Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Lūdzu!

— Nu tad saki!

— Mazarīni bija nelietis, — Rauls smaidīdams teica musketierim, kas jutās sajūsmināts.

— Pagaidi! — viņš teica. — Tu pateici tikai sākumu, bet būs arī beigas. Atkārto man līdz, Raul, atkārto:"Bel man ir žēl Mazarīni".

— Ševaljē!

— Ahā, tu negribi atkārtot? Tad es pateikšu tavā vietā:"Bet man ir žēl Mazarīni".

Viņi smējās un pļāpāja, kad ienāca viens no pārdevējiem un teica d'Artanjanam:

— Jums vēstule.

— Pateicos… Oho! — musketieris iesaucās.

— Tas ir grāfa rokraksts, — Rauls piezīmēja.

— Jā, jā…

D'Artanjans atplēsa vēstuli.

„Dārgais draugs, — Atoss rakstīja, — karalis uzdevis man jūs sa­meklēt!"

— Mani! — d'Artanjans iesaucās, un vēstule izkrita no viņa rokām uz galda. Rauls paņēma vēstuli un lasīju tālāk:

„Pasteid/ietics… Viņa majestātei nepieciešams parunāt ar jums… Ka­ralis jūs gaida Luvrā".

— Mani? — musketieris vēlreiz atkārtoja.

— Jūs, tieši jūs, — Rauls atteica.

— Oho! Ko tas varētu nozīmēt? — d'Artanjans prasīja.

Kad pirmais izbrīns pārgāja, d'Artanjans pārlasīja vēstuli vēlreiz.

— Dīvaini, ka karalis aicina mani.

— Vai tad nav iespējams, ka karalis nožēlo tik uzticama cilvēka kā jūs aiziešanu? — Rauls iebilda.

— Oho! Tas tik būtu brīnums, mīļo Raul! — musketieris atteica, piespiesti iesmiedamies. — Ja jau karalis nožēlotu, tad nebūtu mani at­vaļinājis. Nē, nē, te slēpjas kas labāks vai drīzāk ļaunāks, kā tev labāk patīk.

— Ļaunāks? Kas tad?

— Tu esi jauns, uzticīgs, labs… Kaut es būtu tavā vietā! Divdesmit četri gadi, pierē nevienas grumbiņas, bet galvā — nekādu rūpju, ja nu vienīgi sirdslietas… Ak, Raul, kamēr vēl tev nav smaidījuši karaļi, un ka­ralienes nav uzticējušas savus noslēpumus, kamēr tu neesi apbedījis divus kardinālus — tīģeri un lapsu… Bet kam visas šīs blēņas?.. Mums jāšķiras, Raul!

— Cik jūs esat noskumis!

— Ja, tā nav joka lieta… Klausies, es gribu tev uzticēt nopietnu uz­devumu.

— Es jūs klausos, dārgo d'Artanjan.

— Brīdini tēvu par manu aizbraukšanu.

— Vai jūs aizbraucat?

— Pasaki tēvam, ka es aizbraucu uz Angliju un dzīvošu tur savā muižā.

— Uz Angliju!.. Bet karaļa pavēle?

— Tu esi bezgala naivs. Vai tu domā, ka es iešu uz Luvru un nodošu sevi kronētā vilcēna ķetnās?

— Vilcēna? Karaļa? Ševaljē, jūs esat jucis!

— Gluži otrādi, es vēl nekad neesmu bijis tik saprātīgs. Tātad tev nav ne jausmas, ko ar mani grasās darīt Ludviķa Taisnīgā* cienījamais dēls?.. Velns parāvis, tādas jau ir politiķu parašas!.. Viņš grib mani ie­tupināt Bastīlijā…

— Par ko? — Rauls iekliedzās, satriekts par dzirdēto.

— Par ko? — Par to, ko es viņam pateicu toreiz Bluā… Es toreiz pārsteidzos, un viņš nav aizmirsis…

— Ko tad jūs viņam pateicāt?

— Ka viņš ir skops, gļēvs muļķis.

Ludviķis Taisnīgais — Ludviķis XIII

— Ak, Dievs! Vai patiešām jūs izteicāt tādus vārdus?

— Varbūt citiem vārdiem, bet jēga bija tieši tāda.

— Karalis taču varēja arestēt jūs pat tad!

— Kam tad viņš to pavēlētu? Toreiz taču es komandēju musketierus; man būtu pašam sevi jāved uz cietumu. Bet es ar to nebūtu mierā un sāktu pretoties pats sev. Tad es aizceļoju uz Angliju, un d'Artanjans bija nozudis. Tagad kardināls ir miris vai mirst. Uzzinājuši, ka es esmu šeit Parīzē, un tvarsta mani.

— Tātad kardināls jūs aizstāvēja?

