ielenkt dzelzs lokā trīs tūkstošus cilvēku.

Fukē uzmeta ātru skatienu sarunu biedram.

— Jums taisnība, Gurvil, — viņš teica. — Ielaidiet abatu Fukē! — viņš uzsauca sulainim, kas dežūrēja pie durvīm.

Pēc pāris minūtēm kabineta durvīs parādījās abats Fukē un zemu paklanījās. Tas bija cilvēks pāri četrdesmit, izskatījās pa pusei kā ga­rīdznieks, pa pusei kā kareivis, pārdroša ķildnieka un mūka apvienojums. Viņam nebija zobena, bet varēja manīt, ka viņš nēsā sev līdz pistoles.

Fukē sveicināja viņu drīzāk kā ministrs, nevis kā vecākais brālis.

— Ar ko varu pakalpot, abata kungs? — viņš jautāja.

— Paskat tik, kādā tonī jūs runājat, brāli! — abats iesaucās.

— Aizņemta cilvēka tonī.

Abats viltīgi paskatījās uz Gurvilu, bet tad uzmeta brālim nemierīgu skatu un sacīja:

— Šovakar man jāmaksā de Brežī kungam trīssimt pistoļu… Kāršu parāds ir goda lieta.

— Un vēl? — Fukē tincināja, būdams pārliecināts, ka tāda sīkuma dēļ abats viņu netraucētu.

— Tūkstoš pistoļu miesniekam, viņš vairs negrib dot uz parāda.

— Vēl?

— Tūkstoš divsimt drēbniekam, — abats turpināja. — Tas stulbenis man neatdod drēbes, kas pasūtītas septiņiem maniem kalpiem. Tas mani kompromitē, un mana mīļākā draud aiziet no manis pie uzpircēja, bet tas būtu pazemojums baznīcai.

— Kas vēl? — Fukē turpināja.

— Mans brāli, jūs taču pamanījāt, ka es neko nelūdzu sev personīgi, — abats pazemīgi teica.

— Tas ir ļoti smalkjūtīgi no jūsu puses, abata kungs, — Fukē sacīja. — Tomēr, kā redzat, es gaidu.

— Es ari nesākšu neko lūgt…o nē… bet ne jau tāpēc, ka man nekas nebūtu vajadzīgs. Varu jums teikt…

— Tūkstoš divsimt drēbniekam! — mazliet padomājis, ministrs teica. — Par šo summu var uzšūt krietni daudz apģērbu.

— Es uzturu simt cilvēkus, — abats lepni teica, — bet tas, es do­māju, kaut ko maksā.

— Simt cilvēkus? — Fukē atkārtoja. — Vai tad jūs esat Rišeljē vai Mazarīni, ka jums vajag tik daudz miesassargu? Sakiet man, lūdzu, kam jums tie vajadzīgi?

— Un jūs vēl jautājat? — abats Fukē iesaucās. — Jūs jautājat, kāpēc es uzturu simt cilvēkus?

— Jā, es jums jautāju, kāpēc jums vajadzīgi šie simt cilvēki? At­bildiet!

— Nepacietīgais! — aizvien vairāk iekarsdams, iesaucās abats.

— Paskaidrojiet taču beidzot.

— Ak, ministra kungs, personīgi man vajadzīgs tikai viens sulainis, un, ja es būtu viens, tad iztiktu arī bez tā. Bet jūs, jums ir tik daudz ienaidnieku, ka man ir par maz arī simt cilvēku, lai jūs aizsargātu. Simt cilvēku!.. Vajadzētu desmit tūkstošus! Es viņus turu tādēļ, lai publiskās vietās un sapulcēs neviens neuzdrošinātos pacelt balsi pret jums. Citādi jūs būtu lāstiem apkrauts un ļaunu mēļu iznīcināts. Bez viņiem jūs ne­noturētos pat nedēļu. Dzirdiet, nedēļu!

— Es nemaz nezināju, ka jūs tik kvēli mani aizstāvat, abata kungs.

— Jūs .par to šaubāties? — abats iekliedzās. — Tad klausieties, kas notika. Vēl vakar Išē ielā kāds cilvēks kaulējās ar miesnieku par cāli.

— Ak tā. Kā tad tas var man kaitēt, abata kungs?

— Lūk, kā. Cālis bija liess, un pircējs atteicās par to maksāt astoņ­padsmit sū, teikdams, ka nemaksās tādu naudu par ādu un kauliem, ja Fukē no tiem dabūjis visu labumu.

— Nu, un tālāk?

— Atskanēja smiekli un zobgalības par jums. Sapulcējās vesels pūlis dienaszagļu. Zobgalis vēl piebilda: „Dodiet man Kolbēra barotu cāli, un es labprāt samaksāšu, cik jūs prasīsiet." Pūlis sāka aplaudēt. Skandāls un vairāk nekas! Jūsu brālim atlika vienīgi novērst seju.

— Un jūs novērsāt? — Fukē piesarcis jautāja.

— Nē, tik tālu ncnonāca: pūlī gadījās viens no maniem cilvēkiem — Menvils, viens no mūsu jaunpienācējiem. Viņš nesen ieradies no pro­vinces, un es viņu augsti vērtēju. Viņš izlauzās cauri pūlim un izsauca zobgali uz divkauju. Tā notika turpat pie miesnieka bodītes daudzu ska­tītāju klātbūtnē, kuri stāvēja visapkārt riņķi duelantiem un skatījās pa logiem.

— Un kā tas viss beidzās? — Fukē apvaicājās.

— Mans Menvils uzreiz izdūra zobenu cauri pretiniekam, un tas ska­tītājus iespaidoja. Pēc tam viņš pateica miesniekam: «Paņemiet šo tītaru, mans draugs; tas būs treknāks par jūsu cāli". Lūk, kur es tērēju savus ienākumus, ministra kungs — lai sargātu ģimenes godu, — abats svinīgi pabeidza.

Fukē nolieca galvu.

— Labi, — viņš teica. — Iedodiet Gurvilam jūsu rēķinus un palieciet pie manis uz vakaru.

— Uz vakariņām?