Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Valdniek, jūsu brīdinājums mani aizskar.

— Es jautāju, kur jūs dzīvojat, jo nevaru vienmēr sūtīt pēc jums pie grāfa de Lafēra.

— Es dzīvoju pie tirgoņa Planšē Lombarda ielā.

— Pēc iespējas retāk ejiet ārā no mājas, rādieties pēc iespējas mazāk cilvēkos un gaidiet manus rīkojumus.

— Man būs jāiet pēc naudas.

— Tiesa, bet uz intendantūru iet tik daudz cilvēku,ka jūs varat iejukt

pūlī.

— Man nav asignācijas.

— Te būs.

Karalis parakstīja dokumentu. D'Artanjans pārliecinājās, vai tas pa­reizi sastādīts.

— Palieciet sveiks, — karalis sacīja. — Es ceru, ka jūs mani sapra­tāt?

— Jūsu majestāte, es sapratu, ka jūs sūtāt mani uz Belilu uzzināt, kā veicas Fukē kunga darbi. Tas ir viss.

— Labi. Bet ja nu jūs notver vai nogalina?

— O, tas ir maz ticams.

— Pirmajā gadījumā jūs neko neteiksiet; otrajā — pie jums neatradīs nekādus papīrus.

D'Artanjans paraustīja plecus. Atvadīdamies no karaļa, viņš domaja: Angļu lietutiņš turpina līt! Turēsim tikai saujas!"

Tajā pat laikā, kad no visa notikušā apdullušais d'Artanjans atgriezās mājās pie Planšē, pie superintendanta Fukē viņa ārpilsētas namā Sen- mandē ciemā risinājās pavisam citāda aina, kas tomēr bija saistīta ar tikko noritējušo sarunu.

Ministrs Fukē tikko bija atgriezies mājās. Viņu pavadīja galvenais sek­retārs, nesdams milzīgu, papīriem piebāztu portfeli, kurus vajadzēja pār­skatīt un parakstīt.

Bija ap pieciem vakarā, pusdienas jau bija beigušās un namā sāka gatavoties vakariņām, kurās gaidīja ap divdesmit viesu.

Izkāpis no ekipāžas, ministrs ātri iegāja mājā, neapstādamies izgāja cauri veselai rindai istabu un ieslēdzās savā kabinetā, pateicis, ka strādās. Viņš pavēlēja netraucēt nekādā gadījumā, izņemot vienīgi karaļa pavēli. Tūlīt pat kabineta durvis sāka sargāt divi sulaiņi.

Fukē nospieda īpašu aizšaujamo un pārbīdīja panno, kurš aizsedza durvis, tā ka nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt, kas notiek kabinetā. Pēc tam viņš devās pie galda, atvēra portfeli un sāka pētīt daudzos papīrus, kas tajā atradās.

Pēc ministra ierašanās nepagāja ne desmit minūtes, kad viņa uzma­nību piesaistīja aprauts troksnis, kas atkārtojās vairākas reizes. Fukē pa­cēla galvu un sāka klausīties.

Klaudzieni turpinājās. Fukē piecēlās ar nepacietīgu žestu un devās pie spoguļa, aiz kura skanēja klauvēšana. Spogulis bija iebūvēts sienā. Trīs citi tādi paši spoguļi bija izvietoti simetriski.

Brīdī, kad Fukē ieklausīdamies piegāja pie spoguļa, troksnis atkār­tojās, Bez šaubām, tas bija norunāts signāls.

— Hm! — viņš izbrīnā nomurmināja. — Kas las varētu būt? Šodien es nevienu negaidu.

Droši vien, lai atbildētu signālam, ministrs trīs reizes pagrozīja ap­zeltīto bumbiņu rāmītī.

Tad viņš atgriezās savā vietā, noteicis:

— Nekas, lai pagaida!

Iegrimis atkal sev priekšā izklāto papīru jūrā, Funkē, šķiet, nedomāja ne par ko citu kā savu darbu. Viņš apbrīnojami ātri un ar satriecošu prāta asumu izskatīja visgarākos papīrus, vissamudžinātākos dokumentus, labodams tos un rakstīdams piezīmes; darbs viņam šķīrās tā, ka likās, strādā desmit ierēdņi, nevis viens cilvēks.

Tomēr laiku pa laikam darbā iegrimušais Fukē pameta skatienu uz priekšā stāvošo pulksteni.

Kad Fukē pievērsās darbam, viņš stundas laikā paguva tik daudz, cik kāds cits nepaveiktu visā dienā. Viņam bija neizsmeļama enerģija, un viņš vienmēr bija pārliecināts, ka, ja neviens viņam netraucēs, viņš sasniegs nosprausto mērķi īstajā laikā.

Pašā darba karstumā klauvējieni aiz spoguļa atskanēja atkal. Šoreiz tie bija vēl steidzīgāki un uzstājīgāki.

