Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

D'Artanjans vēl nepaguva izdomāt, kādēļ viņam atstāja zobenu, kad atvērās kabineta durvis un kambarsulainis pasauca:

— D'Artanjana kungs!

Musketieris saslējās un mierīgi iegāja kabinetā, rādīdams bezrūpīgu

seju.

Karalis sēdēja pie galda un rakstīja. Izdzirdējis musketiera soļus, viņš nepagriezās un pat nepacēla galvu.

D'Artanjans atnāca līdz istabas vidum un, redzēdams, ka karalis ne­grib viņu ievērot — tas nesolīja neko labu, — pagriezās pret Ludviķi ar muguru un sāka pētīt sienu freskas un plaisas griestos.

Šo manevru pavadīja mēms monologs: „Ā, tātad tu gribi mani pa­zemot, tu kuru es pazīstu kopš bērnības un kuru es glābu kā paša dēlu, kam es kalpoju kā Dievam, tas ir, pilnīgi nesavtīgi! Pagaidi vien, gan tu redzēsi, uz ko spējīgs cilvēks, kas kardināla, īstā kardināla klātbūtnē dzie­dāja hugenotu dziesmas!"

Šai brīdī Ludviķis XIV pagriezās.

— Jūs esat šeit, d'Artanjana kungs? — viņš jautāja.

— Šeit, jūsu majestāte, — d'Artnjans tūlīt atsaucās.

— Pagaidiet, es tūlīt pabeigšu rēķinu.

D'Artanjans klusēdams paklanījās.

„Tas ir diezgan pieklājīgi, — viņš nodomāja. — Pret to nav ko ie­bilst."

Ludviķis ar vienu spalvas vilcienu parakstījās un nikni aizmeta spalvu sāņus.

„Labi, dusmojies vien, — d'Artanjans domāja, — man būs vieglāk; kad mēs ar tevi sarunājāmies, Bluā, es tev nepavisam nepateicu visu."

Ludviķis piecēlās, pārlaida roku pār pieri, tad apstājās d'Artanjana priekšā un paskatījās uz viņu valdonīgi, bet laipni.

„Ko viņš no manis grib? — musketieris domāja. — Būtu nu ātrāk sācis runāt."

— Kungs, — karalis iesāka, — jūs varbūt zināt, ka kardināls ir miris?

— Zinu, jūsu majestāte.

— Tātad jūs zināt, ka tagad es valdu pats?

— Tādēļ nemaz kardinālam nevajadzēja mirt: karalis var valdīt vien­mēr, ja vēlas.

— Jā, bet vai atceraties, ko jūs man teicāt Bluā?

„Tad, lūk, kas! — d'Artanjans nodomāja. — Es neesmu kļūdījies. Jo labāk. Tātad man joprojām ir pareiza nojauta."

— Jūs neatbildat? — karalis vaicāja.

— Liekas, atceros, jūsu majestāte.

— Ja jūs esat aizmirsis, tad es jums atgādināšu! Klausieties uzmanīgi, lūk, ko jūs man teicāt.

— O, es klausos ar vislielāko uzmanību. Saruna droši vien mani iein­teresēs.

Ludviķis vēlreiz paskatījās uz musketieri. D'Artanjans paglaudīja ce­pures spalvu, uzskrullēja ūsas un sāka gaidīt bez mazāko baiļu izpausmes.

Karalis turpināja:

— Atvaļinoties jūs man pateicāt visu patiesību?

— Jā jūsu majestāte.

— Tas ir, jūs pateicāt man visu, ko uzskatījāt par patiesu attiecībā uz manām domām un rīcību? Tas jau ir daudz. Sākumā jūs teicāt, ka kalpojat manai ģimenei trīsdesmit četrus gadus un esat noguris…

— Tā ir, jūsu majestāte.

— Pēc tam atzināties, ka nogurums ir tikai iegansts, bet īstais cēlonis — neapmierinātība.

— Es patiešāam biju neapmierināts, bel. nekad un nekur savu ne­apmierinātību neizpaudu. Ja es kā godīgs cilvēks atklāti atzinos savā ne­apmierinātībā jūsu majestātei, tad man pat prātā nav nācis runāt par to kāda cita klātbūtnē.

— Neatvainojieties, d'Artanjana kungs, un klausieties tālāk. Izteicis savu pārmetumu, jūs saņēmāt manu solījumu. Es jums teicu:"Pagaidiet!.." Tā bija?

— Jā, tā ir taisnība, tāpat kā tas, ko man bija tas gods atbildēt jūsu majestātei.

— Jūs man atbildējāt:"Gaidīt! Nē es nevaru. Izpildiet savu solījumu tūlīt pat!.." Es jums atkārtoju, nevajag atvainoties… Tas bija ļoti sapro­tami, bet savu karali jūs nežēlojāt, d'Artanjana kungs.