— Kardināls mani pazina. Viņš kaut ko zināja par mani, bet es par viņu… Mēs pratām novērtēt viens otru… Atdodams .velnam dvēseli, viņš, droši vien, ieteicis Austrijas Annai nogādāt mani drošā vietā. Dodies āt­rāk pie tēva un izstāsti viņam visu. Paliec sveiks!

— Dārgais d'Artanjan, — Rauls skumji teica, paskatījies pa logu, — jūs nevarat nekur aizbēgt.

— Kāpēc?

— Lejā jūs gaida šveiciešu rotas virsnieks.

— Nu un tad?

— Viņš jūs arestēs.

D'Artanjans sāka smieties.

— Jā, es zinu, jūs pretosieties, cīnīsieties, cīnīsieties ar viņu un uz­veiksiet, bet tā taču ir dumpošanās. Jums taču kā virsniekam jāievēro disciplīna.

— Kāds tu vēl esi bērns! Velns parāvis! Cik cēlsirdīgs un prātīgs! — d'Artanjans iesaucās.

— Vai jūs man piekrītat?

— Jā, bet es neiešu uz ielas, kur stāv tas stulbenis, bet gan pazudīšu pa sētas vārtiņiem. Stallī man stāv zirgs, un pie tam labs. Es to nodzīšu — mani līdzekļi to atļauj — un, mainot zirgus, vienpadsmit stundās nokļūšu līdz Buloņai. Es zinu ceļu… Raul, pasaki tikai tēvam…

— Ko?

— Pasaki viņam… tas, par ko viņš zina, ir noslēpts pie Planšē… viss, izņemot vienu piektdaļu…

— Esiet uzmanīgs ševaljē. Ja jūs aizbēgsiet, tad teiks… ka jūs no- bijāties.

— Kas uzdrošināsies to teikt?

— Kaut vai pats karalis.

— Un tad? Viņš teiks patiesību… es baidos.

— Un vēl… jūs būsiet atzinis sevi par vainīgu…

— Kur?

— Noziegumos, kuros jūs apvaino.

— Atkal taisnība!.. Tātad tu iesaki man gluži vienkārši doties uz Bas- tīliju?

— Grāfs de Lafērs ieteiktu to pašu.

— Velns parāvis, es arī to zinu, — d'Artanjans domīgi teica. — Tev taisnība, es nedrīkstu bēgt. Bet ja nu mani iesēdina Bastīlijā?..

— Mēs jūs atbrīvosim, — Rauls mierīgi un noteikti atbildēja.

— Velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās, satverdams Raula rokas. - To tu lieliski pateici, draugs! īsts Atoss! Labi, es eju! Neaizmirsti manu pēdējo uzdevumu!

— Izņemot vienu piektdaļu, — Rauls atkārtoja.

— Jā, tu esi lielisks, manu zēn. Vēl piemetini, ka, ja jūs mani ne­atbrīvosiet no Bastīlijas un es tur nomiršu… tādi gadījumi ir bijuši, un es būšu draņķīgs cietumnieks, kaut arī kā cilvēks es neesmu slikts… tad trīs piektdaļas es atstāju tev, bet vienu piektdaļu tavam tēvam.

— Ševaljē!

— Velns parāvis! No piemiņas mesas es jūs atbrīvoju.

D'Artanjans noņēma no sienas zobena siksnu, piesprādzēja zobenu,

paņēma cepuri, pie kuras bija piesprausta jauna spalva, un pastiepa Raulam roku. Rauls metās viņa apkampienos.

Iedams cauri tirgotavai, musketieris paskatījās uz pārdevējiem, kas vēroja šo ainu ar dalītām jūtām, kur jaucās lepnums un bailes, pa ceļam d'Artanjans iebāza roku kastē ar korintēm un devās pie virsnieka, kas filozofiskā mierā gaidīja viņu pie tirgotavas durvīm.

— Paskat tik, pazīstama seja!.. Tas esat jūs, Fridrih!— musketieris jautri iesaucās. — Ehē, tātad mēs sākam arestēt draugus!

— Arestēt! — pārdevēji čukstēja.

— Sveicināts, d'Artanjana kungs, — šveicietis teica.

— Vai man jums jāatdod savs zobens? Brīdinu, ka tas ir garš un smags. Atstājiet man to līdz Luvrai, es izskatīšos muļķīgi^ iedams pa ielu bez zobena, bet jūs izskatīsieties vēl muļķīgāk, soļodams ar diviem zo­beniem.

— Karalis neko par to neteica, — šveicietis atbildēja. — Varat atstāt zobenu pie sevis.

— Ļoti laipni no karaļa. Iesim!

Fridrihs nebija no runīgajiem, bet d'Artanjans nejuta sevišķu vēlē­šanos sarunāties. No Planšē bodītes līdz Luvrai nebija tālu, un viņi desmit minūšu laikā sasniedza pili.

Satumsa vakars.

Šveicietis ieveda d'Artanjanu karaļa kabineta priekštelpā, paklanījās un. ne vārda neteicis, izgāja.