— Acīmredzot dāma zaudē pacietību, — Fukē sprieda. — Tā, droši vien, ir grāfiene… kaut gan viņa taču aizbrauca uz trim dienām uz Ram- bujē. Varbūt tā ir tā prezidenta sieva? O nē, tā tik apņēmīgi neuzvedas. Viņa kautrīgi klauvē un gaida, kamēr man beidzot labpatiksies atsaukties. Skaidrs, ka man neizdosies uzminēt, kas tā ir, kaut gan es droši zinu, kas tur nevar būt. Tā kā tā nav marķīze, tad visas pārējās lai iet pie velna!

Fukē turpināja strādāt, neskatoties uz atkārtotajiem klauvējieniem. Tomēr pēc minūtēm piecpadsmit arī viņš sāka zaudēt pacietību un, spēji pabeidzis darbu, iebāza papīru kaudzi atpakaļ portfelī un pameta ātru skatienu uz spoguli.

Klauvējieni turpinājās bez mitēšanās.

— Oho! — viņš noteica. — Ir nu gan dedzība! Kas tur noticis? Pa­skatīsimies, kura feja gaida mani ar tādu nepacietību.

Viņš nospieda podziņu, kas atradās blakus bumbiņai. Spogulis tūlīt pagriezās, un sienā atklājās diezgan dziļa niša, kur ministrs iegāja. Tur viņš atkal nospieda atsperi un izgāja pa durvīm, kas atvērās sienā un pēc tam aizcirtās aiz viņa.

Tad viņš pa vītņu kāpnēm nokāpa kādus divdesmit pakāpienus un nokļuva plašā, ar flīzēm izliktā apakšzemes telpā. Gaisma tajā ieplūda pa šauriem logiem. Grīdu klāja paklājs.

Šī apakšzemes telpa stiepās zem ielas, kas atdalīja Fukē namu no Vensenas parka.

Apakšzemes otrā galā atradās tādas pašas kāpnes. Fukē uzkāpa pa tām, nospieda atsperi un nokāpa tādā pašā nišā, kāda bija viņa kabinetā; no tās viņš iznāca skaisti iekārtotā istabā, kurā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Pārliecinājies, ka spogulis, kas kalpoja par slepenām durvīm, ir kārtīgi aizvēries, viņš trīsreiz pagrieza zeltītu atslēdziņu un atslēdza pretējās dur­vis. Viņš ienāca ārkārtīgi grezni iekārtotā istabā.

Uz dīvāna sēdēja satriecoši skaista sieviete. Viņa metās pretim ienā­kušajam Fukē.

— Ak, Dievs! — Fukē iesaucās, izbrīnā pasperdams soli atpakaļ. — Marķīze de Beljēra! Jūs… jūs šeit?

— Jā… tā esmu es, — marķīze nočukstēja.

— Marķīze, dārgā marķīze, — Fukē murmināja, būdams gatavs krist ceļos viņas priekšā. — Ak, Dievs! Bet kā jūs šeit nokļuvāt? Un es vēl liku jums tik ilgi gaidīt.

— Ilgi… ļoti ilgi.

— Es priecājos, ka gaidīšanas laiks jums vilkās ilgi.

— (), tas man likās kā mūžība. Es zvanīju vairāk kā divdesmit reizes. Vai tad jūs nedzirdējāt?

— Nē, es dzirdēju, bet nevarēju atnākt. Kā gan es varēju iedomāties, ka tā esat jūs, pēc jūsu atteikuma un bardzības pret mani? Ja es būtu nojautis par laimi, kāda mani sagaida, ticiet man, marķīze, es pamestu visu, lai kristu pie jūsu kājām, kā daru to tagad.

Marķīze pārlaida skatienu istabai.

— Vai mēs šeit esam vieni? — viņa jautāja.

— O jā, es varu galvot par to.

— Jā, patiešām, — marķīze skumji noteica.

— Vai jūs nopūtāties?

— Cik daudz noslēpumu un kāda piesardzība! — ar vieglu pārme­tumu teica marķīze. — Kā jūs baidāties, lai neviens neuzmin par mūsu mīlestību.

— Vai tad tā visiem atklāti jāizrāda?

— O nē, jūs tam esat pārāk delikāts, — marķīzes balsī skanēja iz­smiekls.

— Marķīze, es jūs līdzu, nepārmetiet man.

— Vai tad man ir tiesības jums pārmest?

— Diemžēl, nē. Bet ko jūs man atbildēsiet, jūs, kuru es jau veselu gadu mīlu bez cerībām un bez atbildes…

— Jūs maldāties, — marķīze pārtrauca. — Bez cerībām — jā, bet ne bez atbildes.

— o, mani pārliecina tikai viens mīlestības pierādījums, un es jo­projām to gaidu.