Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Labi, mans bērns… Tagad ejiet, man jāatpūšas… Starp citu, kopā ar mani no Anglijas atgriezās d'Artanjans; jums jāsatiekas ar viņu.

— Ar lielāko prieku. Es ļoti mīlu d'Artanjana kungu!

— Un pareizi darāt; viņš ir visgodīgākais cilvēks un visdrosmīgākais kareivis. Uz redzēšanos, Raul.

Nākamajā rītā Raulam neizdevās sameklēt d'Artanjanu. Viņš salika Planšē vienu pašu.

Planšē ļoti priecājās par viņu un slavēja Raula ka-rcivīgo stāju tādiem izteicieniem, kas nelikās visai piemēroti bodniekam.

Otrā dienā, atgriezdamies no Vensenas ar piecdesmit dragūniem, ku­rus princis bija viņam uzticējis, Boduaijē laukumā Rauls pamanīja cil­vēku, kas galvu atgāzis, cītīgi pētīja māju tik rūpīgi kā zirgu pirms pirk­šanas.

Cilvēks bija ģērbies svārkos, kuriem visas pogas bija aizpogātas kā mundierim, galvā viņam bija neliela cepurīte un pie sāniem garš zobens. Izdzirdis zirgu pakavu klaboņu, viņš uzreiz pagriezās.

Tas bija d'Artanjans.

D'Artanjans pārstāja pētīt māju un sāka vērot dragūnus.

Neviens dragūns, neviena zobena lente un neviens pakavs nepaslīdēja garām viņa uzmanībai.

Rauls jāja sāņus no nodaļas, un d'Artanjans viņu pamanīja pēdējo.

— Ehē, velns parāvis! — viņš uzsauca.

— Vai es nekļūdos? — Rauls teica, apturēdams zirgu.

— Nekļūdies vis! — atvaļinātais musketieris sacīja. — Sveiks!

Rauls priecīgi paspieda roku vecajam draugam.

— Raul, ņem vērā, — d'Artanjans aizrādīja, — otrais zirgs piektajā rindā pazaudēs pakavu, vēl iekams jūs tiksiet līdz Marī tiltam. Priekšējās kājas pakavs turas tikai divās naglās.

— Pagaidiet mani, — Rauls lūdza, — es iešu kopā ar jums.

— Tu pametīsi nodaļu?

— Mani aizstās kornets.

— Vai iesim pusdienot?

— Labprāt.

— Tad kāp nost no zirga vai arī liec, lai man iedod zirgu.

— Es labprāt pastaigātos.

Rauls tūlīt vienojās ar kornetu, kas ieņēma viņa vietu, nokāpa no zirga, atdeva pavadu kareivim un priecīgs paņēma zem rokas d'Artan­janu, kurš vēroja viņa rīcību ar lietpratēja atzinību.

— Vai tu nāc tieši no Vensenas? — viņš jautāja.

— Jā, kungs.

— Kā jūtas kardināls?

— Ļoti slikti, runā, ka viņš ir miris.

D'Artanjans vienaldzīgi paraustīja plecus, vēlēdamies parādīt, ka kar­dināla nāve viņu nemaz neapbēdina, un jautāja:

— Vai tev ir labas attiecības ar Fukē?

— Ar Fukē? — Rauls atkārtoja. — Es viņu nepazīstu.

— Jo ļaunāk. Jauns karalis vienmēr izraugās jaunus mīluļus.

— Bet karalis pret mani ir labvēlīgs.

— Es nerunāju par kroni, bet par karali, — d'Artanjans iebilda. — Tagad, kad kardināls ir miris, par karali kļuvis Fukē. Jāprot sadzīvot ar Fukē, ja tu negribi visu dzīvi nonīkt kā es… Tev gan, par laimi, ir arī citi labvēļi.

— Pirmām kārtām princis…

— Novecojis, novecojis, mans draugs!

— Vēl grāfs de Lafērs.

— Atoss? Tā ir cita liela… Ja tu gribi dienēt Anglijā, tad labāku aizgādnību neatradīsi. Es tev leikšu bez lielīšanās, ka man arī ir zināma leikšana Kārļa II galmā. Tas gan ir karalis!

— Ak tā! — Rauls teica ar vaļsirdīgu ziņkārību.

— Jā, īsts karalis; viņš gan uzjautrinās, las tiesa, bet, kad vajadzīgs, viņš prot arī cīnīties un prot novērtēt cilvēkus. Atoss ir lielā cieņā pie Kārļa II. Brauc uz Angliju un pamet tos kukuļņēmējus, kas zog vienādi gan ar franču, gan itāļu rokām. Pamet raudulīgo Ludviķi XIV, kurš at­kārtos Franciska II valdīšanas laiku. Vai tu zini vēsturi, Raul?

— Zinu, ševaljē.

— Tad jau tu zini, ka Franciskam II vienmēr sāpēja ausis?