— Kā tad vienkāršs zaldāts var žēlot karali! Apžēlojieties, majestāti

— Jūs ļoti labi saprotat mani. Jūs lieliski zināt, ka toreiz mani va­jadzēja pažēlot; tai laikā es nebiju valdnieks un cerēju tikai uz nākotni. Kad es ieminējos par šo nākotni, jūs man atcirtāt:"Atvaļiniet mani… ne­kavējoties!"

D'Artanjans kodīja ūsas.

— Tiesa, — viņš čukstēja.

— Jūs mani nemierinājāt, kad es atrados bēdīgā situācijā, — karalis piebilda.

— Ja es toreiz neglaimoju jūsu majestātei, tad es tomēr jūs neno­devu, — d'Artanjans iebilda, lepni pacēlis galvu. — Es nesavtīgi lēju savas asinis, es sargāju durvis kā suns, labi zinādams, ka man nepametīs ne maizi, ne kaulu. Dzīvodams trūkumā, es nekad neko nelūdzu, tikai atvaļināt mani no dienesta, ko jūsu majestāte jau pieminēja.

— Es zinu, jūs esat godīgs cilvēks… bet es biju jauns, un jums va­jadzēja mani saudzēt… Ko jūs varējāt pārmest karalim?.. To, ka viņš ne­sniedza palīdzību Kārlim II… Vēl vairāk: to, ka viņš neapprecēja Mariju Mančīni?

To teikdams, karalis vērīgi skatījās uz musketieri.

„A, — d'Artanjans domāja. — Viņš ne tikai visu atceras, bet arī nojauš patiesību!"

Ludviķis turpināja:

Jūsu nosodījums skāra gan karali, gan cilvēku… Mans vājums… jā, jūs uzskatījāt to par vājumu…

D'Artanjans neatbildēja.

— Jūs man pārmetāt arī manu vājumu kardināla priekšā. Bet vai tad tas nebijs kardināls, kas mani cēla tronī un atbalstīja?.. Es zinu, ka tai pat laikā ari viņš pats sevi paaugstināja; tomēr viņam ir neapšaubāmi nopelni. Vai patiešām jūs mani mīlētu vairāk un kalpotu labāk, ja es būtu nepateicīgs egoists?

— Valdniek…

— Nerunāsim vairs par to: jūs tas sarūgtina, un man ir mokoši.

D'Artanjanu nevarēja atmaskot. Runādams augstprātīgi, jaunais ka­ralis no viņa neko nepanāca.

— Vai jūs to pārdomājāt kopš tā laika? — Ludviķis atkal ierunājās.

— Ko, jūsu majestāte? — d'Artanjans pieklājīgi apvaicājās.

— To visu, ko es jums teicu.

— Jā, jūsu majestāte…

— Tātad jūs gaidījāt gadījumu atgriesties pie šīs sarunas?

— Jūsu majestāte…

— Liekas, jūs nevarat izlemt…

— Jūsu majestāte, es īsti nesaprotu, par ko jums labpatīk runāt.

Ludviķis sarauca pieri.

— Piedodiet, valdniek, man ir ļoti lēna domāšana… Es daudz ko nesaprotu, bet, ja esmu sapratis, tad nekad neaizmirstu.

— Jā, atmiņa jums ir laba.

— Gandriz tikpat laba kā jūsu majestātei.

— Izlemiet ātrāk… Mans laiks ir dārgs. Ko jūs darāt, kopš aizgājāt?

— Meklēju laimi, jūsu majestāte.

— Cietsirdīgi vārdi, d'Artanjana kungs.

— Jūsu majestāte mani pārprata. Es ļoti cienu karali. Es gan esmu pieradis dzīvot kazarmās un kara nometnēs un varbūt tāpēc neizsakos pietiekoši smalki, bet jūsu majestāte stāv tik augstu pār mani, ka jūs nevar aizvainot kādam kareivim nejauši pasprucis vārds.

— Es zinu, ka jūs esat veicis spožu varoņdarbu Anglijā. Man tikai žēl, ka jūs neturējāt solījumu.

— Es! — d'Artanjans iekliedzās.

— Protams… Jūs man devāt goda vārdu, ka, pēc tam, kad atstāsiet manu dienestu, vairs nevienam nekalposiet… Un tomēr jūs pakalpojāt Kārlim II, kad veicāt ģenerāļa Monka apbrīnojamo nolaupīšanu…

— Atvainojiet, jūsu majestāte, bet es kalpoju pats sev.

— Vai sekmīgi?

— Ar tādiem pašiem panākumiem, kādi bija piecpadsmitā gadsimta karavadoņiem.

— Ko jūs saucat par panākumiem?

— Simt tūkstošus ekiju, kas tagad pieder man. Vienā nedēļā es no­pelnīju trīsreiz vairāk nekā piecdesmit gados.

— Tā nav maza summa… jūs droši vien centīsieties to palielināt?

— Es? Arī Četrreiz mazāka summa man liktos vesela bagātība. Zvē­ru, ka pat nedomāju par tās palielināšanu.