— Nē, to es gan nezināju.

nosauca sevi par Godāru… Pirms es satiku tevi, man ienāca prātā doma nopirkt vēl māju Boduaijē laukumā. Tas ir blakus manam dārzam. No šis domas mani atrāva tavi dragūni. Klausies, iesim pa Vanrī ielu: tā mēs nokļūsim taisni pie Planšē.

D'Artanjans paātrināja gaitu un aizveda Raulu pie Planšē, uz istabu, ko tirgotājs bija iedevis savam draugam. Paša Planšē vēl nebija, bet pus­dienas jau bija gatavas. Tirgotājs pa vecam paradumam ievēroja armijas kārtību un precizitāti.

D'Artanjans atkal ierunājās par Raula nākotni.

— Vai tēvs ir stingrs pret tevi? — viņš jautāja.

— Tēvs ir taisnīgs.

— O, es zinu, Atoss ir taisnīgs, bet stingrs. Nekautrējies, ja kādreiz vajag naudu: vecais musketieris ir gatavs tev izlīdzēt.

— Dārgais d'Artanjana kungs…

— Vai tu spēlē kārtis?

— Nekad.

— Tad jau tev ir laime mīlestībā?.. Tu nosarki! Ak, mazais Aramis! Sievietes izmaksā daudz dārgāk nekā kārtis. Tiesa gan, kad zaudē, vari cīnīties divkaujā, un tas ir zināms mierinājums. Tagad raudulis karalis iekasē soda naudu no cilvēkiem, kas izvelk zobenu no maksts. Kas tā par valdīšanu, mans nabaga Raul, kas par valdīšanu! Ja es atceros, kā manā laikā musketierus ielencā mājā kā Hcktoru un Priānu*

Trojā. Sievietes raudāja, bet pat sienas smējās un piecsimt neģēļu klaigāja: „Sit, sit", bet nespēja tikt galā ar vienu pašu musketieri. Velns parāvis! Tava paaudze vairs to nepieredzēs.

— Jūs esat ļoti stingrs pret karali, dārgais d'Artanjana kungs. Jūs taču tikai mazliet viņu pazīstat.

— Es viņu mazliet pazīstot!.. Klausies, Raul, un iegaumē labi: es tev izstāstīšu viņa gaitas dienu no dienas. Kad kardināls nomirs, viņš sāks raudāt; tas nemaz nav tik muļķīgi, sevišķi ja pats netic savām asarām.

Priāns — Trojas valdnieks; Hektors — viņa dēls, viens no galve­najiem varoņiem sengrieķu episkajā poēmā „īliāda", par kuras au­toru uzskata Homēru.

— Un pēc tam?

— Pēc tam viņš pieprasīs Fukē kungam naudu un dosies uz Fon- tenblo sacerēt pantus kaut kādai Mančīni, kam karaliene gatava izskrāpēt acis. Karaliene taču ir spāniete, Raul, un vīramāte viņai ir Austrijas An­na. O, es pazīstu spānietes!..

— Bet pēc tam?

— Pēc tam, kad viņš būs norāvis saviem šveiciešiem sudraba treses, tāpēc ka sudrabs maksā dārgi, viņš pavēlēs musketieriem skriet kājām, jo auzas un siens zirgam maksā piecus sū dienā.

— Nerunājiet tā!

— Kas man tur par daļu! Es vairs neesmu musketieris! Manis pēc lai jāj vai iet kājām, lai nēsā kaut vai iesmu zobena vietā — man viss vienalga!

— Dārgo d'Artanjan, es lūdzu, nerunājiet manā klātbūtnē tā par ka­rali… Es taču dienu tikpat kā pie viņa, un tēvs uz mani ļoti sadusmosies, ja uzzinās, ka es esmu klausījies viņa majestāti apvainojošās runās, pat, ja tās sakāt jūs.

— Tavs tēvs! Viņš aizstāv visus, pat tos, kas to nav pelnījuši. Velns parāvis, tavs tēvs ir drosmīgs karotājs, īsts Cēzars, bet viņš slikti izprot cilvēkus.

— Ševaljē, — Rauls iesmējās, — jūs jau sākat šķendēties par manu tēvu, ko jūs pats saucāt par dižo Atosu! Šodien jūs esat sliktā gara­stāvoklī; jūs saniknojusi bagātība.

— Velns parāvis, tev taisnība! Es esmu muļķis un runāju aplamības. Es esmu nelaimīgs večuks, atirusi virve, caurs vairogs, zābaks bez zoles, piesis bez. zvaigznītes… Beigsim par to runāt, labāk iepriecini mani un pasaki…

— Ko tad?

— Pasaki: „Mazarīni bija nelietis!"

— Varbūt viņš ir miris.

— Tāpēc jau es saku „bija"; ja es necerētu, ka viņš ir miris, tad lūgtu tev teikt: „Maz.arīni ir nelietis". Esi tik laipns un pasaki to aiz mīlestības pret mani…